Fēlikss Ķiģelis: ģitārmūzika nemirs! 0
“Patiesībā uz skatuves esmu jau 21 gadu, taču lielkoncertam sarosījos ar nelielu nokavēšanos – kā nekā šis ir mans pirmais,” smaida Fēlikss, reizē atceroties savas skatuves darbības pirmsākumus 1992. gadā. Tolaik grupas “Katapults” sastāvā viņš muzicēja kopā ar Matīsu Pavītolu un Elvisu Grodumu, debitējot festivālā “Mēs – liepājnieki”. Pēcāk nāca “Tumsas” periods, kuru plašāka auditorija pamanīja toreizējos “Mikrofona” televīzijas vakaros (MTVV), tad – paša dibinātā “Melnā princese” kopā ar E. Grodumu un Ivo Fominu kā grupas solistu (albumi “Viens”, “Kā būt”), bet apvienības lielākais sasniegums – pirmā vieta “Liepājas dzintarā 1997”. Tomēr mūziķu ceļi šķīrās – gan Fomins, gan Ķiģelis sāka solokarjeru, kas turpinās līdz pat šodienai.
Gadu tūkstošu mijā Fēlikss vēl izdod tēva – grupas “Līvi” ģitārista un komponista Ērika Ķiģeļa – piemiņas albumu “Rudens vēju muzikants” (1999), kā arī savu dziesmu kompilāciju “Atmiņas” (2001).
Ķiģelis, kurš pirmos desmit skatuves gadus vairāk darbojies kā dziesmu autors, apliecina sevi kā solists un savu dziesmu izpildītājs. Mūziķis atzīst, par impulsu pārmaiņām kalpojis nejaušs gadījums – savulaik radiodīdžejs Artis Volfs atskaņojis viņa dziesmu “Vējā”, kas sākotnēji bija tikai iedziedāta, lai nodotu tālāk citam izpildītājam, taču liktenis lēma citādi un dziesma joprojām ir starp Ķiģeļa slavenākajām dziesmām, kas līdz ar “Lietus sašuj”, “Pulksteņu ezers” un citām iekļauta viņa debijas soloalbumā “Rīts lēni nāk” (2002), kas izpelnās nomināciju Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai.
Mūziķis teic, ka pašlaik dziesmas raksta un dzied “simtprocentīgi tikai Latvijai” un latviski, tomēr neslēpj, ka bijis arī mēģinājums iekarot plašākas āres, pasmaidot – vienreiz bija jāpamēģina. Mūziķis devās uz slavenās grupas “Astia studio” studiju Somijā, kur sadarbībā ar vairāku starptautiski pazīstamu somu grupu (“Nihgtwish”, “HIM”) skaņu inženieri un aranžētāju Ansi Kipo tapa Ķiģeļa otrais soloalbums “Samts” (“Platforma Records”, 2004). Tiesa, arī tajā vairākums dziesmu bija latviešu valodā, tomēr dziesmas “Dziļi dzelmē” angliskā versija pamanījās iekļūt Lielbritānijas radiostacijā “Total Rock Radio UK”. “Pat ja šis projekts izmaksāja desmitreiz dārgāk nekā Latvijā, vajadzēja izmēģināt, tomēr nesaku, ka tas ir vienīgais ceļš, kas mūsdienās ejams.” Baumas, ka pasaulē šobrīd arvien biežāk dzirdams sauklis par klasiskas rokmūzikas galu, pēc Fēliksa domām, gan esot pilnīgas muļķības. “Mūzika un māksla nav vecs automobilis, kurš tiek nobraukts un pamests. Tas, ka ģitārmūzika mirs, sludināts jau kopš “bītlu” laika, taču tas nav noticis toreiz un nenotiks tagad.”
