Favorītu dresētāja, apgaismotā cariene. Katrīnas Lielās dzīve 1
Kultūras attīstības ziņā Katrīnas II valdīšanas laikā (no 1762. līdz 1796. gadam) Krievija pilnībā iekļāvās Eiropas ietekmīgāko valstu saimē, ko lielā mērā sekmēja arī pati imperatore, kura aizrāvās ar literāro darbību, kolekcionēja mākslas darbus un sarakstījās ar ievērojamiem Eiropas domātājiem–apgaismotājiem.
Neskatoties uz neviennozīmīgi vērtējamām iniciatīvām muižniecības tiesību nostiprināšanā un zemnieku stāvokļa pasliktināšanā, kopumā pētnieki atzīst, ka viņas politika un īstenotās reformas ļāva Krievijai ierakstīties 18. gadsimta apgaismības absolūtisma gultnē. Bet, iespējams, visvairāk atmiņā Katrīna II tomēr saglabājusies ar savu privāto, konkrēti – intīmajā aspektā teju vai nepiesātināmo un izšķērdīgo dzīvi.
Katrīna sāka perināt plānus par to, kā nobīdīt no troņa nākamo imperatoru jeb tātad savu oficiālo vīru. Dāvanas tikai 11 galve-najiem Katrīnas favorītiem un viņu uzturēšana izmaksājusi valstij… 92 miljonus un 820 tūkstošus rubļu Ļaunākās mēles pauda, ka imperatori kapā novedusi viņas netiklā kaisle uz vīriešu glāstiem.
Katrīna II vai Katrīna Lielā
1729. gada 21. aprīlis –
1796. gada 6. novembris
Īstais vārds: Sofija Frederika
Augusta Anhalte–Cerbstka
Dornburga
1744. gada 28. jūnijā pārgāja
pareizticībā, pieņēma vārdu
Katrīna Aleksejevna
1744. gada 29. jūnijā laulības ar troņmaninieku Pēteri, kurš 1761. gada 25. decembrī kļuva par Krievijas imperatoru Pēteri III
Bērni: Pāvels (1754–1801)
un Aleksejs (Bobrinskis) (1762–1813) un agri mirusī meita Anna (1757–1759), kuras tēvs, iespējams, bija nākamais Polijas
karalis Staņislavs Poņatovskis
Valdīšanas laiks:
no 1762. līdz 1796. gadam
Bērnība, izglītošanās un laulības
Pilnā vārdā Katrīna II Aleksejevna Lielā jeb Sofija Frederika Augusta Anhalte–Cerbsta Dornburga, piedzima 1729. gada 2. maijā (pēc vecā stila 21. aprīlī) tolaik Vācijas sastāvdaļā esošās Pomerānijas galvaspilsētā Štetinā (tagad Ščecina Polijā).
Tēvs Kristiāns Augusts cēlies no dižciltīgā Anhaltu nama Cerbstu–Dornburgu saimes un kalpojis Prūsijas karalim, komandējis pulku, bijis Štetinas komandants un vēlāk gubernators, balotējies kļūšanai par Kurzemes hercogu (nesekmīgi), dienestu beidzis kā Prūsijas armijas feldmaršals. Māte Johanna Elizabete no Hotorpu nama bija Pētera III otrās pakāpes tante, bet vispār viņas ciltsraksti aizved līdz Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas karalim Kristiānam I, kurš bija arī pirmais Šlēsvigas–Holšteinas hercogs un Oldenburgu dinastijas dibinātājs.
Ģimenē nākamo Krievijas imperatori dēvēja galvenokārt otrajā vārdā – par Frederiku. Viņa guva nesliktu mājas izglītību, bija aktīva, zinātkāra meitene, drosmīgi rotaļājās kopā ar zēniem, bravūrā ne nieka neatpaliekot. Vecāki par to nejutās īpaši iepriecināti, ja nu vienīgi tik daudz, ka Frederika tādējādi spēja rūpēties par jaunāko māsu. Tiesa, īpaši gara un bezrūpīga bērnība viņai neizveidojās. Viņai jau agri centās piemeklēt dažādus izdevīgus preciniekus. 1743. gadā Krievijas imperatore Elizabete sāka meklēt līgavu savam mantiniekam Pēterim un dažādu apsvērumu rezultātā apstājās pie Frederikas kandidatūras, kura finālā tādējādi izkonkurēja Zviedrijas princesi. 1744. gadā Frederiku kopā ar māti uzaicināja uz Krieviju laulībām ar nākamo imperatoru, kurš radu rakstos skaitījās viņas trešās pakāpes brālēns.
Jau tūlīt pēc ierašanās Krievijā Frederika sāka mācīties krievu valodu, vēsturi, tautas tradīcijas un pareizticības nianses. Viņa neizbēgami un pilnā nopietnībā Krieviju uztvēra kā savu jauno dzimteni uz visu atlikušo mūžu, un tas ievērojami sekmēja viņas popularitāti galmā. 1744. gada 28. jūnijā Sofija Frederika Augusta no luterticības pārgāja pareizticībā, pieņēma vārdu Katrīna Aleksejevna un jau nākamajā dienā salaulājās ar troņ-mantnieku Pēteri. Viņai tad bija 16, bet topošajam Krievijas imperatoram 17 gadu. Viņiem pašiem, protams, neviens piekrišanu nebija prasījis.
To visu pavadīja arī itin nopietna politiskā intriga, kurā bija iejaukta Katrīnas māte, kura bija Prūsijas karaļa Frīdriha II atbalstītāja, tāpēc karalis izlēma viņas atrašanos Krievijas impēriskajā galmā izmantot nolūkā pavairot savu ietekmi uz Krievijas ārpolitiku. Bija ieplānots intrigu rezultātā vispirms nobīdīt malā kancleru Alekseju Bestuževu, kurš ieturēja pret Prūsiju vērstu politiku. Taču okšķeriem izdevās pārtvert Cerbstu hercogienes vēstules Frīdriham II, un Bestuževs tās parādīja imperatorei. Līdz ar to hercogiene krita nežēlastībā, taču tas neietekmēja viņas dēla troņmantnieka jaunās sievas stāvokli, jo Katrīna šajā intrigā nebija piedalījusies.
Gluži racionāla juteklība
Pēteris absolūti neinteresējās par savu sievu, viņu starpā pat nebija nekādu laulāto draugu attiecību pazīmju. Katrīna turpināja pašizglītošanos, galvenokārt daudz lasot par vēsturi, filosofiju, jurisprudenci, bet galvenās izklaides bija dejas, maskarādes, jāšana un medības. Un saistībā ar vīra absolūto vēsumu jaunā sieviete pamazām ļāvās arī galma aprindās netrūkstošo mīļāko skavām, kas vispār kā nodarbe viņai ļoti ātri un neglābjami iepatikās.
