Pret postošo kapitāla varu 10
Vēstulēs, kuras Roza rakstījusi no cietuma, pētnieku priekšā nostājas īstena dzejniece. 1917. gada 2. maijā no Vronkas cietokšņa viņa rakstīja draudzenei, Karla Lībknehta sievai Soņai, ka dažkārt viņai liekoties, ka viņa nav īsts cilvēks, bet gan kaut kāds putns vai jebkurš cits zvērs cilvēka veidolā. Rozai šķita, ka viņa pļavā kukaiņu un zālaugu vidū jūtas ērtāk nekā partijas sanāksmē. Viņa rakstīja: “Jūs zināt, ka, neskatoties ne uz ko, es nomiršu savā postenī – ielu kaujā vai katorgā. Taču mans iekšējais “es” vairāk pieder zīlītēm nekā biedriem…”
Faktiski visu Pirmo pasaules kara laiku Roza pavadīja ieslodzījumā. Viņu notiesāja par “valsts nodevības mēģinājumu”, kā iztulkoja viņas pretkara propagandu un aģitāciju. Tostarp reālajā dzīvē visapkārt plosījās slepkavības. Pasaules karš aiznesa ne tikai miljoniem dzīvību, tas bija sašķēlis arī vācu strādnieku kustību. Daudzi Vācijā karu uzskatīja par “nācijas atjaunināšanas vannu”, kurā kopīgi izlietās asinis aizskaloja visa veida aizspriedumus un nodzēsa sociālās robežas.
Rozas iecienītākā tēma allaž bija – karš un miers. Viņa pielika daudz pūļu, lai norautu no kara visas patriotisma zīmotnes un maskas. Viņa viena no pirmajām pasaulē atklāti pauda – no tā visa tikai vieniem aug dividendes, savukārt proletārieši iet bojā. Un viņa nenobijās nostāties pret vācu sociāldemokrātiju, kas joprojām vēlējās iedibināt sociālismu legālā vēlēšanu ceļā. Roza pauda, ka kapitālismu galvenokārt definē nevis ar kapitāla uzkrāšanu, bet gan ar tā dēvētajām demokrātiskajām vērtībām, kas ir vienkārši sagraujamas. Roza kaismīgi apšaubīja Ļeņina un vispār boļševiku tēzes, kurās viņi karu uzlūkoja kā palīgu revolūcijas īstenošanai. Roza pauda, ka karš ārkārtīgi ierobežo jebkāda veida brīvības tik ilgi, kamēr katrs it kā nelielais darba un kapitāla konflikts pārvēršas vispārējā sprādzienā. Ar to Roza bija domājusi politisku masveida streiku, kam neizbēgami jāpāraug par bruņotu sacelšanos.
