Roza bija gatava precēties, bet to nevēlējās Leo, jo pauda uzskatu, ka jābūt brīvajām attiecībām un laulība ir buržuāziskās pagātnes palieka. Laikabiedri vēstījuši, ka ar sieviešu uzmanību un pat pielūgsmi krietni vien izlutinātais Leo jauno romānu tvēris visnotaļ viegli, viņam vienkārši patikusi un, iespējams, arī glaimojusi kaismīgās jaunās revolucionāres, kuru cienīja visi līdzgaitnieki, tikpat kvēlā un uzticīgā pieķeršanās viņam. Taču… 10
1897. gadā Roza aizstāvēja disertāciju “Polijas rūpnieciskā attīstība”. Tas bija pamatīgs, dziļš darbs ar milzīgu izmantoto avotu sarakstu. Vērienīgs ekskurss Polijas ekonomikas vēsturē, sarežģītās Polijas un Krievijas politikas vispusīgs izvērtējums. Cienījamie profesori sākotnēji rauca pieres, vispirms jau par to, ka, sak, sievietes vieta taču ir viesistabā un guļamistabā, ne jau katedrā. Taču drīz smīns vīru sejās izgaisa un viņus savaldzināja Rozas absolūti ne sievišķīgais prāts, precīzā un asā valoda, kaismīgais un brīvi plūstošais izklāsts. Ar balsu vairākumu viņi Rozai kā vienai no pirmajām sievietēm Eiropā un vispār pasaulē piešķīra ekonomikas zinātņu doktora grādu.
Šo faktu Roza ar Leo nosvinēja abiem labi zināmajā Cīrihes kafejnīcā, absolūti nerevolucionārā, buržuāziski mietpilsoniskā gaisotnē – ar vīnu, kūkām un sveču gaismu. Pēkšņu jūtu uzplūdā Roza iesaucās: „Leo, ak, nu taču beidzot appreci mani!” Leo neeksplodēja, pat nesadusmojās, tikai kārtējo reizi atkārtoja to pašu – nē, tas neesot viņam domāts. Un tad viņš atzinās, ka lepojas ar viņu, atzīst viņas spējas, taču nevēlas būt viņas ēnā. Tad, lūk, no kurienes auga kājas Leo it kā neiekarojamībai – viņš vienkārši bijās no Rozas!
Varētu likties, šī “roze” nebija gluži maigs ziediņš no pasaku tēlu valstības, lai gan tieši viņa savam mīļotajam Leo veltījusi patiešām maiguma pārpilnas rindiņas. Tās pašas – par dažām zvaigznēm no debesīm. Jāpiebilst, šī Rozas liriskā nots, lai cik arī potenciāli spēcīga būtu, izrādījās absolūti nepieprasīta, tāpēc arī tā klusēja un publiski neizskanēja. Un Leo pilnībā citādi novērtēja viņas “no debesīm paņemtās zvaigznes”, un Rozas uzplaiksnījušais sapnis par personisko laimi ģimenes dzīvē izkusa acu priekšā. Viņai šķita, ka smok bezgaisa telpā, ka nešaubīgi jāmeklē jauni apvāršņi, lai neaizietu bojā, lai izdzīvotu.
Vienlaikus Roza lepnumā burtiski plīsa pušu – viņu uzlielīja slaveni profesori, viņas rakstus publicēja solīdi sociālistiskas ievirzes izdevumi, viņa bija kļuvusi par Eiropas slavenību. Bet Leo vairs nevēlējās to paciest. Tiesa, reiz iekritis rakstura ziņā tik spēcīgas sievietes ietekmē, viņš arī vairs nespēja vienkārši atbrīvoties no viņas, un viņu abu ārkārtīgi sarežģītās attiecības ilga 16 gadus.