Tostarp imperatore Elizabete nekautrējās izteikt pārmetumus par to, ka pārim nav bērnu – mantinieku. Pēc vairākiem neveiksmīgiem grūtniecības mēģinājumiem beidzot, 1754. gada 20. septembrī, Katrīna laida pasaulē dēlu Pāvelu. Dzemdības bija ļoti smagas. Tūlīt pēc tām atbilstoši imperatores pavēlei jaundzimušo mātei atņēma, turpmāk tikai periodiski atļaujot viņu redzēt, nemaz nerunājot par audzināšanas tiesībām. Avoti vēsta, ka būtībā tā īsti savu dēlu Pāvelu pirmo reizi Katrīna ieraudzīja tikai pēc daudziem gadiem, kā arī to, ka saistībā ar iedzimtu defektu Pēterim III nemaz nevarēja būt bērni, tāpēc patiesībā viņa tēvs ir kāds cits (minēts S. Saltikovs, par ko Katrīna pati arī dažkārt it kā devusi neskaidrus mājienus). Citi avoti savukārt vēsta, ka Pēterim tomēr esot veikta atbilstoša operācija, kas novērsusi visus iedzimtos defektus saistībā ar iespējām apaugļot.
Pēc Pāvela piedzimšanas Katrīnas un Pētera attiecības faktiski pilnībā izbeidzās. Viņš sievu dēvēja par “rezerves kundzi” un atklāti satikās ar mīļākajām. Tiesa, viņš arī absolūti neiebilda, ja Katrīna darīja tieši to pašu, kurai turklāt tajā laikā, pateicoties angļu sūtņa Čārlza Henberija Viljamsa pūliņiem, uzplauka romāns ar nākamo Polijas karali Staņislavu Poņatovski. Bet 1757. gada 9. decembrī Katrīna dzemdēja meitu Annu, par ko Pēteris bija ļoti sašutis, gluži atklāti paužot, ka tas jau nu nekādā gadījumā nevarot būt viņa bērns.
Angļu sūtnis Viljamss tajā periodā Katrīnai bija kļuvis par ļoti tuvu draugu un faktiski uzticības personu. Viņš vairākkārt piešķīra viņai ar savu valdību saskaņotas solīdas naudas summas. Piemēram, 1750. gadā Katrīna no Viljamsa saņēma 50 000 rubļu, ko apliecina atbilstošas kvītis. Dokumenti liecina par regulāriem līdzīgiem ikgadējiem “darījumiem” vismaz sešus nākamos gadus, līdz 1756. gadam. Pretim sūtnis, protams, saņēma dažāda veida konfidenciālu informāciju: gan mutisku, gan rakstisku – Katrīna bieži rakstīja Viljamsam, konspirācijas nolūkā parakstoties kā vīrietis. Avoti vēsta, ka reiz 1756. gadā, pēc Septiņgadu kara sākuma (Anglija tajā bija Prūsijas sabiedrotā), Viljamss no Katrīnas saņēmis ļoti svarīgu slepenu informāciju par karā iesaistīto krievu armiju un tās uzbrukuma plāniem, kas tādējādi kļuva zināmi Frīdriham II. Savukārt pēc tam, kad Viljamss beidza dienestu Krievijā, Katrīna turpināja sadarboties ar viņa pēcteci Keitu, turpmāk par pakalpojumiem saņemot naudu no viņa.
Nemiers urda meitenes dvēseli
Jau sākot ar 1756. gadu, un jo īpaši imperatores Elizabetes nopietnās
slimošanas periodā, Katrīna sāka perināt plānus par to, kā nobīdīt no troņa nākamo imperatoru jeb tātad savu oficiālo vīru. Arī par to viņa vairākkārt “atskaitījusies” Viljamsam, paužot gatavību sarīkot īstenu sazvērestību. Viņa atzinusies, ka par galma apvērsuma plānu informēts arī kanclers Bestuževs, un viņš paudis gatavību atbalstīt Katrīnu.
Elizabete sāka nojaust par briestošo sazvērestību, turot aizdomās krievu armijas virspavēlnieku Apraksinu, ar kuru Katrīnai bija, ja tā var teikt, vairāk nekā labas attiecības, kā arī Bestuževu. 1758. gada sākumā abus arestēja un nopratināja. Bestuževs pirms aresta bija paspējis iznīcināt visu saraksti ar Katrīnu, un tas viņu paglāba no krišanas nežēlastībā. Tostarp Elizabete vismaz parūpējās par to, lai atpakaļ uz Angliju aizsūta Viljamsu. Šķita, ka draudi novērsti. Taču nežēlastībā kritušo un aizraidīto Katrīnas favorītu vietā jau sāka veidoties jauni kontakti, un tie vēlāk izrādījās visnoderīgākie un izšķirošie. 1761. gada 25. decembrī imperatore Elizabete nomira, tronī nokļuva Pēteris III, un tas vēl vairāk vienu no otra attālināja jauno imperatoru ģimeni. Pēteris sāka atklāti dzīvot kopā ar savu favorīti Elizabeti Voroncovu, savukārt oficiālo sievu Katrīnu “deportēja” uz visattālāko Ziemas pils stūri.
Drīz Katrīna atkal bija stāvoklī un bija vairāk nekā skaidrs, ka “vainīgs” nav likumīgais vīrs. Katrīna gan rūpīgi slēpa šo savu grūtniecību, un tad, kad pienāca laiks dzemdībām, viņas uzticamais kambarsulainis Vasilijs Škurins pēc iepriekšējas vienošanās pat aizdedzināja savu māju: viss galms ar Pēteri III gluži kā izsmalcināti gardēži devās pamielot acis ar ugunsgrēku, savukārt Katrīna tajā laikā sekmīgi laida pasaulē dēlu Alekseju, kuram vēlāk par imperatoru kļuvušais brālis Pāvels I piešķīra grāfa titulu.
Katrīnai bija divi dēli: Pāvels (1754–1801) un Aleksejs (Bobrinskis) (1762–1813) un agri mirusī meita Anna (1757–1759), kuras tēvs, iespējams, bija nākamais Polijas karalis Staņislavs Poņatovskis. Viņai piedēvē vēl četrus bērnus, no kuriem iespējamākā varētu būt meita Elizabete, kuru vēlāk izaudzināja Potjomkins, taču pētnieki apšauba arī to, jo tad, kad viņa nāca pasaulē, Katrīnai bija 45 gadi, un tajos laikos dzemdībām tas tomēr ir vairāk nekā ļoti apšaubāms vecums.
Apvērsums
Kļuvis par imperatoru, Pēteris III veica virkni darbību, kas daudzus noskaņoja pret viņu naidīgi. Viņš visnotaļ ātri un neapdomīgi sadzīvoja sev ienaidniekus, kuri tādējādi labprāt nostājās pret viņu vērstās sazvērestības pusē, apsūdzot imperatoru aprobežotībā, faktiski pat plānprātībā un absolūtā nespējā sakarīgi valdīt Krievijā.
Tostarp viņa fonā pietiekami izdevīgā izgaismojumā izskatījās tobrīd 33 gadus vecā Katrīna – gudra, attapīga un veikla, izglītota un sava vīra nepamatoti necienīta sieviete. Un šī sieviete patiešām izšķīrās par apvērsumu pret savu vīru. Viņas sabiedrotie – brāļi Aleksejs un Grigorijs Orlovi, Potjomkins un citi – uzsāka aktīvu aģitāciju gvardes pulkos un pilnībā pārvilināja savā pusē. Par formālo apvērsuma sākuma ieganstu kļuva baumu izplatīšana par iespējamo Katrīnas arestēšanu.
