Fašisma un seksualitātes ģenerators Musolīni un viņa mīļotā Klareta 2
Itāļu diktatora Benito Musolīni dzīvē sieviešu bijis neparasti daudz. Turklāt visas viņas bijušas patiesi viņā iemīlējušās. Daži vēsturnieki pat uzskata, ka, tieši pateicoties pārsteidzošajai veiksmei šajā frontē, viņš arī nonācis pie varas un divdesmit gadus pārvaldījis valsti.
Sievietes smarža
BENITO AMILKARE ANDREA MUSOLĪNI (1883.–1945. g.)
NODARBOŠANĀS: Itālijas premjerministrs un diktators (no 1922. līdz 1945. gadam).
NOPELNI: viens no fašisma ideoloģijas izstrādātājiem. Pirmās fašistiskās valsts iekārtas iedibinātājs.
Savu nevainību Benito zaudēja 17 gadu vecumā. Šajā lietā viņam izpalīdzēja vietējā prostitūta no kaimiņu pilsētas Forli. Par savu pirmo publiskās mājas apmeklējumu Benito vēlāk atminējās: “Kad iegāju publiskajā namā, man nebija ne jausmas, ko darīt un ko runāt. Bet kāda padzīvojusi prostitūta mani nosēdināja sev uz ceļiem un sāka uzbudināt ar skūpstiem un glāstiem. Es viņai ziedoju savu nevainību. Tad aizgāju, nolaidis galvu un grīļojoties kā piedzēries. Man likās, ka esmu paveicis noziegumu. Bet kopš tā brīža sievietes ienāca manā dzīvē, manos sapņos un vēlmēs. Es izģērbu viņas ar savām acīm un izsekoju savās domās. Es sāku bieži parādīties dejās un karnevālos. Mūzika, kustību ritms, kontakts ar sievietēm un smaržu aromāti, kas nāca no viņu matiem, sieviešu sviedru smarža modināja manī apetīti pēc viņu miesas, un es izlādējos bordeļos.”
Seksuālās enerģijas pārpilnība nepameta Benito līdz pat viņa mūža beigām. Analītiskās psiholoģijas iedibinātājs Karls Gustavs Jungs uzskatīja, ka Benito piemitusi ārkārtīgi liela dzīves enerģija un biežais sekss ar daudzajām sievietēm viņam bija ne vien fizioloģiska nepieciešamība, bet neizsīkstošs šīs pašas enerģijas ģenerators. Viņa neprātīgajam temperamentam bija nepieciešama pastāvīga uzturēšana, un to nodrošināja sievietes.
Drīzumā Benito pārsteigts atklāja, ka arī pats itin labi tīk daudzām pretējā dzimuma pārstāvēm. Šajā lietā viņam visnotaļ palīdzēja ārējais izskats. Viņš nedaudz līdzinājās Napoleonam Bonapartam jaunības dienās: pagarināta sejas forma ar lielu ērgļa degunu, padevušos zodu, dziļi izvietotām tumšām acīm. Benito ātri aptvēra, ka muļķīgi maksāt par mīlestību bordeļos, kad var iegūt to pašu par baltu velti. Viņš sāka ar tuvāko apkārtni – savu māsīcu. Tad sekoja viņas draudzenes un citas vietējās jaunkundzes. Bet, kad Benito strādāja par skolotāju sieviešu ģimnāzijā, par “materiāla” trūkumu viņam jau absolūti nebija jāraizējas. Tā kā randiņi parasti notika vietās, kas nemudināja uz romantiku (soliņi parkā vai stūri kāpņutelpās), mīlētājam, kurš savā iztēlē arvien izģērba ikvienu sievieti, realitātē tas gandrīz nekad neizdevās. Šo savdabīgo ieradumu – visu darīt steigā un “pilnā ekipējumā” – Benito saglabāja uz visu dzīvi. Tomēr sievietes tas neatturēja.
