Feministe pret pašas gribu – klibā revolucionāre Roza Luksemburga 10
Autors – Arnis Terzens
Roza Luksemburga ir vācu, poļu un starptautiskās strādnieku kustības viena no ievērojamākajām personībām, poļu sociāldemokrātijas un vācu kreisi radikālās sociāldemokrātijas teorētiķe un organizētāja, viena no Vācijas komunistiskās partijas dibinātājām, pasaules proletariāta revolūcijas ideoloģe un iedvesmotāja. Un – poliete bez patriotisma, ebrejiete bez reliģijas un vācu proletariāta balss. Viņa allaž prata savienot šķietami neiespējamo: pacifismu un revolucionārismu, zinātņu doktora grādu un partijas skolas docētāju, mīļāko un skaudri emancipētu sievieti. Uzrunājot klausītājus, viņa spēja savaldzināt jebkuru auditoriju, novedot to teju līdz neprātam. To pašu var teikt par viņas publicistiskās izteiksmes stilu.
Bērnības sāpes un cerības
Pilns viņas vārds ir Rozālija Luksemburga, un viņa nāca pasaulē 1871. gada 5. martā Polijas pilsētā Zamoscē, kas tolaik ietilpa Krievijas impērijas sastāvā. Roza bija visjaunākā no ģimenes pieciem bērniem. Tēvs Eliašs bija komersants un praktiski nenodarbojās ar bērnu audzināšanu, un, tikai pateicoties mātes Līnas rūpēm, šajā mājā valdīja romantisma gars. Roza nodarbojās ar mūziku, gleznošanu, iepazina dzeju, un, pateicoties mātei, kura bija kaismīga Gētes, Mickēviča un Puškina daiļrades cienītāja, guva lielisku mājas izglītību.
Rozas ģimene bija draudzīga, patriarhāla ebreju ligzda, kurā visi aizkustinoši mīlēja bērnus un tikai viņu dēļ arī dzīvoja. Un šajā ģimenē jo īpaši mīlēja un loloja visjaunāko meitu Rozu. Viņa bija “pēdējā cerība”, ar kuru saistīja visaugstākās neīstenotās mātes un tēva cerības. Turklāt Roza nāca pasaulē ar izteiktu invaliditāti – iedzimts gūžas locītavas izmežģījums, un līdz 10 gadu vecumam viņas organismā risinājās dīvains kaulu attīstības process, kas lika ciest nepārejošas sāpes, periodiski uz vairākiem mēnešiem piekaļot nelaimīgo meiteni gultai. Protams, tāda bērna vecākiem allaž īpaši žēl. Rozas iedzimtais fiziskais defekts sekmēja noteiktu nepilnvērtības kompleksa attīstību un vēlmi kļūt “neparastai”, proti, ar kaut ko nešaubīgi pārspēt visus, kuri fiziski ir veseli un normāli.
Pusaudzes gados sāpīgais un tā arī lāgā neizzinātais process pats no sevis apstājās, taču uz visu atlikušo mūžu Roza palika kliba, ko allaž centās slēpt, pasūtot īpaši izgatavotus apavus. Viņai vajadzēja pārvietoties ļoti lēnām, un tādā salikumā klibums nebija pamanāms. Taču atlika tikai kaut vai mazliet paātrināt soli vai – pasargdies! – novilkt kurpes, un visa kroplība bija gluži kā uz delnas. Vārdu sakot, nav grūti iedomāties to, cik lielas gan fiziskās, gan dvēseles mokas izcieta apķērīgā un visādi citādi smalkā meitene savu fizisko defektu dēļ un kādi kompleksi viņā pamazām nobrieda saistībā ar tiem.
Roza mācījās Varšavas sieviešu ģimnāzijā, kur sevi apliecināja kā ļoti zinātkāru un spējīgu skolnieci. Jau tad sāka spilgti izpausties viņas dabas dotās retorikas spējas, un, kā mēdz teikt, aizbāzt muti viņai nebija iespējams. Ģimnāzijas laikā viņa jau kaismīgi uzstājās pret poļu skolu rusifikāciju, nekad nebaidoties atklāti paust savu viedokli.