1762. gada 28. jūnija agrā rītā, kamēr imperators Pēteris III atradās Orenburgā, Katrīna brāļu Orlovu pavadībā no Peterhofas pārbrauca uz Pēterburgu, kur nekavējoties pieņēma gvardes pulku uzticības zvērestu. Jau ātri sapratis situācijas neizbēgamību, Pēteris III nolēma nepretoties, oficiāli atteicās no troņa, viņam norīkoja apsardzi, taču mīklainos un joprojām nenoskaidrotos apstākļos viņš pēkšņi nomira. Mūsdienu pētnieki konstatējuši, ka esot neapstrīdami avoti, kas norāda, ka Pēteris III gājis bojā vardarbīgā nāvē, un tās galvenokārt ir Grigorija Orlova atklātās un detalizētās vēstules Katrīnai. Vēl vairāk – Katrīna esot zinājusi par iepriekšēju nolūku nogalināt Pēteri. Izrādās, jau divas dienas pirms viņa nāves Katrīna nosūtījusi pie Pētera ārstu Paulsenu, kas pats par sevi nebūtu dīvains fakts, ja vien Paulsens būtu ieradies, ar medikamentiem, nevis ar ķirurģiskajiem instrumentiem, kas domāti līķa sekcijai, kuras slēdzienam bija oficiāli jāapliecina, ka Pētera III mirstīgajās atliekās nav atrastas indes pēdas…
Pēc Pētera III oficiālās atteikšanās no troņa Katrīna kļuva par Krievijas imperatori, pieņemot Katrīnas II titulu, kā arī izdodot manifestu, kurā par pamatojumu Pētera gāšanai minēja viņa nesaprātīgos centienus mainīt valsts reliģiju un apkaunojošo miera līgumu ar Prūsiju. Katrīnu II kronēja 1762. gada 22. septembrī Maskavā. Pētnieki secinājuši, ka būtībā viņa veikusi savdabīgu dubultapvērsumu, proti – atņēma varu vīram un vienlaikus nenodeva to savam dēlam, likumīgajam troņmantniekam.
Katrīnas II favorītu departaments
Katrīna bija vidēja auguma viegli apaļīga brunete. Par īpaši pievilcīgu sievieti viņu nevar dēvēt. Viņas intīmajā dzīvē figurējošo vīriešu saraksts arī nav gluži pārmērīgs, taču gana iespaidīgs, lai gan pētnieki uzsver, ka pilnīgu pārskatu gluži dokumentāli izveidot nemaz nav iespējams. Katrā ziņā sava vaļīgā dzīves veida dēļ Katrīnai nav īpaši laba slava, un to nav spējis dzēst neviens “mītu kliedēšanas” mēģinājums. Viņa bieži vien “dzīvojusies” vienlaikus ar vairākiem favorītiem, turklāt absolūti to neslēpjot. Izplatītākā versija pauž par 23 viņas nopietnākajiem mīļākajiem, lai gan tikai 10 no viņiem izpelnījušies oficiāla favorīta godu ar visām no tā izrietošajām privilēģijām un pienākumiem.
Pazīstamākie Katrīnas favorīti bija Grigorijs Orlovs, Grigorijs Potjomkins un Platons Zubovs. Pēc vīra Pētera III nāves Katrīna pat plānoja apprecēties ar Orlovu, tomēr galma svarīgākās personas viņu atrunāja no šīs ieceres. Turklāt bija zināms, ka Orlovs arī kā pašas imperatores mīļākais vienalga nekautrējās piegulēt faktiski visas imperatores preilenes jeb kalpones un jaunās galma dāmas, ieskaitot pat savu 13 gadus veco māsīcu. Savukārt ar Potjomkinu viņa, visdrīzāk, bijusi slepeni salaulājusies 1775. gadā. Ar šiem diviem vīriešiem, lielā mērā vēl arī ar Aleksandru Lanski, Katrīnu esot saistījušas visspēcīgākās patiesās jūtas.
Vēl zināms, ka favorīts Lanskis, lai arī bija gados ļoti jauns un veselīgs vīrietis, regulāri lietojis līdzekli “vīrieša spēka” palielināšanai (kontarīds), turklāt aizvien pieaugošās devās, kas, kā uzskatīja galma ārsts Veikarts, arī bija iemesls favorīta pēkšņajai nāvei. Katrīnas pēdējam favorītam Zubovam, kad viņš kļuva par imperatores mīļāko, bija tikai nedaudz vairāk par 20 gadiem, savukārt viņai – jau pāri 60.
Franču diplomāts Korberons 1778. gadā savai valdībai ziņojis, ka Krievijā periodiski novērojama savdabīga varas un ietekmes centru pārbīde, kas sakrīt ar viena imperatores favorīta krišanu un cita nākšanu vietā. Un tas parasti ir tāds notikums, kas aizēno jebkuru citu, sakoncentrējot uz sevi pilnībā visas intereses un tad novirzot kādā vienā konkrētā virzienā. Pat ministri uz to laiku noliekot malā visus savus darbus.
Parasti Katrīna ar saviem favorītiem kopā pavadīja vairākus gadus, izņemot salīdzinoši neilgo periodu no 1778. līdz 1780. gadam, kad viņai bija jau 50 gadu un viņa neilgā laikā kaleidoskopiski, pat visnotaļ haotiski un neizvēlīgi nomainīja palielu skaitu fragmentāru mīļāko, kas, iespējams, arī veido viņas “izvirtīgās” reputācijas pamatu. No favorītiem viņa parasti šķīrās kādu konkrētu viņu rakstura īpašību, galvenokārt vājās izglītotības, neuzticības vai vienkārši absolūti necienīgas rīcības dēļ. Tostarp kā būtisku niansi pētnieki uzsver savdabīgi sievišķīgo Katrīnas īpašību, proti: nav nevienas liecības par to, ka viņa būtu ielaidusies kādā nopietnākā sakarā pilnībā bez mīlestības jūtām. Protams, īpašajos “pārejas stāvokļos”, meklējot jaunu un iespējami piemērotāku partneri, viņa neiztika arī bez vienas nakts sakariem, taču tādus laikam nopietni nevērtēja ne viņa pati, ne citi.
Katrs nopietnais romāns parasti iesācies ar viņas mātišķās mīlestības uzplaiksnījumu un gluži vāciski sentimentālu sava jaunā iemīļotā absolūti nekritisku slavināšanu. Savukārt tad, kad pienāca laiks ar kārtējo favorītu šķirties, viņa ieslīga dziļā depresijā, dažkārt tā dēļ uz vairākām nedēļām pilnībā aizmirsa par savām impērijas valdnieces lietām. Tostarp neviens no viņas izbijušajiem favorītiem, arī tie, kuri bija viņu krāpuši ar citām, nekad nav kritis nopietni vērtējamā nežēlastībā – parasti viņus vienkārši izsūtīja no galvaspilsētas, iepriekš uzdāvinot kādu muižu un visādi citādi dāsni apdāvinot. Pēc Potjomkina praktiski ar visiem nākamajiem Katrīnas favorītiem viņu vispirms iepazīstināja tikai pats Potjomkins (izņemot Zubovu), un viņi visi vēlāk nešaubīgi aizstāvēja viņa intereses. Turklāt par to viņi abi – Katrīna un Potjomkins – bija stingri vienojušies. Kopš tā laika par Katrīnas mīluļiem kļuva tikai gados jauni vīrieši, kuriem parasti nebija ne bagātības, ne īpaši ietekmīgu radinieku – viņi visi jau pašos pamatos jutās bezgala pateicīgi Potjomkinam un pašai imperatorei, savukārt vēlāk viņiem nebija nekādas individuālas lomas un ietekmes ne galmā, ne ārpus tā.
