Ceturtā fāze 8
1
Judīte vēroja, kā viņas zudusī otrā puse atrodas un naski saplūst kopā ar pirmo. Abas kopā tās kā pie konveijera pārdeva dārgas lampas, pusdienu pārtraukumā svīda stepa aerobikā, pēc darba klīda pa grāmatnīcām un modes saloniem, vakarā nekautrējoties skatījās Džeimsu Bondu un “Vācija meklē superzvaigzni”, pārtika no picas un kebaba, saskandināja ar Chianti un bija mierā gan viena ar otru, gan ar savu līdzsvaroto īpašnieci.
Judīte gan brīnījās, ka Hanness jau trešo dienu nedod nekādu ziņu, taču neviena no abām viņas pusēm nevarēja apgalvot, ka šī konsekventā attiecību pauze viņai ir nepatīkama. Tikai tad, kad viņa jau gulēja zem segas, aizvēra acis un ieklausījās dziļi sevī, no pakrūtes līdz galvai aizšāvās kaut kas slābans un tad strauji noslīdēja atpakaļ līdz pat kāju pirkstiem, kas pēkšņi bija sākuši salt. Droši vien šī sajūta pagaidām bija par vāju, lai to varētu saukt par ilgām, taču tai vēl bija pāris dienu laika, lai paaugtos.
Trešdienā Judītei bija jārunā viens nopietns vārds ar savu mācekli. “Bjanka, jūsu krūšu apmērs tiešām ir apbrīnas vērts,” viņa teica, “tomēr mēs strādājam lampu veikalā, tāpēc jūs mierīgi varētu lietot krūšturi.” – “Jā, priekšnieces kundze, bet šeit ir baigi karsti,” Bjanka garlaikoti attrauca. Judīte: “Ticiet man, jūs kļūsiet daudz interesantāka, ja uzreiz neizliksiet apskatei visu.” Bjanka: “Tad jūs slikti pazīstat vīriešus.” A propos vīrieši. “Priekšnieces kundze, kāpēc jūsu draugs vairs neiegriežas pie mums?” Judīte: “Viņš ir komandējumā Leipcigā.” Bjanka: “Bet šorīt viņš bija tepat.” Judīte: “Nē, meitenīt, tas nevar būt, jo Leipciga atrodas Vācijā.” Bjanka: “Bija gan, nudien! Viņš gāja garām un ieskatījās pa logu.” Judīte: “Nē, Bjanka, jūs būsiet sajaukusi viņu ar kādu citu.” Bjanka: “Nu tad tas cits izskatījās mats matā kā viņš, priekšnieces kundze.” Judīte: “Labi jau labi. Un rīt, ja vien tas iespējams, uzvelciet krūšturi!”
2
Vakarā spāņu restorānā Marta ielā Judīte satikās ar Gerdu un dažiem viņa kolēģiem un kolēģēm no Grafikas institūta. “Kur tad Hanness?” Gerds jautāja sveiciena vietā. Judīte: “Komandējumā Leipcigā.” Gerds: “Ak tā, žēl.” Šis “žēl” nebija pieklājības diktēts un nāca no sirds, un Judītei tas traucēja. Viņa to uztvēra kā nelielu apvainojumu savai otrajai, nupat atgūtajai pusei.
Pēc četrām stundām atvadoties, Gerds vērsa savu kļūdu par labu. Viņš teica: “Īpaša tu esi vienmēr, bet šodien biji īpaši īpaša, pa īstam atplaukusi.” – “Paldies,” Judīte sacīja. Iemesls nevarēja būt sarunu temati (putekļi, mātes, augu kaitēkļi, reinkarnācija). Judīte: “Jūsu kompānijā es jutos labi, tas gluži vienkārši bija izdevies vakars.”
Joprojām ar omulīgu smaidu lūpās viņa aizslēdza namdurvis no iekšpuses, ar liftu uzbrauca bēniņu stāvā un taustījās pēc sarkani gailošās pogas, lai iedegtu gaismu kāpnēs. Un spalgi iekliedzās. Atslēgu saišķis izkrita no pirkstiem un nošķindēja uz akmens grīdas ar tādu troksni, it kā būtu iztriecies cauri biezām stikla sienām. Pie viņas dzīvokļa durvīm kāds tupēja, uzslējās kājās, tuvojās viņai. Judīte gribēja bēgt, gribēja saukt palīgā, taču smadzeņu raidītās šoka pavēles paralizēja ķermeni.
“Mīlulīt,” viņš neskanīgi izdvesa. “Hannes, tu?” viņa izdabūja pār lūpām. “Vai tu esi jucis?” Sirds skaļi dauzījās pret ribām. “Kas tev lēcies? Ko tu te dari?” Tikai tagad Judīte pamanīja milzīgu sarkanmelnu rožu pušķi, ko Hanness bija pavērsis pret viņu ar kātiem uz priekšu kā ieroci. Viņš: “Es tevi gaidīju. Tu nāc vēlu, mīlulīt, ļoti vēlu!”
Viņa: “Hannes, vai tu esi traks? Tā taču nedrīkst! Tu pārbiedēji mani līdz nāvei. Kāpēc tu neesi Leipcigā? Ko tu te meklē?” Judīte smagi elpoja. Viņš nolika puķes un izstiepa viņai pretī rokas. Viņa atkāpās. “Ko es te meklēju? Tevi es meklēju, mīlulīt. Gribēju sagādāt tev pārsteigumu un nevarēju zināt, ka pārnāksi mājās tik vēlu. Kāpēc tev bija jāpārnāk tik vēlu? Kur tu klīsti? Kāpēc tu mums to nodari?” Balss viņam drebēja. Gaiteņa gaisma iespīdēja sejā. Ap acīm vīdēja dziļas ēnu grumbas.
