Faustiskie meklējumi “električkā”. Ilzes Kļaviņas recenzija par Dž. Dž. Džilindžera izrādi “Petuški” 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisora Dž. Dž. Džilindžera iestudējums “Petuški”, kas kopš augusta sākuma skatāms privātajā “Willa teātrī”, rosina bagātīgu pārdomu buķeti par autobiogrāfisko kontekstu, bez kura izrādes iespaids var būt pilnīgi citāds.
Nezinot neko par radošās grupas personībām, izrāde var izskatīties kā pusotru stundu ilgs darba dienas noslēgums, šai gadījumā piekrītu recenzenta Toma Treiberga vērtējumam1.
Arī Igora Gatina lugā “Petuški” liela nozīme ir padomju rakstnieka Venedikta Jerofejeva poēmai “Maskava–Gailīši”, kas piesātināta ar autobiogrāfiskiem elementiem, kur neviens vārds netiek lietots tāpat vien2 un teksts pārlādēts ar daudzslāņainām nozīmēm3.
Dž. Dž. Džilindžera izrāde notiek uz tukšas skatuves, te ir vien daži krēsli, ģitāra, kas aktieru Vara Vētras un Mārtiņa Vilsona rokās vibrē ar pilnu atdevi, īpašas stīgas skan Leldes Dreimanes dziedātajās krievu romancēs, it kā nekā pārsteidzoša.
Tomēr, skatoties izrādi “Petuški”, nepamet neizskaidrojama siltuma sajūta, un tam nav nekāds sakars ar alkoholu, kas brīvi pieejams uz mājīgās zāles galdiņiem un paredzēts publikas “iesildīšanai”.
Aktieru intonācijas silda vairāk nekā grādīgās dziras iespējamais efekts.
Lai gan Dž. Dž. Džilindžera meklējumus īpašajā krieviskā dvēseliskuma virzienā nosaukt par jauniem nevar, jo viņa biogrāfijā ir Antona Čehova, Leonīda Andrejeva, Aleksandra Vampilova un citu krievu autoru darbi un to pārlikumi, tomēr šoreiz iestudējuma intonācija pārsteidz ar neteatrālu pieklusinājumu.
Varoņu runas veids ir sadzīvisks, it kā nejaušas sarunas un pilnīgi nekā no dramatiska kāpinājuma.
Vai atgriešanās
Režisora atzinums4, ka luga uzrakstīta pēc tikšanās un sarunām ar dramaturgu, liecina par teksta nozīmi personiskā līmenī un atgādina par vienu no viņa pēdējiem darbiem Dailes teātrī.
Vasilija Sigareva “Kareņins” rādīja galveno varoni kā totāli atsvešinātu, caur stiklu vērojošu to pasauli, ko citi sauc par realitāti.
Varēja nojaust, ka aktiera Ģirta Ķestera spēlētais Kareņins būtībā ir Dž. Dž. Džilindžers pats – iekšējas rutīnas nomākts, radoši sastindzis, un tāds viņš pameta teātri vispār.
“Petuški” faktiski turpina sastinguma tēmu, un tā risinās individuālos paralēlos monologos. Lai gan izrādē ir četri personāži, tomēr sarunas tikai nosacīti var nosaukt par komunikāciju.
Tās notiek starp diviem varoņiem, un katru no viņiem var nosaukt tikpat par dzērāju, cik par dvēseles aristokrātu. Acīmredzami režisoru neinteresē individuālo raksturu atklāsme, jo bez izrādes programmiņas nebūtu iespējams saprast, ka varoņiem ir prototipi, ka elektriskajā vilcienā brauc krievu disidents Venedikts Jerofejevs un amerikāņu rakstnieks Čārlzs Bukovskis, vēlāk viņiem pievienojas franču leģendārā aktrise Marina Vladi.
Centrālais fokuss vērsts uz māksliniekus apvienojošiem meklējumiem, par ko pro-grammiņā rakstīts: “Ceļojums uz vietu, kur neviens nav nokļuvis, bet visi turp dodas, lai meklētu un pazaudētu sevi.”
Tēlu, kam vistuvākā līdzība ar Jerofejeva Vaņečku, spēlē Mārtiņš Vilsons, līdzīgi varonim viņš nespēj saprasties ar priekšniecību un dodas uz Petuškiem – vairāk dvēseles stāvokli nekā ģeogrāfisku vietu.