Būtībā var runāt par absolūti “politkorektu” īpašo attiecību trijstūri “Katrīna – Potjomkins – jaunais favorīts”, un tā tad arī bija imperatores īstenā ģimene. Potjomkina apdzīvojamās istabas joprojām bija tieši savienotas ar Katrīnas apartamentiem, viņam bija tiesības tajos ierasties bez jebkāda brīdinājuma. Aktuālajam favorītam bieži nācās vienkārši pieciest viņa klātbūtni vai pat bezierunu kārtā aši apģērbties un iziet. Turklāt viss liecina, ka līdz pat mūža beigām Katrīna un Potjomkins nepārtrauca arī savas “ģimenes attiecības”. Pētnieki Potjomkinu dēvē par Katrīnas “virsfavorītu”, bet pārējos – par “apakšfavorītiem”.
Korupcija un favorītisms
Līdz Katrīnas valdīšanai Krievijā savdabīgā formā jau bija dziļi iesakņojusies parādība, ko mūsdienās dēvē par korupciju. Jau trīs nedēļas pēc uzkāpšanas tronī Katrīna publicēja manifestu, kurā konstatēja valsts pārvaldes aparāta nejēdzības un ļaunprātības, pasludinot nesaudzīgu cīņu pret šīm parādībām. Tomēr, kā konstatējuši pētnieki, Katrīna ātri vien bija spiesta pārliecināties, ka ierēdniecības patvaļa nav izskaužama ne ar
manifestiem, ne
ukaziem un šim nolūkam nepieciešama visas valsts uzbūves aparāta kardināla pārveide, kas patiesībā nebija pa spēkam ne attiecīgajam laikmetam, ne arī vēl pat tam, kas tikai sekoja.
Būtībā viss turpinājās teju vai pa vecam.
Spilgts piemērs ir gadījums ar Senāta ģenerālprokuroru Gļebovu, kurš ne mirkli nepārstāja vietējām varas iestādēm atņemt izsniegtās tā dēvētās vīna (degvīna) tecināšanas licences (винный откуп), pārdodot tās “saviem” pircējiem, kuri piedāvāja lielāku naudu. Viņa uz Irkutsku nosūtītais izmeklētājs Krilovs ar kazaku vienības palīdzību tostarp arestēja vietējos tirgoņus, piespiežot viņu sievas un meitas stāties seksuālos sakaros, par ko arestētos atbrīvoja (vai neatbrīvoja), kā arī ieslodzīja Irkutskas gubernatoru Vulfu un būtībā nodibināja tur savu personīgo patvaldību. Ir arī virkne faktu par ļaunprātībām, kuras pastrādājis Katrīnas absolūtais favorīts Potjomkins. Piemēram, angļu sūtnis Ganings savos ziņojumos vēstījis, ka Potjomkins pretēji Senāta lēmumiem “personīgi tirgojies ar vīna licencēm valsts kasei absolūti neizdevīgā veidā”. Savukārt cits Katrīnas favorīts, bijušais Potjomkina adjutants Aleksandrs Jermolovs vēlāk nekautrējās uzbrukt bijušajam saimniekam par to, ka viņš piesavinājies visus līdzekļus, kas bija piešķirti Baltkrievijas “apgūšanai”.
Vācu vēsturnieks T. Grīzingers, norādījis, ka Potjomkins saņēmis dāsnas dāvanas no jezuītu ordeņa, kas tolaik jau bija aizliegts visā Eiropā, kā rezultātā jezuītiem atļāva atvērt savu galveno mītni Krievijā. Vārdu sakot, neskatoties uz straujo izdevumu pieaugumu ierēdniecības aparāta uzturēšanai, Katrīnas valdīšanas laikā ļaunprātību nekļuva mazāk. Gluži otrādi – varas pārstāvju nekaunība un nesodāmības apziņa tikai pieauga, jau sasniedzot neiedomājamus apmērus.
Savukārt tā dēvētais favorītisms Katrīnas laikā kļuva faktiski teju vai par atsevišķu valsts iestādi, ko veidoja savtīgi, alkatīgi un nenovīdīgi tā dēvētie favorīti, kuri lieliski pieprata valsts kases tukšošanas mākslu. Jau laikabiedri bija aprēķinājuši, ka dāvanas tikai 11 galvenajiem Katrīnas favorītiem un viņu uzturēšana izmaksājusi valstij… 92 miljonus un 820 tūkstošus rubļu, kas vairākas reizes pārsniedz tā laika visa valsts aparāta gada budžeta tēriņus un ir pielīdzināma Krievijas impērijas iekšējā un ārējā parāda summai, kas bija izveidojusies Katrīnas valdīšanas beigās. Vēl bez neizmērojami dāsnām dāvanām favorīti saņēma arī dažādus ordeņus, militāros un ierēdniecības titulus, galvenokārt bez jebkādiem īpašiem nopelniem, tādējādi vēl papildus demoralizējot valsts aparātu un militārās aprindas un absolūti nesekmējot šo resoru darbības efektivitāti.
Piemēram, vēl ļoti jaunais un absolūti ne ar kādiem spīdošiem nopelniem neizcēlies Aleksandrs Lanskis triju, četru “draudzības” ar imperatori gadu laikā saņēma: Aleksandra Ņevska, Svētās Annas un vēl gūzmu citu ordeņu, ģenerālporučika un ģenerāladjutanta pakāpes, kā arī “uztaisīja” sev aptuveni septiņus miljonus lielu kapitālu. Franču diplomāts Mesons rakstījis, ka Katrīnas favorītam Platonam Zubovam, kuru arī viņa bez īpašiem militāriem nopelniem bija iecēlusi par ģenerāli, bijis tik daudz apbalvojumu, ka, tos visus uzkarinot (ko viņš patiešām regulāri darījis), viņš izskatījies kā “lentu un skārda preču tirgonis”.
Tāpat Katrīna bija ļoti dāsna pret citiem galminiekiem un pietuvinātām personām, viņu radiniekiem, ārvalstu aristokrātiem un citiem. Savas valdīšanas laikā viņa šiem cilvēkiem izdāļājusi nepilnu miljonu savu pavalstnieku – dzimtļaužu. Kādas Potjomkina radinieces uzturēšanai Katrīna katru gadu atvēlējusi vismaz 100 000 rubļu, bet uz kāzām uzdāvināja viņai un līgavainim vienu miljonu rubļu. Dāsnas dāvanas saņēma arī viņai pietuvinājušies ārzemnieki, piemēram, grāfs Esterhazi dāvanā saņēma vienkārši divus miljonus – un ne jau rubļus, bet gan mārciņas. Labi “atalgots” jutās arī bijušais Katrīnas favorīts Polijas karalis Staņislavs Poņatovskis, kuru viņa faktiski iesēdināja tronī, uzpērkot savu dzimteni nodot gatavos poļu magnātus, kuri, protams, neprasīja maz par savu nodevību. Proti, tieši tā notika poļu aristokrātijas piekrišanas nopirkšana Rečas Pospoļitas sadalīšanai.
