Pret karu un cietumā 10
Lai arī Roza bija pārcēlusies uz Vāciju, viņa saglabāja ciešas saites ar poļu un krievu sociāldemokrātiem, publicējoties viņu presē. Otrās internacionāles kongresā Parīzē Roza uzstājās ar referātu, kurā pamatoja nepieciešamību veikt enerģiskas sociālistu darbības pret militārismu, imperiālistisko valstu koloniālo politiku un pasaules kara izcelšanās draudiem. Otrās internacionāles kongresā Štutgartē 1907. gadā Roza jau kopā ar Vladimiru Ļeņinu ieviesa labojumus A. Bēbeļa rezolūcijā jautājumā par attieksmi pret imperiālistisko karu un militārismu, galvenokārt uzsverot nepieciešamību kara gadījumā neizbēgami izraisīto krīzi izmantot buržuāzijas gāšanai no valdošā troņa. Roza patiešām spēja iedvesmot masas. Ļaudis klausījās viņā un domāja – ja jau šī mazā, trauslā sieviete to spēj, tad spēsim arī mēs, patiešām!
Rozas kvēlās revolucionārās darbības maksimums sakrita ar Pirmā pasaules kara sākumu. 1914. gada 1. augustā Vācijas ķeizars Vilhelms II pieteica karu Krievijai un Reihstāga sociāldemokrātu frakcija pilnā sastāvā nobalsoja par kredītu piešķiršanu militāristiem. Satracināta par šo sociāldemokrātu frakcijas balsojumu Roza sāka braši zākāt visus savus kolēģus, aicinot tautu rīkot ielu nekārtības, kā arī publicēja steigā dibinātajā žurnālā “Internacionāle” pret valdību vērstus rakstus un būtībā līdz pat pēdējām sava mūža dienām palika uzticīga pacifisma idejai. 1914. gadā Rozu uz neilgu laiku apcietināja divas reizes, un abas par šo būtībā visnotaļ cēlo nostāju – uzstāšanos pret kara izraisīšanu. Par aktīvu pretimperiālistisko un pretkara aģitāciju Roza regulāri represēta un kopumā cietumā pavadījusi aptuveni četrus gadus – galvenokārt tieši Pirmā pasaules kara gadus.
1915. gada aprīlī varas iestāžu pacietība beidzot bija izsīkusi. Rozu arestēja un šoreiz jau uz ilgāku laiku ievietoja Berlīnes sieviešu cietumā. Tā iesākās viņas dzīves visdrūmākais periods. Lai arī līdzgaitniekiem izdevās panākt viņas atbrīvošanu, pēc kuras Roza nodibināja pagrīdes grupu “Spartaks”, paejot nelielam atelpas brīdim brīvībā, 1916. gadā kaismīgo revolucionāri atkal ietupināja cietumā, kur viņu, pateicoties īpašajiem kara laika apstākļiem, bez izmeklēšanas un tiesas sprieduma kazemātos noturēja divarpus gadus.
Viņa vairs nebija jauna, turklāt – absolūti vientuļa un kļuva arī fiziski aizvien vārgāka. Taču, apzinoties, ka vislabākais dakteris ir darbs, Roza ieslodzījumā daudz rakstīja. Pati sev par pārsteigumu, viņa aizrāvās arī ar dabaszinātnēm, kā arī iztulkoja vācu valodā V. Koroļenko darbu “Mana laikabiedra stāsts”, kas šķita absolūts neprāts, jo tieši tobrīd risinājās karš ar Krieviju. Katrā ziņā viņa joprojām nenorima arī cietumā, sacerot un izplatot brašus saukļus: “Nost ar algotā darba sistēmu!”, “Pašreizējā ražošanas un tirdzniecības veida likvidācija!”, “Ir neprātīgs murgs ticēt tam, ka kapitālisti labprātīgi atteiksies no sava īpašuma, peļņas un privilēģijām!”, “Tas viss nesaudzīgā enerģijā jāsatriec ar dzelzs dūri!”, “Ar veseri pa galvu valdošajai šķirai!”. Tādi bija šīs ar iedzimtu fizisku defektu sievietes saukļi.
