Kara laikā cietumā viņu piemeklēja hronisks bezmiegs, sāka streikot nieres un nervi, naktīs rādījās šaušalīgi murgi. Arī regulārais sapnis par koku un tajā iespērušo zibeni. Nepalīdzēja arī mēģinājums pievērsties gleznošanai. Viņa pat izteicās, ka tajā gadījumā, ja veltītu dažus gadus tikai gleznošanai, viņa iespētu pilnībā mainīt savu dzīvi, taču… nedrīkst to atļauties. “Mana nožēlojamā mālēšana nav vajadzīga pat visnožēlojamākajam sunim, savukārt mani raksti ir vajadzīgi cilvēkiem.” 10
Tā laika ieslodzījuma apstākļi pieļāva noteiktu radošo darbību, un cietumsargi nerada iespējas tās izplatīšanas aizliegšanai. Roza nikni turpināja kalt plānus un sacerēja aizvien jaunus lozungus: “Atbruņot visu policiju, visus virsniekus, visus neproletāriskas izcelsmes karavīrus, visus, kas pieder valdošajām šķirām!”, “Visu esošo ieroču un munīcijas un militāro ražotņu konfiskācija!”, “Jāievieš revolucionārie tribunāli!”, “Visa veida parlamentu un kopienu padomju likvidēšana!”, “Lūk, ko vēlas savienība “Spartaks” – revolūcijas sociālistisko sirdsapziņu!”.
Tomēr, arī neskatoties uz patiešām lielo popularitāti, krāsas ap Rozu pamazām sabiezēja. Vāciju bija aptvēruši asiņaini nemieri, kurus uzkurināja Krievijā sekmīgi veiktais Ļeņina apvērsums 1917. gadā. Roza kaismīgi rakstīja, ka šī oktobra sacelšanās bija ne tikai krievu revolūcijas glābiņš, bet arī visa internacionālā sociālisma goda izglābšana. Tiesa, viņa gan vienlaikus kritizēja boļševiku taktiku saistībā ar agrāro un nacionālo jautājumu risināšanu un Satversmes sapulces likvidēšanu. Taču jau drīz Roza izlēmīgi pieslējās ļeņinismam, aizstāvot lozungu par proletariāta un padomju diktatūru arī Vācijā.
Taču drīz jau nāca vissmagākā vilšanās. Ļeņins deklarēja savu slaveno tēzi par to, ka iespējama sociālisma uzvara vienā atsevišķā valstī. Bet kā tad paliek ar viscēlāko ideju – ar vispasaules revolūciju? Roza atklāti uzstājās pret Ļeņinu, paužot, ka tādējādi viņš pašrocīgi apdzēsis pasaules revolūcijas liesmu un liedzis proletāriešiem citās valstīs izcīnīt brīvību. Viņa aicināja nenodot savas idejas un turpināt cīņu par proletariāta uzvaru visā pasaulē. Un viņa sadzīvoja sev tikai aizvien vairāk ienaidnieku, tostarp arī vistuvāko līdzgaitnieku vidū. Daudzi novērtēja viņas ietekmi un atzina, ka šī kundzīte visiem tomēr kļūst aizvien bīstamāka.
Rozas paziņu loks pamazām sāka sašaurināties. No uzticamākajiem draugiem viņa saglabāja pastāvīgas attiecības tikai ar Klāras Cetkinas ģimeni, kurā bieži guva mierinājumu. Slavenā feministe Klāra ikdienā patiesībā bija maiga, iejūtīga ģimenes sieviete, sieva, mīloša savu bērnu māte, pati cepa mājās smalkmaizītes un pīrādziņus, prata mierināt bēdās slīkstošas draudzenes…