Šķiras un to privilēģijas
Atšķirībā no priekšgājējiem Katrīna savām vajadzībām neveica nekādu jaunu ēku būvniecību. Iespējami ērtākas pārvietošanās nolūkā pa valsti viņa vienīgi iekārtoja nelielu ceļojuma piļu tīklu ceļā no Pēterburgas uz Maskavu. Lai arī vecajā Krievijas galvaspilsētā Katrīna ieradās reti, tomēr viņa plānoja pārbūvēt Kremli, kā arī bija iecerējusi piepilsētas piļu būvēšanu Lefortovā, Kolomenskā un Caricinā. Dažādu iemeslu dēļ neviena no šīm iecerēm neīstenojās. Tikai pašās mūža beigās viņa uzbūvēja jaunu ārpilsētas rezidenci Pellē, kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Tostarp Katrīnas valdīšanas laikā pirmo reizi kopš Pētera I laikiem notika būtiskas valsts pārvaldes reformas.
1785. gada 21. aprīlī Katrīna publicēja divas tā dēvētās gramotas jeb tiesību apliecinājumus: “Gramota par dižciltīgās muižniecības tiesībām, privilēģijām un priekšrocībām” un “Pilsētām piešķirtā gramota”. Pati Katrīna šos dokumentus nodēvējusi par savas valdīšanas augstāko sasniegumu, savukārt pētnieki to dēvē par 18. gadsimta valdītāju “promuižnieciskās politikas” augstāko sasniegumu. Abas gramotas augstākajām šķirām pilnībā un galīgi nostiprināja tās tiesības, pienākumus un privilēģijas, kuras 18. gadsimta laikā jau bija piešķīruši Katrīnas priekšteči, sākot ar Pēteri I, vienlaikus nodrošinot jaunas, tādējādi padarot smagāku un grūtāku ikdienas dzīvi vienkāršajai tautai.
Pilsētu iedzīvotājus sadalīja sešās kategorijās: 1) visaugstāk “kotējās” nam- īpašnieki jeb “īstenie pilsētas apdzīvotāji”; 2) sekoja visu esošo ģilžu tirgoņi, nosakot zemāko kapitāla līmeni, piemēram, 3. ģildes tirgoņiem tie bija 1000 rubļu; 3) cehos pierakstītie amatnieki; 4) ārvalstu un citu pilsētu tirgoņi; 5) cienījamie pilsoņi – tirgoņi, kuru kapitāls pārsniedza 50 000 rubļu, un baņķieri – ne mazāk par 100 000, kā arī pilsētas inteliģence: arhitekti, gleznotāji, komponisti, zinātnieki u.c.; 6) piepilsētnieki, kuri pilsētā “pārtiek no sava amatnieciskā darba”, bet kuriem privātīpašumā nav nekustama manta pilsētā. 3. un 6. kategorijas pārstāvjus dēvēja par “m(v)ietpilsoņiem” (мещанин – šis vārds caur Ukrainu un Baltkrieviju ienācis no Polijas, sākotnēji ar to apzīmējot “pilsētas iedzīvotāju” jeb no vārda “место” – “pilsēta” vai “pilsētiņa”). 1. un 2. kategorijas tirgoņi un cienījamie pilsoņi bija atbrīvoti no miesas sodiem. Savukārt cienījamo pilsoņu 3. paaudzes pārstāvjiem bija atļauts lūgt piešķirt muižniecības titulu.
Maksimālu tiesību un privilēģiju piešķiršana muižniecībai un tās absolūta atbrīvošana no pienākumiem pret valsts dienestu izraisīja fenomenu, ko jau tajā laikā plaši atspoguļoja literatūrā un zinātniskajos darbos. Laikabiedri un mūsdienu pētnieki vēsta, ka Katrīnas laikā muižnieks bija “visnotaļ dīvaina parādība: manieres, paradumi, lietotie jēdzieni, jūtas, valoda – viss viņā bija kaut kas izteikti svešs, ievazāts no ārienes, un būtībā viņam savās mājās nebija nekādu dzīvu organisku saišu ar apkārtējiem, nekādas vērā ņemamas nodarbes, savukārt viņa iecienītajos Rietumos viņu uzlūkoja kā grezni pār- ģērbtu tatāru, bet Krievijā – kā tur nejauši piedzimušu francūzi” (V. Kļučevskis). Kaut kas līdzīgs virknei mūsdienu tipāžu tepat, mūsmājās, vai ne?
Tostarp Katrīnas laikā Krievijas muižniecībā pieauga īpašumu nevienlīdzība: kamēr veidojās atsevišķi gigantiski kapitāli, lielākās daļas muižniecības ekonomiskais stāvoklis pasliktinājās. Piemēram, virknei lielmaņu piederēja pat simtiem tūkstoši dzimtcilvēku, kas nebija vērojams iepriekš, kad par bagātiem uzskatīja tos, kuriem piederēja vairāk par 500 “dvēseļu”, savukārt 2/3 muižnieku bija mazāk par 30 vīriešu dzimtļaužu, bet 1/3 mazāk par 10. Laikabiedri fiksējuši, ka daudziem muižniekiem, kuri izmisumā tomēr vēlējušies stāties valsts dienestā, nebija līdzekļu pat atbilstoša apģērba un apavu iegādei.
Zemniecība un garīdzniecība
Katrīnas valdīšanas laikā dzimtzemnieki bija vismaz 90% no visiem iedzīvotājiem. Muižnieki veidoja 1%, bet pārējās šķiras – 9%. Pētnieki pauž, ka šīs vislielākās iedzīvotāju daļas stāvoklis tieši Katrīnas laikā bijis vissmagākais visā Krievijas vēsturē, faktiski pielīdzinot viņus vergiem. Liela daļa muižnieku savas muižas realitātē bija pārvērtuši vergu plantācijās, kuras būtībā neatšķīrās no Ziemeļamerikas nēģeru analogiem. Turklāt muižnieki, ieskaitot pašu Katrīnu, dzimtļaudis bieži arī dēvēja tieši par vergiem, kā to apstiprina daudzi rakstiskie avoti.
Milzīgus apmērus sasniedza reāla tirgošanās ar cilvēkiem: zemniekus ne tikai pārdeva tirgos, izvietojot sludinājumus avīzēs par viņu pārdošanu, bet arī paspēlēja kārtīs, iemainīja, dāvināja, piespiedu kārtā izprecināja un tamlīdzīgi. Dzimtļaudis nedrīkstēja no savas muižas aizbraukt tālāk par 30 verstīm (1 versts – 1066,8 metri) bez pasporta jeb muižnieka un vietējās varas iestāžu īpašas atļaujas.
