Roza pietiekami agri saprata, ka bez nežēlīgas cīņas neko nesasniegs. Pārlieku ievainojama bija viņas pozīcija. Viņas biogrāfs Rolfs Šneiders rakstījis, ka varētu apgalvot tā – liktenis Rozai nodarījis pāri trīskārši: kā sievietei sabiedrībā, kurā valda vīrieši, kā ebrejietei antisemītisma ielenkumā un kā kroplei. Katrā ziņā Roza kategoriski noraidīja visu, kas saistīts ar fanātisku ebreju tradīciju ievērošanu, atteicās pārlieku slēpt savu iedzimto kroplību un nevēlējās kļūt par prasmīgu nevienam nevajadzīgu glezniņu zīmētāju, lai gan viņai patiešām piemita atbilstošas dotības. Kopš agras jaunības Roza ietiepīgi pati veidoja savu likteni, un, neskatoties uz visnotaļ bēdīgo noslēgumu, var atzīt, ka viņai tas arī izdevās. 10
Kā jau minēts, savu dumpinieces garu Roza pauda jau ģimnāzijā. Tajā laikā aktuāla bija vispārēja rusifikācija. Kad ierēdnis visiem nolasīja cara ukazu par to, ka turpmāk skolā visi priekšmeti jāmāca tikai krievu valodā, Roza pirmā un vienīgā skaļi pauda sašutumu, iesaucoties – vai tad poļu literatūra un poļu valoda arī būs jāmācās krievu valodā?! Ierēdnis esot svarīgi uzsvēris – tieši šie priekšmeti jo īpaši. Un viņš labi iegaumēja šo nekaunīgo meiteni, parūpējoties par to, lai viņai samazina atzīmes izlaiduma eksāmenos.
Emigrācija uz Šveici un satikšanās ar Leo
19. gadsimta 80. gadu beigās daudzas revolucionārās grupas Eiropā sāka plosīt ar turpmākā ceļa izvēli saistītas iekšējās pretrunas. Brutālais terors nebija sevi lāgā attaisnojis, turklāt tas arī piesaistīja tikai vienus vienīgus fanātiķus, savukārt lielākā daļa šo jauno cilvēku tolaik meklēja likumīgus ceļus cīņā par varu. Roza revolucionārajā kustībā iesaistījās pretteroristiskā konflikta perioda viskarstākajā mirklī, acumirklī nostājoties to pusē, kuri pauda viedokli pret individuālām slepkavībām un bija par aktīvu propagandas darbību.
Rozas ceļš uz politiku iesākās Varšavā, kur valdīja ļoti spēcīgs revolucionārais noskaņojums. 19. gadsimta beigās Polija bija Krievijas impērijas nomale, turklāt visnotaļ bīstama nomale, tāda, kas jebkurā mirklī gatava izprovocēt bruņotu sacelšanos pret krieviem. Būtībā tikai pilnīgi kūtrs varšavietis 19. gadsimta 90. gados nebija kāda politiskā pulciņa biedrs, kur galvenokārt nodarbojās ar Polijas īstās vēstures studēšanu.
Roza vispirms nokļuva tā dēvētajā Arhangeļska pulciņā. Interesanti, ka viņa tā arī oficiāli tajā neiestājās, lai gan regulāri un cītīgi apmeklēja visas nodarbības. Teroristiski noskaņotie revolucionāri, protams, negribēja tik viegli atdot savas pozīcijas, un viens no viņu iekšējās cīņas veidiem bija… savu partijas biedru nodošana policijai. 1889. gadā Roza arī sajuta apdraudējumu un laikus emigrēja uz Šveici, tādējādi izvairoties no apcietināšanas.
Šajā klusajā valstī pavadītie gadi kļuva par vislaimīgākajiem viņas vētrainajā dzīvē. Tur viņa jutās esam spēcīga un pārliecināta. Tieši Šveicē kādā jūtu uzplūdu mirklī viņa rakstīja: “Ja kādreiz man sajūsmas aizgrābtībā sagribēsies no debesīm paņemt pārīti zvaigžņu, lai uzdāvinātu kādam kā skaistas aproču pogas, tad lai mani netraucē auksti pedanti un lai nesaka, kratot man ar pirkstu, ka es ar to ieviešu sajukumu visos skolas astronomijas atlantos.” Tādu romantisma sprādzienu var izskaidrot tikai ar itin sekmīgu profesionālās karjeras uzsākšanu un, protams, mīlestību. Un šis kāds bija Leo Jogihess…