Viņu pavada un saprotoši atbalsta Aigara Vilima ārzemnieks, kuram sveša ir vietējā sadzīve, bet nav svešas dvēseles ilgas. Aktieris Varis Vētra ar īsiem precīziem momentiem atveido Dramaturgu, artistiski pārliecinoši kontrastējot un uzlādējot visumā rezignēto, depresīvo gaisotni.
“Un nekavējoties iedzēru”
Ikreiz pirms glāzes pacelšanas Vaņečka atmet galvu, it kā iedzertu, pirms to izdara reāli, tādējādi pasvītrojot, ka dzeršana ir kā rituāls, bez tā nevar notikt šķietami bezgalīgais brauciens uz vietu, kur nonākt nav īstas vajadzības, bet kurp braukt ir absolūta nepieciešamība.
Tāpat kā dzert un dzerot nenoreibt. Tomēr alkohola apcerei, kas, šķiet, aizņem pusi no izrādes, nav papildu saturiskās slodzes un temats izplūdina stāvokli “nekā nenotikšana”.
Nevaru atbildēt uz jautājumu, vai plūdums laiktelpā ir režijas paņēmiens vai aicinājums identificēties ar varoņu psihofizisko stāvokli.
Skaidrāk nolasāma ir ideja par meklējumiem, kas liek radoši pilnvērtīgām personībām atkal un atkal doties haosa ceļā, un to visprecīzāk izsaka aktieru izvēle.
Spēcīgi un piepildīti tuvplāni rāda pēdējā laikā maz redzētas, īsti nevar teikt – norakstītas, drīzāk ne pilnībā sadzirdētas māk-slinieku personības, kas valdzina ar emocionālu brīvību, organisku darbību, niansētu partnerību.
Romantiski, vīrišķīgi un arī neslēpti veci – Aigars Vilims un Mārtiņš Vilsons izdzīvo skatuves mirkļus, un viņos netrūkst ne gara cēluma, ne dvēseliskuma, ne lomām atbilstoša vājuma un kaitinošas nenoteiktības.
Nodevīgais sentiments
Atsevišķos momentos izrāde it kā pārvēršas koncertuzvedumā, tas notiek brīžos, kad Leldes Dreimanes spēlētajā Marinas tēlā aktrise lomas centrā liek jūtināšanos par jūtām.
Darbība lielā mērā pašmērķīgi stiepjas, un dažbrīd jādomā, ka režisoram nav svarīgi, kā jūtas publika, bet viņu vada dziļa vēlme atrast domubiedrus – ja pat tikai šaurā noslēgtā skatuves telpā.
Tāds mazās zāles izmēra koncepts režisora radošajā biogrāfijā bija karjeras sākumā (spilgtākie iestudējumi – “Ferdinanda Krapa vēstules Jūlijai”, “Trīs māsas. Ne Čehovs”).
Arī “Petuški” kļūst par savdabīgu jūtīguma (mazāk jutekliskuma) aizsargzonu, kur egocentriski akcenti saplūst ar absolūtas romantikas alkām. Daži faustiskie filozofiskas jēgas meklējumu akcenti, rādot Vara Vētras tēlā mefistofeliskus vaibstus, nesasniedz tam atbilstošu garīgo mērogu.
Ļoti attāli var asociēt fona ideju par notrulināšanos un iztukšotību laikā, kad pasaule atzīst tikai tos, kas ir veiksmīgi, spoži un pieprasīti.
Izrāde “Petuški” teātra telpā “Willa teātris”
Dramaturgs: Igors Gatins, režisors Dž. Dž. Džilindžers, Telpa – Inga Alsiņa-Lasmane, kostīmu māksliniece – Ramona Lazda, režisora asistente – Linda Kalniņa, tulkojums – Evita Mamaja, dziesmu teksti – Igors Gatins, oriģinālmūzikas autori – Varis Vētra, Mārtiņš Vilsons.
Lomās: Mārtiņš Vilsons, Varis Vētra, Aigars Vilims un Lelde Dreimane.
Nākamās izrādes: 27. un 28. septembrī, par oktobra datumiem teātris paziņos tuvākajā laikā.
1 https://www.kroders.lv/verte.
2 Vents Sīlis “Mātes valoda Jerofejeva poēmā “Maskava–GailīšI”” https://satori.lv/article/mates-valoda-jerofejeva-poema-maskava-gailisi
3 Turpat.
4 Latvijas TV sižetā “100g kultūras” 05.08.2020