Kādu laiku nākamais fašisma tēvs mitinājās kalnu ciematiņā pie mājsaimnieces Luidžijas. Precētā kundze sniedza viesim ne tikai pajumti, bet arī citus pakalpojumus. Taču kaisle, ar kādu Luidžija metās virsū jaunajam viesim, pārsteidza pat pieredzējušo Benito. Iespējams, viņš, kuram paticis mūža nogalē iepriecināt klausītājus ar atmiņām par savu trauksmaino jaunību, mazliet gan pārspīlēja savas mājasmātes kaisli, bet, pēc viņa sacītā, sieviete bijusi greizsirdīga līdz neprātam. Lai gan, domājams, galvenais iemesls, kādēļ šī sieviete tik spilgti palikusi Benito atmiņā, bijis cits. Luidžija viņu aplipināja ar sifilisu, no kura sekām viņš cieta visu turpmāko dzīvi.
1909. gadā temperamentīgais itālis tomēr iemīlējās pa īstam. Reiz viņš sastapa savu bijušo skolnieci Rakeli Gvidi. Meitene tobrīd strādāja vietējās viesnīcas bārā. Viņi sāka bieži satikties. Benito pārsteidza tas, ka viņa uzreiz nekrita pie viņa kājām kā pārējās sievietes. Lai arī Rakele nenoraidīja viņa uzmanības apliecinājumus, tomēr arī nesteidzās teikt stingru “jā”. Nevēlēdamies sevi – diženo revolucionāru, kuram bija jālemj tautas liktenis – apgrūtināt, Benito piedāvāja Rakelei civillaulības. Mazliet apdomājusies, meitene piekrita. Viņas vecākiem gan šāds variants nebija pa prātam. Tad Benito izspēlēja viņas mātes priekšā veselu uzvedumu – izrāva no kabatas revolveri un traģiski iesaucās: “Vai redzat šo pistoli, Gvidi kundze? Tajā ir sešas patronas. Ja Rakele man atteiks, pirmā lode tiks viņai, otra – man! Izvēlieties!” Gvidi kundzi tas ļoti iespaidojis, un Benito aizveda Rakeli no vecāku mājām bez īpašām formalitātēm.
Sieviete, kuras nemaz nebija
Kas zina, varbūt abi tā arī nodzīvotu vēl ilgu laiku, ja neiejauktos Benito rēgs no pagātnes – sieviete, vārdā Ida Dalsera. Saskaņā ar tradicionālo Benito personīgās dzīves versiju šī sieviete bijusi vien viņa mīļākā. Tiesa, viņa ļoti vēlējusies kļūt par Benito sievu, un viņa tā arī stādījās priekšā visiem un katram, īpaši pēc tā, kad viņai no Benito piedzima dēls. Taču atbilstoši alternatīvajai versijai 31 gada vecumā (1914. gadā) Benito oficiāli apprecējies ar Idu Dalseru, kosmētiskā salona īpašnieci, kurai tobrīd bija 34 gadi. Benito dēļ zaudējusi prātu, sieviete ieķīlāja savas dārglietas, pārdeva salonu un atdeva visu naudu, lai mīļotais varētu organizēt savu avīzi. Kad 1915. gadā viņš devās Pirmā pasaules kara frontē, Idai no viņa piedzima dēls – Benito Albino. Benito viņu oficiāli atzina kā savējo. No frontes Benito atgriezās pie ģimenes, taču tās idille pēc viņa nākšanas pie varas bija sagrauta. Tieši tobrīd viņš strauji virzījās “uz augšu”, un jau 1921. gadā viņu ievēlēja parlamentā, bet 1922. gadā viņam jau piederēja visas varas pilnvaras Itālijā.
Kāda cita versija pauž, ka 1922. gadā Benito aģenti centušies iznīcināt visas viņa un Idas attiecību pēdas. Tas gandrīz izdevies, tikai kaut kādu iemeslu dēļ profesionālie aģenti palaida garām Milānas pilsētas padomes liecību, kas lika itāļu līderim izmaksāt naudu “savai pirmajai sievai Idai Dalserai un viņas bērnam”. Bet Ida pa to laiku, kā nu mācēja, centās gūt skaidrību attiecībās ar “likumīgo vīru”. Vispirms viņa lūdza Benito pasargāt viņu un dēlu. No kā tieši – nav skaidrs. Kādā vēstulē viņa sašutumā rakstīja: “Pat Nērons un Kaligula neizdarītu to, ko izdarīji tu.” Sākumā Benito viņu ignorēja. Tad viņa mēģināja izlauzties uz pieņemšanu pie viena no fašistiskajiem ministriem, lai viņam pažēlotos par Benito (kurš bija viņa tiešais priekšnieks).
