Kas īsti paliek cilvēku atmiņā? 10
Jāpiebilst, ka Roza un Lībknehts kļuva par kulta mocekļiem ne tikai vācu, bet arī padomju komunistu aprindās. PSRS viņu vārdā bija nodēvētas fabrikas, rūpnīcas, ielas, laukumi un apdzīvotas vietas. Ļevs Trockis abiem veltīto runu Petrogradas padomes sēdē 1919. gada 18. janvārī bija nosaucis šādi – “Trešās internacionāles mocekļi”. Avoti vēsta, ka viņš savu uzstāšanos noslēdzis ar vārdiem: “Diženie cīnītāji negāja bojā velti. Viņu nāve būs atriebta. Viņu ēnas gūs gandarījumu. Vēršoties pie šīm dārgajām ēnām, mēs varam teikt: “Roza Luksemburga un Karl Lībkneht, jūs vairs neesat starp dzīvajiem, taču jūs joprojām esat mūsu vidū, mēs sajūtam jūsu vareno garu, mēs cīnīsimies zem jūsu karoga, mūsu kaujas ierindu apgaros jūsu tikumības smarža! Un ikviens no mums zvēr, ka tad, ja pienāks tā stunda un revolūcija prasīs iet bojā, neviens nenodrebēs zem tā karoga, zem kura gājāt bojā jūs, draugi un līdzgaitnieki, Roza Luksemburga un Karl Lībkneht!””
Ak, kādi vārdi, vai ne? Vai mūsdienās ko tādu varētu kaut vai tikai iedomāties?
Roza nav varone šā vārda parastajā izpratnē. Par pēdējo civilizācijas vēsturiski nepieciešamo mērķi viņa uzskatīja “proletariāta diktatūru”. Mūsdienās, zinot par totalitāro despotiju, staļinismu un Gulaga nometnēm, protams, ir mazliet dīvaini to lasīt. Taču jāapzinās, ka Rozai tā arī neizdevās pašai iepazīt to sociālismu, par kuru viņa bija visu mūžu sapņojusi, un viņa nepiedzīvoja arī to krietni vien šaušalīgo stāvokli, ko dēvē par demokrātisko kapitālismu. Tostarp Ļeņina izveidoto jaunā tipa partiju viņa galvenokārt kritizēja, sakot savus vēlāk par slaveniem kļuvušos vārdus: “Brīvība vienmēr ir citādi domājošo brīvība.”
Pētnieki pauž, ka Roza sevī iemieso “kreiso raksturu nevainības stāvoklī”. Katrā ziņā viņa savu dzīvi veltīja cīņai par cilvēces atbrīvošanu un pret karu. Iespējams, šī kaismīgā sieviete cilvēci pazina labāk nekā pašus cilvēkus, un tāpēc viņai bija jāiet bojā tik šaušalīgā veidā.
Roza par savu “tēvzemi” uzskatīja starptautisko proletariātu, un viņas galvenais mērķis bija sociālistiskā revolūcija. Jāpiebilst, ka visas savas dzīves laikā viņa neizrādīja absolūti nekādu interesi par savām ebrejietes saknēm, kā arī allaž palika vienaldzīga saistībā ar biežajiem antisemītiskajiem uzbrukumiem viņai. Atsevišķi viņas izteikumi saistībā ar ebreju jautājumu, galvenokārt vēstulēs Leo, kuriem bija noteikta loma ebreju strādniecības kustības organizēšanā Viļņā, ir absolūti bez jebkādas personiskas attieksmes.
1985. gadā uzfilmēta kinolente “Roza Luksemburga” ar vācu aktrisi Barbaru Zukovu galvenajā lomā. Ir nodibināts Rozas Luksemburgas fonds, kas mūsdienās darbojas 18 pasaules valstīs.
