Fascinējšs pārītis: pundurplanētas Plūtons un Hīrons astronomijā un astroloģijā 1
Plutons un Harons astronomijā
Pundurplanētas Plūtons un Hīrons ir patiešām fascinējošs pārītis: divas ledainas pasaules, kas riņķo ap kopēju gravitācijas centru gluži kā rokās sadevušies daiļslidotāji un kurām ir vairāk atšķirīgā, nekā kopīgā.
Plūtons un Harons ir vienīgā planētu dubultsistēma Saules sistēmā. Tās gravitācijas centrs atrodas starp abiem debess ķermeņiem, astoņas reizes tuvāk Plūtonam nekā tā pavadonim. Hīrona diametrs ir aptuveni uz pusi mazāks nekā “brālim” un teju tikpat liels kā Teksasa. Interesanti, ka abi debess ķermeņi viens pret otru vienmēr ir pavērsuši vienu un to pašu pusi.
Tieši turp – 4,8 miljardus kilometrus no Zemes devās NASA kosmiskā zonde “New Horizons”, kas 2006.gadā startēja no kosmodroma Kanaverala zemesragā. 14.jūlijā tā sasniegs mērķi un pārlidos Plūtonu, esot vien 12 500 km attālumā no pundurplanētas. Būt klāt šajā vēsturiskajā un nozīmīgajā brīdī piedāvā arī TV kanāls “National Geographic”, kas jau 15.jūlija vakarā demonstrēs īpašu, stundu garu raidījumu “Misija Plūtons”.
Zonde jau sākusi sūtīt datus uz Zemi. Izrādās, Plūtons ir sarkanīgā krāsā, bet Hīrons – pelēks. Uz Plūtona, ekvatora rajonā fiksēti arī pagaidām neizskaidrojami, apmēram 500 km gari tumši plankumi un tumšs sirdsveida apgabals.
Komunikāciju ar “New Horizons” apgrūtina neaptveramais attālums: signāls līdz zondei iet 4,5 stundas un tikpat atpakaļ. Zemeslode šajā laikā ir pagriezusies tiktāl, ka pētniekiem ir jāmaina kosmiskās izpētes antena, kura uztur sakarus ar zondi. Trīs antenas ir izvietotas Goldstonā (Kalifornija), Kanberā un Madridē.
“Cilvēce ļoti sen nav sastapusies ar jaunu planētu,” atzīst “New Horizons” misijas vadītājs Alans Sterns. Sterns ir piedalījies vēl 24 NASA misijās un atzīst, ka daudz zinātnieku šim projektam ir veltījuši lielu daļu karjeras.
Ilgu laiku 1930.gadā atklātais Plūtons tika uzskatīts par Saules sistēmas “savādnieku”, taču 1951.gadā astronoms Džerards Kuipers izvirzīja versiju, ka Plūtons ir daļa no plašāka kosmosa ķermeņu kopuma, kas atrodas miljoniem kilometru aiz Neptūna. Vēlāk izrādījās, ka Kuipera josla ir lielākā struktūra mūsu planētu sistēmā, kura sastāv no seniem, ledainiem klinšu gabaliem, kas radušās planētu dzimšanas laikmetā.
Kuipera josla ir mainījusi mūsu skatu uz Saules sistēmas attīstību, tagad to iedala vairākās zonās. 1.zona jeb iekšējās klinšainās planētas ir Zeme, Marss, Venēra, Merkūrs, 2.zona lielie gāzes giganti – Jupiters, Saturns, Urāns, Neptūns, bet 3.zonā jeb Kuipera joslā atrodas vairāk nekā 100 000 objektu, kuru diametrs pārsniedz 100km. Par 4.zonu jeb Orta mākoni zinātniekiem ir tikai teorētiska nojausma.
Plūtons, kas ir viens no zināmākajiem Kuipera joslas elementiem, apriņķo Sauli 248 Zemes gados. Pēdējo reizi vistuvāk Saulei pundurplanēta bija 1989.gadā. Tā no zvaigznes atrodas 40 reižu tālāk nekā mūsu planēta, tādēļ Saules gaisma uz tās ir apmēram 1000 reižu vājāka.
Diena uz Plūtona ir aptuveni sešas reizes garāka nekā uz Zemes, proti, pundurplanēta ap savu asi apriņķo 6,4 Zemes dienās. Starp citu, arī Hīrons savu lielāko “brāli” apriņķo 6,4 Zemes dienās.
Gaisa spiediens uz Plūtona ir 50 000 reižu mazāks nekā uz Zemes un apmēram 300 reizes mazāks nekā uz Marsa. Gravitācija – apmēram 6% no Zemes gravitācijas. Pēc mērījumiem no Zemes, lielākajam pundurplanētas pavadonim nav atmosfēras.
Lai kopā ar NASA sekotu vēsturiskajai misijai tālajā Saules sistēmas nostūrī un iegūtu pirmos skaidros attēlus un datus, kas jebkad ierakstīti par Plūtonu, zinātniekiem Džona Hopkinsa lietišķās fizikas laboratorijā pievienosies arī TV kanāls “National Geographic”.
Stundu ilgo raidījumu “Misija Plūtons” vadīs ekstravagantais raidījumu cikla “Prāta spēles” vadītājs Džeisons Silva. Kad “New Horizons” sūtītie dati būs saņemti, Silva palīdzēs skatītājiem izprast notiekošo, kā arī pastāstīs, kādēļ mēs esam tā aizrāvušies ar Plūtonu.