Visbeidzot Benito, kurš jau bija diktators un faktiskais valsts vadonis, Idu ieslodzīja psihiatriskajā klīnikā. Tur 1937. gadā Benito “pirmā sieva” nomira “no noslēpumaina asinsizplūduma smadzenēs”. Mazo Benito Albano aizveda fašistiskā policija un paziņoja, ka viņa māte mirusi, un aizliedza saukt Benito Musolīni par savu tēvu. Bet 1931. gadā, kad zēnam palika 15 gadu, viņu adoptēja bijušais policijas priekšnieks Sopramonte. Zēna liktenis tomēr bija bēdīgs. Pētnieki noskaidroja, ka itāļu līdera dēls nomira psihiatriskajā slimnīcā netālu no Milānas 1942. gadā 27 gadu vecumā. Klīnikā jaunajam vīrietim pastāvīgi ievadīja preparātus, kas izraisa komu.
Oficiāli varas iestādes apgalvoja, ka Ida Dalsera un viņas dēls “apdraud paši sevi un apkārtējos cilvēkus”, taču atrastie slimnīcas dokumenti pierāda, ka viņi abi bijuši gluži skaidrā prātā.
Tikmēr oficiāli brīvais Benito pasteidzās noformēt civillaulības ar Rakeli. Tomēr tas nemainīja viņa dienišķos paradumus. Tāpat kā iepriekš Benito ielaidās romānos pa labi un pa kreisi. Turklāt tagad viņam bija pieeja arī augstākajai sabiedrībai. Viena no tādām “pērlēm” bija Margarita Carfati Grassīni. Izsmalcinātā un izglītotā sieviete, veiksmīga advokāta sieva, aristokrāte līdz pat matu galiņiem, neprātīgi iemīlējās nepastāvīgajā un karstasinīgajā valdošajā plebejā. Tomēr šos atšķirīgos cilvēkus, izrādās, saistījis ne tikai sekss. Margarita Carfati iepazīstināja Benito ar itāļu sabiedrības treknākajiem kumosiņiem. Un visas šīs slavenības – intelektuāļi un talanti – aizrāvās ar fašisma idejām. Savukārt Margarita kļuva par “jaundzimušā fašisma pravieti, ideoloģisko ruporu un bērnu saņēmēju”. Šī dāma pietiekami ilgi iedvesmoja Benito.
Itālijas galvenais… falls
Tostarp Rakele, kura joprojām bija Benito oficiālā sieva, bija paguvusi viņam sarūpēt piecus pēcnācējus: trīs dēlus un divas meitas. Taču Benito ne pārāk interesēja ģimenes lietas. Viņi vispār ilgi dzīvoja atsevišķi. Bet tad ģimenes lietās iejaucās politika: fašistiskie ideologi pasludināja, ka katra itāļa pienākums – būt oficiāli precētam baznīcas akceptētās laulībās un audzināt iespējami vairāk bērnu. Tad Musolīni ar Rakeli demonstratīvi devās uz baznīcu. Visa valsts priecājās par savu vadoni, taču abu attiecībās reāli nekas nemainījās. Lai arī viņi tagad dzīvoja zem viena jumta, tomēr gulēja un pat ēda atsevišķi.