Likums paredzēja, ka dzimtcilvēks ir absolūtā muižnieka varā. Lai gan muižniekam nebija tiesību dzimtcilvēku nogalināt, viņš tomēr drīkstēja lietot miesas sodus, tādējādi nomokot līdz nāvei, un par to nebija paredzēts oficiāls sods. Zināmi gadījumi, kad muižnieki bija sev nodrošinājuši dzimtcilvēku “harēmus” un īpašus kazemātus, kuros ar izmeklētiem moku rīkiem darbojās prasmīgi bendes.
Katrīnas 34 valdīšanas gadu laikā tikai dažos atsevišķos gadījumos (ieskaitot leģendāro varmāku Darju Saltikovu) muižnieki saņēma sodu par ļaunprātīgu savu tiesību izmantošanu pret zemniekiem. Turklāt Katrīna pieņēma virkni likumu, kas gluži reāli pasliktināja zemnieku stāvokli: zemniekiem pašiem bija jāuztur valdības atsūtītais karaspēks jebkādu zemnieku neapmierinātības izpausmju apspiešanai; par atklātu nepakļaušanos muižnieks varēja zemnieku nodot katorgā, pats nosakot termiņu; zemniekiem bija vispār aizliegts sūdzēties par savu saimnieku; dzimtbūšanu ieviesa vai vēl vairāk pastiprināja arī visās Katrīnas laikā Krievijai pievienotajās teritorijās.
Zemnieku karš
Smago un nežēlīgo dzīves apstākļu dēļ Katrīnas valdīšanas laikā notika vairāki dumpji daudzās valsts vietās, no kurām zināmākie notikumi ir Kižas sacelšanās Zaoņežjē 1769. līdz 1770. gadā, tā dēvētais mēra dumpis Maskavā 1771. gadā un Jaickas kazaku sacelšanās no 1769. līdz 1772. gadam.
Bet Katrīnas mieru un ērto galma dzīvi visnopietnāk apgrūtināja zemnieku kazaku sacelšanās Jemeļjana Pugačova vadībā no 1773. līdz 1775. gadam. Tā aptvēra pietiekami lielu teritoriju – Orenburga, Urāli, Kamas apgabals, Baškīrija, daļa rietumu un austrumu Sibīrijas, kā arī Volgas vidusdaļa un lejtece. Sacelšanās gaitā pakāpeniski, bet pietiekami lielā skaitā kazakiem pievienojās baškīri, tatāri, kazahi, Urālu rūpnīcu strādnieki un visu to guberņu, kurās risinājās kara darbība, dzimtļaudis.
Sacelšanās sākās 1773. gada 17. sep tembrī, kad pie pilsētiņas Jaickas 200 kazaku vienībai piepulcējās valdības karavīru vienības, kas bija nosūtītas dumpja apspiešanai. Jaicku ieņemt neizdevās, un dumpinieki virzījās uz Orenburgu, kuru turēja aplenkumā no 1773. gada oktobra līdz 1774. gada martam. Jūlijā dumpinieki ieņēma rūpnīcas Urālos un Baškīrijā. Drīz tie pie Troickas cieta sakāvi, bet jau pēc dažām nedēļām ieņēma Kazaņu. Vēl bija virkne uzvaru un zaudējumu, kamēr beidzot 1774. gada 12. septembrī Volgas labajā krastā Potjomkina sūtītās vienības Pugačovu sagūstīja. Pēc sacelšanās apspiešanas Katrīna ierobežoja dažas liberālākās reformas un pastiprināja konservatīvismu. Pugačova dumpinieki bija izrēķinājušies un nogalinājuši aptuveni 1600 muižnieku, bieži vien nešķirojot arī sievietes un bērnus.
Katrā ziņā pētnieki pauž, ka tā laika zemnieku dumpji iekrāsojās galvenokārt sociālā izgaismojumā, proti, tās bija sacelšanās nevis pret valsts augstāko administrāciju, bet gan pret tās zemākajiem slāņiem – zemnieku jau pamatīgi ienīstajiem un Katrīnas kvēli atbalstītajiem muižniekiem. Iespējams, tieši tāpēc tie visi arī cieta sakāvi.
Nacionālā politika
Pēc to zemju, kas iepriekš bija Rečas Pospoļitas sastāvā, pievienošanas Krievijas impērijai, nokļuvuši Krievijā izrādījās aptuveni viens miljons ebreju, proti, savdabīga tauta ar atšķirīgu reliģiju, kultūru, sadzīvi un tikumiem. Lai nepieļautu viņu pārcelšanos uz Krievijas centrālajiem apgabaliem un valsts nodokļu iekasēšanas (no kā šī tauta tradicionāli spējusi prasmīgi izvairīties) nolūkā noturētu pie savām kopienām, Katrīna 1791. gadā noteica tā dēvēto apdzīvojamības robežu, aiz kuras ebreji nedrīkstēja dzīvot. Ebreji drīkstēja dzīvot tikai tur, kur iepriekš dzīvojuši – galvenokārt attiecīgajās zemēs Polijā, kā arī stepes apgabalos pie Melnās jūras un mazapdzīvotajās teritorijās uz austrumiem no Dņepras. Tajā gadījumā, ja ebreji pārgāja pareizticībā, visi dzīvošanas vietas ierobežojumi anulējās.
No 1762. līdz 1764. gadam Katrīna publicēja vairākus būtiskus manifestus, no kuriem īpaši izceļami divi. Viens no tiem aicināja ārzemniekus pārcelties uz Krieviju, otrs noteica jau gluži konkrētas šādu pārceļotāju priekšrocības un atvieglojumus. Tādējādi jau drīz izveidojās pirmās vāciešu apmetnes Pievolgā. Vācu kolonistu uzplūdi bija tik lieli, ka jau 1766. gadā nācās apturēt jaunu pārceļotāju iebraukšanu līdz laikam, kamēr būs puslīdz normāli iekārtojušies tie, kuri jau ieradušies. Pievolgas kolonijas patiešām attīstījās strauji: 1765. gadā – 12 kolonijas, 1766. – 21, 1767. – 67. Atbilstoši kolonistu tautas skaitīšanas datiem 1769. gadā 105 kolonijās Pievolgā 6500 ģimenēs dzīvoja 23 200 vāciešu. Jāpiebilst, ka vēlāk vācu kopienai Krievijā būs visnotaļ nozīmīga loma.
Katrīnas valdīšanas laikā Krievijas sastāvā iekļāva Melnās jūras piekrastes ziemeļdaļu, Azovas jūras piekrastes teritorijas, Krimu, Jaunkrieviju, zemes starp Dņestru un Bugu, Baltkrieviju, Kurzemi un Lietuvu. Tādā ceļā klātpienākušo pavalstnieku skaits sasniedza septiņus miljonus, tostarp vienlaikus Krievijas impērijā pieauga tautu savstarpējo attiecību saasināšanās. Un tas izpaudās galvenokārt tā, ka teju vai katrai nacionalitātei valdība bija spiesta ieviest savu īpašo ekonomisko, nodokļu un administratīvo režīmu. Piemēram: tie paši vācu kolonisti bija pilnībā atbrīvoti no nodokļu maksāšanas valstij; ebreji dzīvoja tikai ierādītajās vietās; no pievienotajām bijušās Rečas Pospoļitas ukraiņu un baltkrievu tautām sākumā nemaz neiekasēja, bet vēlāk iekasēja tikai pusi nodokļu.
