Rozas un Lībknehta nogalināšana 10
Kad 1918. gadā Rozu atbrīvoja no cietuma, Vācijā pilnā sparā plosījās Novembra revolūcija, impērija un monarhija bija pamatīgi novājināta. Vispārējā sabiedriskā kārtība bija izgājusi ārpus kontroles, asiņainā terora viļņi šļakstījās ielās, paužot kara gados uzkrāto niknumu. Par Vācijas jauno kancleru kļuva sociāldemokrāts Frīdrihs Eberts, vēlāk arī pirmais Vācijas jeb tā dēvētās Veimāras republikas prezidents.
1918. gada pašā pēdējā dienā Spartaka Savienība atdalījās no vācu sociāldemokrātiem un piedzima Vācijas komunistiskā partija, kuras priekšgalā nostājās Karls Lībknehts un Roza. Bet… jebkurā revolūcijā visbriesmīgākais ir tas, ka tā absolūti nerēķinās ar personībām, tā nemeklē vainīgos un tos, kuriem taisnība, nedala pretiniekus vai atbalstītājus, nē – tā vienkārši kauj visus, kas patrāpās zem tās briesmīgās izkapts asmens. Arī Roza kļuva par savu bijušo partijas biedru upuri. Atcerēsimies, ko 19. gadsimta 80. gados darīja no vadības it kā atstumtie individuālā terora atbalstītāji sociālistu pulciņos: viņi nodeva policijai savus citādi domājošos biedrus. Tieši tāpat tagad Rozas vakardienas biedri pacentās iespējami ātrāk un bez lieka trokšņa atbrīvoties no savas allaž nemierīgās un trauksmainās kolēģes.
1919. gada janvārī uzliesmoja kārtējais, tagad jau vācu komunistu izprovocētais dumpis, ko izdevās sekmīgi apspiest. Valdība par abu komunistu partijas līderu galvām bija izsludinājusi prēmiju 100 000 marku apmērā. Tad cīņā ar trakojošajiem, spartakiešiem iesaistījās Vācijas Baltā gvarde, proti, kavalērijas gvardu divīzija un tai pieslējušās brīvprātīgo daļas. Lai arī Roza un Lībknehts bija laikus brīdināti un paslēpušies, tomēr 15. janvāra vakarā bruņota Vilemsdorfas brīvprātīgo vienība kapteiņa Valdemāra Pabsta vadībā, iepriekš jau labi zinot, kur meklēt, viņus atrada un arestēja. Vispirms kareivji zvērīgi izņirgājās par Lībknehtu, tad aizveda viņu uz Tīrgārtenu un jau pusdzīvu nošāva. Vēlāk Lībknehta līķi kā neatpazīstamu nodeva ātrās palīdzības stacijā.
Saistībā ar Rozas dzīves pēdējiem mirkļiem dažādi avoti un biogrāfi pauž ne gluži vienādas versijas, tāpēc šeit varam pacensties tikai izveidot kaut ko līdzīgu literārai vidusversijai par notikušo, taču kopumā tas viss, protams, izpaudās visnotaļ šaušalīgi, brutāli un zvērīgi. Atbilstoši varas iestāžu izplatītajai versijai abus vācu komunistu līderus nošāva, “bēgšanas mēģinājuma laikā”, taču ir pilnīgi skaidrs, ka tie ir visklajākie meli.
Jāpiebilst, ka pavēli par kārtējo Rozas arestu šoreiz jau parakstīja viņas bijušais līdzgaitnieks aizsardzības ministrs sociāldemokrāts Gustavs Noske. Avoti vēsta, ka viņš to pavadījis ar vārdiem: “Kādam ir jāuzņemas asinssuņa loma, un es atbildības nebaidos.” Pabsts vēlāk atzinis, ka abas šīs slepkavības patiešām atļāvis Noske, lai gan pēdējais savos memuāros šo faktu tomēr centies noliegt.
Tātad Rozu vispirms nogādāja uz Pabsta “kabinetu” viesnīcā Eden. Virsnieki vēlējās veikt izmeklēšanu un tiesāšanu, taču pūlis pieprasīja ātru atriebību par spartakiešu izprovocētajās ielu cīņās izlieto tuvinieku asinīm. Virsnieku grupa tikai ar lielām pūlēm spēja novaldīt satrakojušos cilvēkus, lai viņi neveiktu ar abiem aizturētajiem barbarisku paštiesu.
Taču jau pie ieejas viesnīcā padzīvojušo sievieti gan kareivji, gan vienkārši sapulcējušies ļaudis pamatīgi izsmēja un izņirgājās par viņu. Tad sekoja vairāk vai mazāk pazemojoša nopratināšana ar daļēju fizisku ietekmēšanu, pēc kuras, it kā lai nogādātu uz Moabita cietumu, Rozu veda laukā no viesnīcas. Kad bija jāiet cauri galvenajai izejai, kāds kareivis Runge pamanījies iesist ar šautenes laidi Rozai pa galvu un sācis izkliegt apsūdzības par to, ka viņa savulaik draudējusi viņam ar pistoli, solot nošaut uz vietas, ja viņš nepiedalīsies streikā. Roza nokritusi zemē. Viņu pacēla un nesa uz mašīnu, lai tur… turpinātu sist tagad jau arī iekarsušie kareivji un virsnieki. Visbeidzot automašīnā par jau stipri sasisto Rozu “apžēlojās” flotes leitnants Ermans Sušons, kurš viņas mocības pārtrauca ar šāvienu galvā. Kādā vietā mašīna piebremzēja, tas izrādījās pie kanāla, un Rozas līķi iemeta tajā. Avoti vēsta, ka šīs brutālās slepkavības veicēji nākamajā dienā atkal sapulcējās visi kopā, jautri nosvinēja paveikto, pamatīgi piedzērās un nofotografējās piemiņai.
Rozas mirstīgās atliekas atrada tikai pēc vairāk nekā četriem mēnešiem. Roza oficiāli apglabāta 1919. gada 13. jūnijā, lai gan pietiekami lielas tautas masas viņas un Lībknehta bēres sarīkoja jau dažas dienas pēc viņu slepkavības.
Leo Jogihess nodzīvoja tikai dažus mēnešus ilgāk par Rozu: arī viņu arestēja un operatīvi nošāva īslaicīgās aizturēšanas izolatorā.
Valdemārs Pabsts nodzīvoja līdz 1970. gadam. Neilgi pirms nāves viņš ar lepnumu vēlreiz apstiprināja, ka atļauju jeb faktiski pavēli sist un nogalināt Rozu viņš pa tālruni saņēmis no Noskes.