Rakele bija uzaugusi laukos, raudzījās uz dzīvi vienkārši un skaidri un kā ikviena zemniece bija pietiekami apķērīga, lai novērtētu situāciju. Viņa zināja savu vietu un neiejaucās vīra lietās. Viņa mīlas dēkas viņa uztvēra mierīgi – sak, lai jau staigā, precējies tāpat taču ir ar mani. Bet ar visu savu zemnieces prātošanu Rakele tomēr nebija absolūta “klusā pelīte”. Benito nespēja savaldīties un nereti piekāva Rakeli, kura tāpat dūšīgi deva viņam pretim. Reiz pēc kārtējā skandāla Rakele stingri paziņoja vīram: ja viņš vēl reizi atļausies ko tamlīdzīgu, viņa viņu nogalinās, un viņa nejokojot…
Jāpiebilst, Benito mēdza pacelt roku ne vien pret savu sievu, bet arī pret pārējām savām sievietēm. Vienu no viņām, franču žurnālisti Magdu Fontanžu, kura arī bija neprātīgi iemīlējusies Benito un uzskatīja viņu par savu “liktenīgo vīrieti”, viņš reiz gandrīz nožņaudza seksuālā akta laikā ar viņas personīgo šalli. Dažkārt Benito vienkārši brutāli izvaroja savas “apmeklētājas”, kuras faktiski pašas tieši to vēlējās. Viņu gaidīja partijas un izcilās dzimtenes lietas, tādēļ visas sievietes, kuras viņu ik dienu apciemoja, sagaidīja vienāda uzņemšana. Diženais diktators metās uz savu kārtējo mīlas alkstošo un ātri un rupji ieguva viņu turpat uz vietas – grīdas, palodzes, galda. Pēc tā aplaimotās dāmas bez ceremonijām ātri izvadīja no pils.
Nācijas tēva “sliktās manieres” itin nemaz nemulsināja tautu, gluži otrādi – itāļi godāja savu līderi kā Itālijas “Galveno fallu”. Un tautas varonis visnotaļ lepojās ar šo iesauku. Vēl viņu mēdza dēvēt par Džuljetu – jo viņam patika sarunāties ar tautu no balkona. Taču šī iesauka viņam nebija tik mīļa, kā tā pirmā.
Savukārt pret savu darbību Benito izturējās ārkārtīgi nopietni. Pirmo savas valdīšanas gadu viņš pasludināja par jaunas ēras sākumu – “Anno primo”. Pat ieviesa kalendāru, kurā visu notikumu atskaites punkts bija vairs nevis jūdu Kristus dzimšana, bet gan 1922. gada 28. oktobris – viņa valdīšanas sākums. Iztiekot bez jebkādas pieredzes tautas valdīšanā, Benito sāka izdot dekrētus un lēmumus, ieviest dažādas dīvainas, pat muļķīgas reformas.
Piemēram, sievietēm aizliedza nēsāt vīriešu bikses, tostarp vēl noteica pieļaujamo kleitas garumu un papēžu augstumu. Ieviesa ierobežojumus kosmētikas un parfimērijas lietošanā un noteica bargus sodus par abortiem, stingri aizliedza laulību šķiršanu. Visbeidzot, Benito, kurš piepeši, šķiet, bija iedziļinājies vissīkākajos dzīves sīkumos, izdeva pavēli, kurā inficēšanos ar venēriskām slimībām pielīdzināja kriminālam noziegumam. Taču pie tā itāļu “nācijas tēvs” vēl neapstājās. Viņš paziņoja, ka mūsdienu dejas ir “miesas grēka auglis, kas cilvēku prātos rada tieksmi uz netikumību”. Bet pašam, kā zināms, ļoti patika apmeklēt karnevālus un uzdzīvi, vērot dejotāju ritmiskās kustības. Bet tagad gluži kā novecojusi prostitūta viņš piepeši bija norūpējies par tautas tikumību… Pēc viņa rīkojuma nakts restorānu, klubu un varietē skaits krasi samazinājās. Ārzemnieki, kas tolaik apmeklēja Itāliju, sacīja, ka vakarā Roma līdzinoties grandiozai kapsētai.
Platoniskā Klāra
KLĀRA PETAČI (1912.–1945. g.)
STATUSS: itāļu aristokrāte, pēdējā Benito Musolīni mīļākā.