“Tagad, lūdzu, ej prom!” Judīte sacīja. Hanness: “Tu dzen mani prom?” Judīte: “Patlaban es nespēju uz tevi skatīties. Man vajag pabūt vienai. Vispirms jāapjēdz notikušais. Tāpēc, lūdzu, ej!” Hanness: “Mīlulīt, tu domā pilnīgi aplami. Es varu visu paskaidrot. Es gribu būt kopā ar tevi, gribu vienmēr būt kopā ar tevi. Es tevi sargāju. Mēs esam radīti viens otram. Laid mani iekšā. Ļauj, es tev visu paskaidrošu!” Judīte juta, kā viņas locekļi pamazām atbrīvojas no pārbīļa, kā niknums pieņemas spēkā un ieplūst balssaitēs. “Hannes, tu nekavējoties atstāsi šo māju!” viņa uzkliedza. “Tūlīt! Vai saprati?” Piektajā stāvā atvērās durvis, un kāds uzsauca: “Klusu tur, augšā! Citādi zvanīšu policijai!”
Drauds iebiedēja Hannesu, un viņš pēkšņi kļuva nedrošs. “Un es biju domājis, ka tu priecāsies,” viņš bez balss nočukstēja, jau stāvēdams pie lifta. “Vai tu nemaz neilgojies pēc manis?” Judīte klusēja. “Varbūt vismaz paņemsi puķes? Tās ir izslāpušas. Tām vajag ūdeni. Jau daudzas, daudzas stundas tās gaida ūdeni.”
3
Pēc drausmīgas bezmiega nakts Judīte nosūtīja viņam īsziņu, aicinādama izrunāties. Pusdienu pārtraukumā abi satikās kafejnīcā “Rainers”. Hanness sēdēja pie tā paša galdiņa, kur pirmajā reizē, tikai šoreiz uz stūra sola. Judīte apsēdās uz neērtā krēsla viņam pretim. Hanness bija bāls un neizgulējies. Kaunīgo, nožēlas pilno izteiksmi viņa sejā Judīte jau pazina. Šī izteiksme pārvērta Hannesu par skolēnu, kurš spiests atzīties, ka matemātikā saņemta neapmierinoša atzīme. Viņš atzinās, ka samelojis par Leipcigu. Neesot bijis nekāda arhitektūras semināra. Viņš esot ievērojis, ka Judītes mīlestība neaug tik ātri kā viņa mīlestība. Tāpēc gribējis ieturēt pauzi, lai Judīte varētu viņu panākt (it kā mīlestība darbotos pēc sacīkšu noteikumiem). Un tas bijis gluži izdevīgi, jo viņam vajadzējis šo to nokārtot. Viņš šķelmīgi pasmaidīja. Drīz viņa par to uzzināšot vairāk.
“Hannes, tā vairs nevar turpināties,” Judīte sacīja. “Es tevi saprotu,” viņš teica, “tu esi apvainojusies par vakardienu. Jā, es izrīkojos muļķīgi. Vajadzēja iepriekš tev piezvanīt. Es pārsteidzu tevi nesagatavotu.” – “Nē, Hannes, ne jau tikai tas,” viņa iebilda. “Tik intensīvām attiecībām es…” – “Lūdzu, neturpini!” Skolaspuika bija nozudis. Tagad Hanness bija šī skolaspuikas aizkaitinātais, strikti valdonīgais tēvs. “Es tevi sapratu, zinu, ka esmu pieļāvis kļūdu, bet tas vairs neatkārtosies. Ilgas! Vai tu zini, ko nozīmē ilgas? Vai lai nosaucu pa burtiem? I, L, G, A, S. Ilgas. Es biju noilgojies pēc tevis. Vai tas ir noziegums?”
Pamanījis, ka Judīte skatās uz viņa sažņaugto dūri, viņš tūdaļ atlaida to vaļā. Kā pēc pavēles lēnprātīgi pasmaidīja, veltīgi mēģināja panākt, lai ap acīm ievelkas saules krunciņas. Izstiepa roku pēc viņas. Viņa paliecās atpakaļ. “Tu redzēsi, mīlulīt, viss atkal būs labi,” viņš teica. Judīte paprasīja rēķinu. “Es samaksāšu,” Hanness noteica.
4
“Priekšnieces kundze, pie telefona!” Bjanka pēc dažām stundām sauca no tirdzniecības telpas uz biroju, kur Judīte patlaban mēģināja salasīt savu domu lauskas, pūlēdamās nesavainoties vēl vairāk. “Es neesmu runājama, esmu aizņemta!” viņa atsaucās. Kopš smagā satricinājuma kāpņu telpā sirds joprojām nebija atguvusi parasto tempu. Bjanka: “Zvana jūsu brālis Alī.” Judīte: “Ak tā, Alī, tad varat mūs savienot.”
Alī runāja divreiz ātrāk un skaļāk nekā citkārt. Vārdi plūda straumēm – ja stāvošs ūdens vispār var plūst straumēm. “Nemaz nezinu, kā lai jums pateicos,” viņš sacīja. Arī Judīte to nezināja. Un piedevām nezināja, par ko būtu jāpateicas. Alī: “Cik jauki, ja ir tāda māsa, kura steidzas palīgā, kad esi ķezā.” Judīte: “Jā, protams. Bet par ko tur runā?” Alī: “Par to, ka tev izdevās pielauzt Hannesu. Hedija ir tik laimīga. Un tu redzēsi, drīz man nemaz vairs nevajadzēs medikamentus.” Tā, nu reiz pietika. “Alī, izsakies skaidrāk! Uz ko es esmu pielauzusi Hannesu?” Alī: “Tikai nestāsti, ka neko par to nezini!”