Turpinot rokmūzikas tradīcijas Latvijā, jau vairākus gadus Fēlikss iesaistījies tēva Ērika Ķiģeļa savulaik dibinātā festivāla “Saldus saule” organizēšanā, līdz ar to bija posms, kad viņa faniem nākamā albuma iznākšanu nācās pagaidīt labu brīdi. Klusumu pērn pārtrauca “atgriešanās” albums “Starp dimantiem un pelniem” (“Vārdi”, “Ceļš uz mājām” u. c. dziesmas). Tiesa, starplaikā klajā nāca labāko dziesmu izlase ar muzikālām piedevām. “Kur ir nauda, stress un pienākumi, tur mākslai nav vietas,” Fēlikss īsi komentē radošo pauzi. Pašlaik “Saldus saulei” atrasti profesionāli organizatori, bet Ķiģelis turpina aktīvi darboties, radot un izpildot dziesmas. “No festivāla aizgājis neesmu,” uzsver mūziķis, skaidrojot, “mana misija ir pieskatīt, lai tas notiek. Šis tomēr ir vecākais mūzikas festivāls Latvijā, un šai tradīcijai ir jābūt. Tas ir mans pienākums pret tēta piemiņu, pret viņa klausītājiem – zinu, ka vienmēr būs kāds, kas pateiks paldies. Tāpēc “Saldus saulē” vienmēr spēlē klasiskās latviešu rokgrupas. Protams, ir izņēmumi, kā, piemēram, somi “Lordi” (2011. gads), bet latiņa ir jāceļ. Prieks, ka arī šis festivālam bija veiksmīgs gads – gan paši bijām “plusos”, gan publikai patika.”
Liepājroka gars jūtams arī jaunajā mūzikas klubā “Pauze” Babītē, kuru mūziķis izveidojis kopā ar sievu Jolantu. Te nonākusi arī daļa nu jau bijušās Liepājas rokkafejnīcas rokmūzikas relikviju. Fēlikss pasmaida – īstā finansiste gan esot sieva, pats tikai izmantojot iespēju uzaicināt muzicēt draugus un kolēģus.
Fēlikss teic – pēdējos divus gadus piedzīvo īstu radošu pacēlumu. Pēdējā gada laikā turpinās sadarbība ar kādreizējo “līvu” Aivaru Brīzi – pašlaik svaigākais veikums ir dziesma “Pasaule deg” ar Fēliksa pavadošās grupas taustiņinstrumentālista Ivara Sudmaļa vārdiem. Mūziķis arī atklāj, ka paralēli lielkoncerta priekšdarbiem turpina aktīvi rakstīt jaunas dziesmas, kas plašam klausītāju lokam būšot pieejamas jau janvārī.
“Mana mūzika nav “līviski” skarba, kur tomēr ir “ragi sūnās” un “veči, aiziet!”,” pasmaida mūziķis, taču arī neiebilst, ja viņu dēvē par latviešu “bon džovi”. “Laikam jau kaut kas tāds manās dziesmās ir – tās ir vienkāršas un visiem saprotamas. Bet patiesībā sen esmu pāri tam, lai ierindotu sevi kādā plauktiņā. Vienkārši daru to, ar ko man jānodarbojas. Mūzikā esmu kopš četru gadu vecuma, kad mūzikas skolā sāku apgūt vijoli.” Fēlikss ar gandarījumu secina, ka tēva un vectēva pēdās pašlaik iet arī viņa trīs atvases – dēls Ēriks (11), kas Mediņa mūzikas skolā mācās kora klasē un interesējas par rokmūziku, kā arī mazākie – Emīls (6) un Ieva (5), kas jau sākuši apgūt vijoļspēli Babītes mūzikas skolā. “Ļoti gribētu, lai arī viņi iet šo skatuves ceļu – būtu jau trešā paaudze,” saka lepnais tēvs.
Daudzi mūziķi apaļās gadskārtās mēdz laist klajā līdzšinējā veikuma apkopojumu, bet Fēlikss nav tas gadījums. Viņš gan nenoliedz, ka pēc lielkoncerta varētu izdot tā koncertierakstu. Mūziķis atzīst, divdesmit gados ieskaņots vairāk nekā 100 dziesmu, tāpēc koncertam nav bijis viegli atsijāt labākās. Iznākums – apjomīgs koncerts, kurā klausītāji varēs baudīt vismaz 25 kompozīcijas – gan paša Fēliksa lielākos “grāvējus”, gan Ērika Ķiģeļa dziesmas, gan arī gluži jaunas kompozīcijas, gan, piemēram, koncertos pieprasīto Z. Liepiņa “Amors Superstārs”!
Varbūt noder!
Koncerts – 12. X 20.00.
Biļetes – “Biļešu serviss” kasēs, www.bilesuserviss.lv
Cena – Ls 9.
