Femīnais antiestētisms. Sagaidīts Madaras Gruntmanes otrais krājums 0
Vienmēr ar lielu interesi tiek gaidīta autora otrā grāmata, kas daudz uzskatāmāk nekā debija raksturo radošo rokrakstu.
Madarai Gruntmanei debijas krājums “Narkozes” tika izdots 2015. gadā, spēcīgi saviļņojot lasošo sabiedrību, veidojot viedokļu pretpolus. Vienaldzīgo nebija. Arī šoreiz nebūs, jo dzejniece prot provocēt. Dzejas baudītājam noteikti uzjunda ziņkāri krājuma nosaukums “Dzērājmeitiņa”, un top skaidrs, ka liriskam sentimentam šajā krājumā nav vietas.
Vulgārismu poētika
21. gadsimta pirmās desmitgades latviešu dzeja bija piesātināta ar vulgārismu poētiku, antiestētismu un ikdienības naturālu atainošanu. Dzejā iepriekšminētos aspektus lietoja daudzi, arī eksperimentēja tie, kuru radošajā rokrakstā, piemēram, vienkāršruna nebija raksturīga. Šobrīd šī tendence pieklususi, tādēļ Madaras Gruntmanes dzeja “izlec” un ir pamanāma.
Vulgārismi ir ļoti slidena lieta, īpaši dzejā, tādēļ acīmredzot jārunā par organisku vai gluži pretēji – atsvešinātu poētisko paņēmienu tā vai cita autora (prozaiķa, dzejnieka) daiļradē. Pārsteidzoši veiksmīgi slengs iekļaujas, piemēram, nesen informatīvajā telpā spraigu diskusiju raisošajos Agneses Krivades tekstos krājumā “bērnība” (2008). Vienkāršruna tekstos ieplūst tik organiski, ka tie netraucē un nekaitina, pat papildina dzejas dziļslāņus, un lasītājs akceptē šādus spēles noteikumus, iedziļinoties krājumā kopumā. Savukārt ir autori, kuriem tas arī palika kā neveiksmīgs izteiksmes veids (Vika dzejas krājums “Kontakts”, 2008).
Madara Gruntmane pieder pie dzejniekiem, kuru dzejā vienkāršruna ir organisks poētiskais paņēmiens. Lasot krājumu, vulgārismi netraucē, jo dzejniece apbrīnojamā precizitātē tos iekodē tekstā, tādējādi es kā lasītāja pieņemu konkrēto dzejas leksisko piedāvājumu. Gribas salīdzināt ar Jāņa Einfelda prozu, kurā vienkāršruna ir tik pašsaprotama un ierasta lieta, ka, iespējams, pat būtu liels pārsteigums ar tiem kādā no darbiem vairs nesastapties. Tomēr paliek atklāts jautājums, pat intriga par dzejnieces rokrakstu pēc šā krājuma (dzeja tomēr ir vistrauslākais literatūras žanrs), proti, vai Madara Gruntmane nepārdegs un neizsmels sevi, izvēloties šādu poētisko paņēmienu arī turpmākajā dzejradē…
Femīnais atklāsmju kailums
Lietojot vienkāršrunas izteiksmes veidu, autore šobrīd jūtas komfortabli, un dzejoļi ir emocionāli saspriegoti. Savukārt Madaras Gruntmanes dzejoļi, kuros nav slenga klātbūtnes, lielākoties nav arī pārsteiguma (protams, ir izņēmumi). Dažos dzejoļos vārdu spēlēm nav seguma, piemēram, no krājuma konteksta izkrīt dzejolis ar deminutīvu pārsātinātību kā antiestētisma galveno akcentu (citēts pilnībā): “jūriņ mīļā / paņem manu augumiņu / ieaijā vilnīšos / noberz smiltiņām / apbērē kaijiņu ķērciņām / izmet krastiņā / paaicini zvejnieciņu / lai iepūš elpu kādā no caurumiņiem” (105. lpp.). Nepārliecina, sevi neattaisno, arī iestarpinājumu lietojums, veidojot vārdu nozīmju saspēles: “p(r)inci” (27. lpp.), “(pi)pelīte” (88. lpp.), kā arī tēmu (nodaļu) ievadrindas (vizuālais izkārtojums krājuma kompozīcijā to tā mudina uztvert), kam saspēlē ar neapdrukātajām lapām būtu jāakcentē rindu un baltu lapu rāmī iekļauto tekstu simbioze, tomēr savu funkciju pilnībā neattaisno. Turpinot iepriekšteikto, jāpiebilst, ka izdevniecība “Neputns” kārtējo reizi apliecina dzejas krājumu noformēšanas prasmes (šajā gadījumā fascinē grāmatas muguriņas zelta krāsas un nosaukuma paradokss), taču izvēle par vizuālo teksta akcentu lietot neapdrukātas tukšas iekšlapas šoreiz neattaisnojas, proti, Madaras Gruntmanes krājums nav tekstuāli viendabīgs, dažbrīd rodas iespaids par ātrumā sameklētiem un papildus iekļautiem dzejoļiem, iespējams, apjoma vai kāda cita iemesla dēļ, un šo sajūtu diemžēl paspilgtina neapdrukāto lapu intensīvā klātbūtne.
Visaizraujošākais piedzīvojums ir krājuma pirmā daļa “Dzērājmeitiņa”, kas ir vadmotīvs visā krājumā. Ļoti tiešs, patiess, femīni atklāts un emocionāli grods. Ieskanas ironija un traģika vienlaikus no mazas meitenes skatpunkta un dažādu toponīmu un tuvu cilvēku klātesmes. Nākamajās nodaļās femīnās pieredzes un vilšanās spriedze līdz ar lirisko varoni arvien pieaug, to visu ilustrējot ar erotiskām, mazliet pat vulgarizētām epizodēm un skaudrām sievietes atklāsmēm. Lai arī Madaras Gruntmanes dzejas poētikā dominē vulgārismi, teksts kopumā ievilināja savos tīklos.
Raksta sākumā minēju par dzejoļiem bez vienkāršrunas leksikas lietojuma. Pagaidām tikai dažos no tiem ieskanas pārsteidzošas nianses, piemēram, dzejolī “pieskāros”: pieskāros / no tavas tramīgās elpas / pārvērtos par stirnu / nu ceļmalās plūcu cilvēku bailes [..] naktīs man jāsargā ceļš no māsām / kad paliek par skaļu / viņas metas uz ceļa / un sastingušas skatās braucējiem acīs” (135. lpp.). Šie citādie, no krājuma dominējošās poētikas atšķirīgie uzplaiksnījumi savukārt mani kā lasītāju mudina ar interesi gaidīt dzejnieces trešo krājumu.