Pēc Ādolfa Hitlera pavēles, Benito iesaistījās Otrajā pasaules karā. Tomēr solītā ātrā uzvara nesekoja un visas kara neveiksmes noveda pie politiskās krīzes. Iepriekš savam vadonim uzticīgie cilvēki atklāti uzstājās pret Benito. Viņš devās pēc atbalsta pie karaļa Viktora Emanuēla, bet bijušais domubiedrs savu atbalstu atteica un paziņoja, ka karš zaudēts, valsts ir uz katastrofas sliekšņa un premjerministra amatu viņš nodod maršalam Badoljo. Tieši pie izejas no karaļa pils Benito arestēja un “viņa paša drošības dēļ” ielika aiz restēm.
Bez ģimenes viņa liktenis satrauca tikai vēl vienu cilvēku – Klāru Petači, kura palika viņam uzticīga līdz pat pēdējam viņa elpas vilcienam. Pirmo reizi viņi satikās 1932. gada 24. aprīlī. 20 gadus vecā Romas ārsta meita, uzaudzināta Benito kultā, jau neklātienē bija iemīlējusies tobrīd 50 gadus vecajā Benito. Taču viņa liekas ilūzijas attiecībā pret vadoni neloloja, turklāt viņa jau bija salaulāta ar jaunu aviācijas virsnieku, ar kuru arī drīzumā apprecējās. Četrus gadus Benito un viņa jaunā pielūdzēja uzturēja vienīgi platoniskas attiecības, kas viņam bija kaut kas absolūti netipisks. Klāra rakstīja savam elkam poēmas un vēstules, un pēkšņi jau novecojušais Benito saprata: tas ir Tas – īstas jūtas. Mīlestība!
1936. gadā Klāra izšķīrās no sava vīra un kļuva par oficiālu Benito mīļāko. Jāteic, jaunā sieviete pilnībā atbilda viņa gaumei: lielām krūtīm, izteiktu vidukli, platiem gurniem un bieziem viļņainiem matiem. Viņa neizcēlās ar izcilām prāta spējām, gandrīz visu savu laiku veltīja iepirkumiem un rūpēm par personīgo ārieni, baudīja mūziku, gleznoja ar akvareļiem un paretam palasīja kādu mīlas romānu. Tā kā Klāras ģimene bija bagāta, jaunā sieviete šādu dzīvesveidu varēja pilnībā atļauties. Par Benito mīļāko viņa kļuva vienīgi patiesas mīlestības dēļ, pieņemot viņu ar visām labajām un sliktajām īpašībām.
Klāra ik dienu apciemoja Benito viņa rezidencē (viņš iedeva viņai atslēgas no speciālas randiņu istabas). Klāra lieliski zināja, ka nekāda mīlestība nav spējīga piespiest Benito pārstāt satikties uzreiz ar vairākām sievietēm, tādēļ ilgu laiku neizpauda savas jūtas. Taču pēc dabas viņa bija ārkārtīgi greizsirdīga. Dažkārt jūtu uzplūdā viņa pat zaudēja samaņu, piemēram, izdzirdējusi, ka Benito nereti pat pārtrauc valdības sēdes, lai satiktos ar kārtējo viņa brutalitātes kāro apmeklētāju.
1941. gadā Klārai neveiksmīgi veica abortu, viņa ilgi slimoja, bet, tiklīdz atlaba, viņu mīlas attiecības atsākās. Pēc pāris gadiem vienā no Benito viņai uzdāvinātajiem dzīvokļiem notika viņas vienīgā satikšanās ar Benito sievu. Arī Rakele pirmo reizi sastapās aci pret aci ar savu sāncensi. Lai arī viņa jau sen bija spiesta samierināties ar mīļākās eksistenci, taču šoreiz Rakele neizturēja un iebļāva Klārai sejā: “Reiz tu nonāksi uz Loreto laukuma, padauza!” (Loreto laukums – vieta Milānā, kur tolaik pulcējās vislētākās prostitūtas.) Jāpiebilst, ka šis dusmās izkliegtais lāsts patiešām piepildījās. Tikai realitāte izrādījās vēl skarbāka…
Liktenīgais Loreto
Pirms savas liktenīgās vizītes uz karalisko pili Benito piezvanīja Klārai un lika viņai nekavējoties pamest Itāliju. Tomēr Klāra nepaklausīja un palika līdzās mīļotajam. Drīzumā Petači ģimeni apcietināja. Pēc Benito aresta sekoja notikumi, kas ir piedzīvojumu filmas cienīgi. Slavenais Otto Skorceni organizēja gluži neticamu operāciju un atbrīvoja Benito no ieslodzījuma. Tad vācu karaspēks ieņēma Itālijas ziemeļus un atbrīvoja Petači ģimeni. Klāra un Benito atkal satikās. Klāras māte lūdza meitu doties prom, bet viņa atbildēja, ka bez Benito nespējot dzīvot. Klāra apmetās netālu no Benito villas, un viņi tāpat kā agrāk tikās gandrīz katru dienu.