Diskriminējošā stāvoklī bija nonākuši Krievijas pamatiedzīvotāji, kas izraisīja kāzusu: noteikta daļa krievu muižnieku 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā kā atalgojumu par labu kalpošanu lūdza, lai viņus “pieraksta vāciešos” – proti, lai arī viņi varētu baudīt attiecīgās privilēģijas.
Masoni
Zīmīgi, ka laika posms no 1762. līdz 1778. gadam raksturojams kā krievu masonu ar tā dēvētās angļu sistēmas tradīcijām noformēšanās. 18. gadsimta 60. un jo īpaši 70. gados masonu kustība īpašu popularitāti iemantoja izglītotās muižniecības aprindās. Kopumā Katrīnas valdīšanas laikā Krievijā izveidojās aptuveni 80 masonu ložas. Iepriekš tādas bija tikai dažas. Masonu pētnieki to saista, no vienas puses, ar tradicionāli nekritisko aizraušanos ar visu jauno un “to, kas no ārzemēm”, no otras puses – ar apgaismības laikmeta jaunajām vēsmām un sabiedrisko interešu atraisīšanos muižniecības aprindās.
Katrīnas politika attiecībā pret masoniem bija pietiekami pretrunīga. No vienas puses, viņai nebija nekā īpaši pārmetama masoniem, izņemot varbūt tikai viņu dīvainos rituālus, kurus pati nesaudzīgi izsmējusi savās komēdijās, taču kopumā viņas valdīšanas laikā nebija būtisku aizliegumu masonu darbībai Krievijā. No otras puses, viņa tomēr uz to raudzījās aizdomīgi, neskaidri saskatot masonos draudu savai varai. Šīm aizdomām bija divi pamatojumi. Pirmkārt, Katrīna nopietni bažījās par pārāk lielu ārvalstu ietekmes pastiprināšanos, kas izplatījās tieši caur masonu ložām. Kad 1784. gadā krievu masonu ložas neskaidru iemeslu dēļ, bet katrā ziņā pēc savas vēlmes apturēja savu darbību, atjaunojot to tikai pēc pāris gadiem, Katrīna norādīja viņiem par nepieciešamību “godprātīgi izvairīties no jebkādiem kontaktiem ar ārvalstu masoniem, lai gan pastāvošajos politiskajos apstākļos apliecina viņiem lielu cieņu”.
Otrkārt, vislielākās Katrīnas aizdomas saistījās ar Maskavas martinistu un rozenkreiceru masonu ložu izdevējdarbību un publicistiskajām aktivitātēm, jo tajās bija saskatījusi pašas valdīšanai adresētus pārmetumus. 1786. gadā šīs un vēl dažas citas ložas slēdza, kas bija vienīgais tāds gadījums viņas valdīšanas laikā, savukārt atsevišķus ievērojamākos masonus pakļāva arī represijām. 1786. gadā Katrīna parūpējās arī par sešu Maskavas rozenkreiceru izdotu grāmatu aizliegšanu. Šie fakti liecina par Katrīnas tieksmi tomēr kontrolēt masonus un pieļaut tikai tādu viņu darbību, kas nav pretrunā ar viņas pašas interesēm.
Literāte un izdevēja
Katrīna ir viens no nedaudzajiem monarhiem, kurš tik intensīvi komunicējis ar pavalstniekiem un pasaules sabiedrību, izmantojot manifestu, instrukciju, likumu, polemisku rakstu –
gan tiešā, gan satīriskā veidā –, kā arī vēsturisku drāmu un pedagoģisku opusu publicēšanu. Savos memuāros viņa atzinusies: “Nevaru noskatīties uz tīru rakstāmspalvu bez nepārvaramas
vēlmes to nekavējoties iemērkt tintē.”
Katrīna rakstīja arī literārus darbus, atstājot pēc sevis solīdu sacerējumu krājumu: piezīmes, tulkojumi, fabulas, pasakas, esejas, kā arī lugas (galvenokārt komēdijas – “Cienījama muižnieka priekšnams”, “Vestņikovas kundze ar ģimeni”, “Neredzamā līgava”) un libreti piecām operām (“Fevejs”, “Nov- gorodas spēkavīrs Bojeslavičs”, “Brašais un drosmīgais vitjazs Arhidejičs”, “Vientiesīgais spēkavīrs Kosometo- vičs”, “Feduls ar bērniem”), kuru uzvedumu pirmizrādes pati piedzīvoja laikā no 1786. līdz 1791. gadam. Visi uzvedumi, kas Katrīnas dzīves laikā iestudēti pēc viņas darbu motīviem, izcēlās ar sevišķi lielu vērienu un greznību. Tiesa, virkne pētnieku uzskata, ka atsevišķus viņai piedēvētus sacerējumus un pat vēstules nav rakstījusi viņa pati, bet gan kāds anonīms autors, jo esot skaidri pamanāmas stila, pareizrakstības un citas atšķirības. Iespējams, vienu daļu Katrīnas vēstuļu uzrakstījis A. Šuvalovs, savukārt literāros sacerējumus – N. Novikovs. Katrā ziņā visas viņas komēdijas, kurām patiešām bija panākumi, uzrakstītas periodā, kad viņai bija “draudzība” ar Novikovu, savukārt viss vēlāk uzrakstītais vairāk kritizēts nekā slavēts. Viņas dzīves laikā gan kritika praktiski neizskanēja, jo bija labi zināms, cik ļoti viņai tāda nepatīk. Vairākos gadījumos viņa nav kautrējusies skarbi un pat lielā mērā necienīgi rupji uzbrukt pat Eiropas slavenībām par viņai veltīto kritiku, piemēram, Didro un citiem.
Katrīna un propaganda
Lielākā daļa pētnieku uzskata, ka noteicoša loma visā Katrīnas valdīšanā bijusi propagandas mākslai, turklāt daudzi pauž, ka propaganda vispār bijusi viņas valdīšanas pamats un jēga. Uz to norāda virkne Katrīnas akciju. Labi zināma ir epizode ar imperatores propagandas ceļojumu kopā ar aptuveni 3000 galminieku un galmam pietuvinātu cilvēku uz Krievijas dienvidiem nolūkā īpaši atzīmēt uzvaru karā ar Osmaņu impēriju, kā rezultātā valsts kasei nācās šķirties no aptuveni 10 miljoniem rubļu.
