Februārī novāc jaunos kartupeļus! Gramzdas saimnieka Māra Narvila pieredze 28
Šomēnes agronoms Māris Narvils novācis pirmo šā gada kartupeļu ražu. Ar kartupeļu audzēšanu ziemā jeb permakultūru agronoms savā saimniecībā Priekules novada Gramzdā nodarbojas jau otro gadu. Kartupeļus viņš iestādījis pērn 1. augustā, ziemā tos piesedzot ar aptuveni 10 cm salmu un lapu kārtu. Ar to bijis pietiekami, lai kartupeļi labi pārziemotu. Ziema gan bijis nopietns pārbaudījums, jo atsevišķās dienās gaisa temperatūra bija zemāka par – 20 grādiem. Tomēr nācies konstatēt, ka sniegs var būt labs izolators. Atšķirībā no iepriekšējā gada šoziem kartupeļi iedēstīti par 5 cm dziļāk un, iespējams, tas palīdzējis labi pārziemot. Jauno kartupeļu ražu saimnieks novācis 12. februārī.
Pirmajā gadā kartupeļus ziemā agronoms audzējis pavisam nelielā platībā, bet šoziem tā pieaugusi četras reizes, sasniedzot aptuveni 30 kvadrātmetrus.
Viens no būtiskākajiem elementiem – labs sēklas materiāls, lai nebūtu saauguši spēcīgi asni. Narvils atzīst, ka labu rezultātu devusi šķirne ‘Laura’.
Tiesa, viena no būtiskākajām problēmām bija grauzēji – peles, lauku strupastes –, kas lielu daļu jaunās kartupeļu ražas sagrauzuši. Narvils spriež, ka šogad būs jāmeklē risinājums, kā grauzējus atbaidīt no stādījumiem. Viņš paredzējis vasaras otrajā pusē atkal stādīt kartupeļus, lai nākamās ziemas izskaņā jau baudītu jauno ražu. “Šobrīd svarīgi saprast, kas ir tie atslēgas punkti, lai ražu izaudzētu. Skaidrs, ka tas nenotiks masveidā, bet tie, kas novērtē jauno kartupeļu garšu, to sapratīs. Šos kartupeļus varētu piedāvāt gardēžiem, nākotnē tas varētu būt nišas produkts,” klāsta Māris Narvils, piebilstot, ka šobrīd ar jauno ražu pietiek vien pašiem un draugu pacienāšanai.
Permakultūra (no angļu val. permanent culture – pastāvīga lauksaimniecība un kultūra) ir ekoloģisku principu sistēma, kas izstrādāta Austrālijā septiņdesmitajos gados, lai veicinātu ētisku un ilgtspējīgu dzīvošanu. Permakultūrā izmanto gan senus un tradicionālus paņēmienus, piemēram, augu saderību, augsnes nosegšanu, mulčēšanu u. c., gan mūsdienīgus atklājumus un ekozināšanas. To visu apvienojot, iegūst konkrētai vietai atbilstošu un ilgtspējīgu saimniekošanas sistēmu.
Permakultūras saimniecību skaits Latvijā pēdējos gados arvien palielinās, liecina Latvijas Permakultūras biedrības informācija. Tomēr precīza statistika pagaidām nav pieejama. Biedrības valdes locekle Ilze Mežniece, kas aktīvi iesaistījusies šajā saimniekošanā, stāsta, ka biedrībā darbojas vairāk nekā 60 dalībnieki, no kuriem lielākā daļa vēl tikai eksperimentē un ir sava ceļa meklējumos. Taču vairāk nekā tūkstotis cilvēku regulāri iepazīstas ar informāciju, ko izvieto Ikšķiles Pārmaiņu iniciatīvas dalībnieki. Šobrīd esot skaidrs, ka pašpietiekams dzīvesveids ir rentablākais no visiem.
Ilze Mežniece domā, ka turpmāk interese par permakultūru tikai pieaugs, ņemot vērā neskaidrības ar ekonomiku visā pasaulē. “Cilvēki meklēs drošības un brīvības sajūtu. Ja vari izaudzēt pārtiku vieglāk, tad kāpēc to nedarīt. Jau šobrīd redzams, ka īpaši jaunās ģimenes mēģina iesaistīties šajā saimniekošanā un to kļūst arvien vairāk,” stāsta Ilze Mežniece. Viņa pati Ambeļu pagastā salmos audzē tupeņus un 2014. gadā savā saimniecībā sarīkoja pirmo permakultūras festivālu.