Tomēr laika viņiem bija atlicis gaužām nedaudz. 1945. gada 27. aprīlī kļuva skaidrs, ka cerību uz glābiņu nav. Benito vācu zaldātu konvoja, kas bija saņēmis no Hitlera pavēli “šaut, ja Musolīni mēģinās aizmukt”, pavadībā virzījās uz Austrijas robežu. Klāra pameta visu, atvadījās no ģimenes un sekoja Benito. Taču viņus pārtvēra partizānu vienība, izvirzīdama nosacījumu, ka vāciešiem ļaus aiziet, ja viņi nodos “itāļu fašistus”. Esesieši bija ietērpuši Benito vācu militārajā formā, lai uzdotu par savējo, bet Klāru vienkārši izstūma uz ceļa, jo līdz ar viņu varēja atpazīt arī Benito. Taču tas nepaglāba bijušo itāļu diktatoru. Partizāni atpazina savu “pulkvedi”.
Ar humānu iedabu apveltītais komandieris Bellīni ņēma Benito savā personīgajā aizgādnībā un paglāba no satrakotā pūļa. Nokļuvis kazarmās, kas bija pārveidotas par cietumu, Benito palūdza Bellīni nodot no viņa ziņu vienai dāmai, kuru partizāni arī sagūstījuši. Partizānu vienības komandieris tūlīt atpazina starp pārējiem gūstekņiem brīnišķo dāmu kažokādās un dārglietās. Kad viņš pie viņas pienāca, Klāra satraukti apjautājās, vai viņas mīļotais vēl dzīvs. Bellīni viņu nomierināja, ka viss kārtībā, un tad Klāra lūdza, lai atļauj viņai būt kopā ar viņu. Sievietes jūtu iežēlināts, Bellīni atļāva Benito un Klārai aizvadīt pēdējo nakti kopā. Tā bija ne tikai pēdējā, bet arī pirmā viņu dzīvē kopā pavadītā visa nakts. Vesela nakts!
Bellīni izlēma nodot Benito varas iestāžu rokās, bet negaidot iejaucās kāds komunists–terorists Valērio, kurš kopā ar domubiedriem ar spēku no partizāniem pārņēma Benito un Klāru un aizveda viņus uz Belmontē villu. Tur viņš lika viņiem izkāpt no mašīnas un notēmēja uz Benito ieroci. Klāra viņu neinteresēja. Viņa šausmās metās apskaut Benito un kliedza, lai Valērio neuzdrošinās viņu nogalināt. Taču Valērio vien uzsauca, lai viņa paiet malā, citādi mirs kopā ar Benito. Viņa neizkustējās no vietas, un Valērio izšāva. Netrāpīja… Klāra beidzot palaida vaļā Benito un metās pie Valērio, lūdzoties, lai viņš ar viņiem tā neizrīkojas. Un tad sāka “strādāt” ložmetējs.
Pirmā nokrita Klāra, kura atkal bija metusies aizsargāt savu mīļoto. Tad nokrita Benito. Iemetis asiņainos Benito, Klāras un vēl citu nogalināto gūstekņu līķus smagajā mašīnā, Valērio devās uz Milānu. Tur pie degvielas uzpildes vietas Loreto laukumā Klāru un Benito pakāra ar galvām uz leju aiz gaļas āķiem…