Tāds bija arī, piemēram, 1765. gadā izsludinātais konkurss par labāko zemniecības jautājuma risinājumu Krievijā. Divu gadu laikā iesūtīja 162 konkursa darbus, no tiem 155 bija no ārvalstīm. Prēmiju piešķīra Dižonas akadēmijas loceklim Berdē de Labejū, kurš galvenokārt ieteica nesteigties ar dzimtbūšanas atcelšanu un zemnieku brīvlaišanu. Acīmredzot tāds bija arī pašas Katrīnas nolūks, un šāds ārvalstu “atbalsts zinātniskas koncepcijas līmenī” viņai bija absolūti nepieciešams. Tāpat Katrīna lika tulkot un izplatīt visās lielākajās eiropiešu valodās lielu daļu savu rīkojumu. Par propagandas gājienu var uzskatīt arī Katrīnas vēstules ievērojamiem ārzemniekiem (Voltēram un citiem), kas faktiski ieturētas publicistisku rakstu stilā un ļoti atgādina mūsdienu ziņu aģentūru un tagad arī jo īpaši tīmekļa portālu propagandistisko darbību. Ļaudis, kuriem Katrīna rakstīja, bieži vien savās zemēs publicēja viņas vēstules, pieminēja savos sacerējumos, citēja, atsaucās uz tām privātās sarunās un tamlīdzīgi. Katrīnas sarakste faktiski bija viņas plašsaziņas līdzeklis, un viņas vēstules – raksti tajā.
Un katrā ziņā par propagandas gājienu var uzskatīt viņas rakstīto un Eiropā izplatīto 1771. gadā, kad Maskavā sākās mēra epidēmija, ar kuru nespēja lāgā cīnīties un nācās ieviest karantīnu, proti: “Tam, kurš jums apgalvos, ka Maskavā plosās bada sērga, varat droši iebilst – viņš melo…”
Beigas ar noslēpumainu pipariņu
Katrīnu ar līkumu nav apgājusi arī mistika. Laikabiedri vēstījuši, ka 1796. gada 2. novembrī imperatori Katrīnu apciemojis spoks pašas veidolā. Naktī pie viņas guļamistabas durvīm dežurējošās preilenes redzējušas, kā Katrīna, tērpusies naktskreklā un ar degošu sveci rokās, ieiet troņa zālē. Taču jau drīz no guļamistabas atskanējis zvans, ar kuru parasti izsauc dežurējošo kalponi. Kad izsauktā ieradusies, viņa ieraudzījusi imperatori savā gultā, kura jautājusi – kas ir tie soļi, kas traucē viņai gulēt. Uzzinājusi par preileņu redzēto dīvaino parādību, viņa apģērbusies un kopā ar viņām devusies uz troņa zāli, kur visas acumirklī ieraudzījušas, ka dīvaini zaļā izgaismojumā tronī sēž… pati Katrīna. Paspējusi izkliegt rīkojumu, lai apsardze sāk šaut uz spoku, viņa nokritusi bezsamaņā.
Vēl pēc dažām dienām Katrīna agrā rītā devusies uz savu tualeti, uzturoties tur ievērojami ilgāk nekā parasti. Nogaidījis viņas dežurējošais kambarsulainis Zahars Zotovs tomēr atļāvies ielūkoties imperatores tualetē un atradis viņu tur bezspēkā guļam uz grīdas ar izmežģītu potīti, bālu seju un kaut ko knapi sadzirdami čerkstošu. Viņu nācās pārnest uz gultu, taču iesaistītie uzsvēruši, ka viņas ķermenis pēkšņi kļuvis dīvaini nepanesami smags. Ārsti vispirms nolaida asinis un iedeva vemšanas līdzekļus, taču tas daudz nelīdzēja, gluži otrādi – viņas elpa kļuvusi vēl smagāka, bet no mutes sākušas nākt tumšas putas. Atsauktie ārsti un garīdznieki secinājuši, ka vairs nav lielu cerību izdzīvošanai.
Precīzi fiksēts, ka Katrīna nomira Pēterburgā Ziemas pilī 67 gadu vecumā 1796. gada 6. novembrī pulksten 9.45. Atbilstoši 18. gadsimta terminoloģijai imperatori ķērusi “apopleksiskā trieka” jeb tātad asinsizplūdums smadzenēs. Sekcijā vēl konstatēja divus milzīgus žultsakmeņus, savukārt pati nosprostotā žults bija izplūdusi pa visu organismu un uzkrājusies sirdī.
Pēc Katrīnas apglabāšanas galma kuluāros sāka izplatīties citas versijas par viņas nāves patiesajiem iemesliem, jo faktiski šis notikums visiem šķita krietni vien negaidīts. Iepriekš par tādu iespēju praktiski nekas nebija liecinājis. Ļaunākās mēles pauda, ka imperatori kapā, protams, novedusi viņas netiklā kaisle uz vīriešu glāstiem, kuriem viņa dedzīgi ļāvusies līdz pat pēdējiem savas dzīves mirkļiem. Tad uzradās versija par traumu, ko viņa it kā guvusi no naktspoda lauskām, kurš nav izturējis viņas lielo svaru. Taču tās patiešām tādas vairāk vai mazāk ļaunas baumas. Ir tikai viena papildu versija, kuru, kā pauž pētnieki, var aplūkot kā reālu alternatīvu versijai par insultu.
Raugi, tā telpa, kurā Katrīna zaudēja samaņu, bija aprīkota ar “sēžamo”, kas izgatavots no sena poļu valdnieku troņa. Iepriekš šis “sēžamais” piederējis pirmajiem poļu karaļiem Pjastiem, bet vēlāk, pēc tā dēvētās Trešās Polijas sadalīšanas, kas apspieda Tadeuša Kostjuško sacelšanos, izvests uz Krieviju tieši Katrīnai. Versija pauž, ka dežurējošais kambarsulainis Zotovs patiesībā atradis imperatori, izplūdušu asinīs: viņai bijusi smaga durta brūce, kas veikta no apakšas. Proti, tas it kā norādīja uz to, ka bijušā poļu troņa iekšpusē sēdējis “kāds”, visdrīzāk, “kāds poļu atriebējs”, kurš tad arī veicis nogalinošo dūrienu “pa nolādēto miesas apgabalu”, bet vēlāk spējis sekmīgi nozust. Tādējādi Katrīnas iznīcinātās Rečas Pospoļitas tronis kā simbols kļuva par pašas Katrīnas nāves avotu.
Tostarp interesanti, ka vēl 5. novembrī, kad par mātes sasirgšanu bija oficiāli jāziņo troņmantniekam lielkņazam Pāvelam un šajā nolūkā pie viņa ieradās vēl aktuālais Katrīnas favorīts Zubovs, pirmajā acumirklī Pāvels kritis panikā un neviltotā izmisumā, jo uzskatīja, ka favorīts atsūtīts viņa arestēšanai. Interesanti – kāpēc, vai ne? Taču, uzzinot īsto ierašanās iemeslu, Pāvels acumirklī atplaucis un saņēmies. Turklāt pēc imperatores nāves pirmais izskanējušais Pāvela rīkojums arī pētniekiem šķiet krietni vien dīvains. Proti, viņš licis apglabāt Katrīnu līdzās viņas allaž ienīstajam vīram Pēterim III. Nekavējoties atraka Pētera III kapu, un tad Pāvels ar viņa mirstīgajām atliekām veica mistisku rituālu – mirušā (nogalinātā – ?) tēva galvā uzmauca cara kroni. Un tikai pēc tā viņš licis māti Katrīnu II un tēvu Pēteri III apglabāt Petropavlovskas katedrālē. Tiesa, sev vēl atvēlētajos piecos dzīves gados pēc mātes nāves Pāvels tā arī neuzzināja– bija vai nebija Pēteris viņa īstais tēvs…
