Tajā dienā Šveicē dzīvojošie poļi pavadīja pēdējā gaitā uz dzimteni Ādama Mickēviča pīšļus. Arī Roza nevarēja neatvadīties no sava bērnības dienu elka. Tur viņa pirmo reizi arī sastapa Leo, kurš pavadīja zārku ar dzejnieka mirstīgajām atliekām. Taču viņš bija no tās sugas, ko dēvē par “diženiem konspiratoriem”, un patiesībā kopā ar zārku bija iecerējis nosūtīt uz Poliju revolucionāro literatūru. Rozai tad tikko bija apritējusi 18. gadskārta. Tuvāk viņi iepazinās mazliet vēlāk, kādā pulciņa sanāksmē, kas notika vāji apgaismotā telpā. Leo esot izskatījies kā viens no F. Dostojevska romāna “Velni” varoņiem. 10
Lielākajai daļai mūsdienu cilvēku Rozas vārds saistās ar mēra sajūtu zaudējušu feministi un totālu vīriešu nīdēju. Gluži tā tas tomēr nebija. Vismaz sākotnēji ne. Leo, kurš bija ārēji glīts un allaž sieviešu aplidots vīrietis, neveica nekādus pūliņus nolūkā iekarot Rozas sirdi, vien tā – sarunas par politisko literatūru, kopīga bibliotēkas apmeklēšana, kāds puķu pušķis, nekas vairāk. Tostarp laikabiedri vēstījuši, ka Roza bijusi gatava atteikties no politiskās karjeras laulības vārdā, taču neviens no viņas vīriešiem viņu tā arī nekad nav bildinājis.
Arī gadījumā ar Leo Rozai pirmajai nācās atzīties mīlestībā. Un viņa, kā zināms, bija dzimusi aģitētāja un pārliecinātāja. Lai arī viņš bija rūdīts vecpuisis, tomēr šajā gadījumā Leo padevās. Tiesa, arī jāpiebilst, – sākumā. Jau ļoti drīz Leo kā vīrieti sāka tracināt Rozas neprātīgais ikdienas spiediens, viņas nevaldāmā enerģija, un viņš atskārta, ka kopdzīve ar tādu sievieti ir visnotaļ mokoša, vēl jo vairāk tāpēc, ka arī paša Leo izvēlētais darbošanās veids nebija no tiem vieglākajiem.
Starp citu, mīlas romāns ar Leo – lai cik arī kretīniski izklausītos – vainagojās ar Polijas sociāldemokrātiskās partijas (PSP) dibināšanu. Kopā ar citiem poļu revolucionāriem Roza un Leo ierosināja konfliktu iepriekš pastāvējušajā Polijas sociālistiskajā partijā, ko neatbalstīja tā laika slavenības Frīdrihs Engelss un Georgijs Pļehanovs. Roza nenodarbojās ar fundamentālās ideoloģijas izstrādāšanu, viņa vienkārši kaismīgi aģitēja, rakstīja proklamācijas un rakstus presē, un, iespējams, tieši tas bija viens no panākumu iemesliem.
Rozas zinātņu doktora disertācija
Studējot Cīrihes universitātē, Roza satikās ne tikai ar poļu emigrantiem, bet vispār ar sociālisma idejas nesējiem teju vai no visas pasaules. Tieši tajā laikā viņa pirmo reizi redzēja sapni, kas vēlāk atkārtojās – dīvains koks pie mājas, kurā iespēris zibens. Vai tas ir par viņu pašu? Roza pat centās to uzgleznot, bet – ak, kam gan vajadzīgas viņas gleznas, ja ir skaidrs, ka patlaban iestājies tas laiks, kad nepieciešams doties cīņā! Un viņa saprata – lai uzvarētu, labi jāiepazīst savs ienaidnieks. Bet tam vajadzīgas zināšanas. Proti, zināšanas par vēsturi, sabiedrību, filosofiju, ekonomiku, tieslietām un tamlīdzīgi. Taču naudas mācībām nebija.
Un tad uzspīdēja negaidīta veiksme. Par to parūpējās viņas Leo, kurš negaidīti saņēma solīdu mantojumu un labvēlīgi apmaksāja Rozas studijas. Vēl vairāk – viņš viņai pasniedza neticamu, karalisku dāvanu – speciāli tikai viņai (kopā ar Leo) vietējais simfoniskais orķestris izpildīja Rozas iemīļoto Mocarta “Rekviēmu”. Viņa bija laimes pārņemta un gaidīja, ka tagad beidzot Leo teiks viņai ilgi gaidītos vārdus. Taču tā nenotika. Leo runāja tikai par briestošo revolūciju un neizbēgamo uzvaru. Iespējams, arī tāpēc pirmie iespaidīgie Rozas raksti un brošūras bija tik kaismīgi, ietekmīgi un kvēli aicinoši uz revolūciju.
