– Kā vērtējat pati, kas ir bijušas visaugstākās virsotnes, kuras bijis visgrūtāk iekarot? 8
– Ja jārunā par vislielākajiem izaicinājumiem, kas vēl joprojām sagādā gandarījumu, – tas ir Gintera Grasa romāns “Skārda bungas” un Virdžīnijas Vulfas grāmatas. No nesenākiem darbiem – Aleksandra Dēblīna romāns “Berlīne, Aleksandra laukums” – stāsts par Veimāras republikas norietu, nabadzības, apjukuma un milzīgas inflācijas laiku. Dēblīns ir kinematogrāfiskā stila aizsācējs, un Grass nekad nav slēpis, ka no viņa mācījies rakstīt. Tas ir patiess lingvistisks piedzīvojums, un, kaut gan nebiju līdz šim īsti par to domājusi, ar šo tulkojumu es laikam lepojos visvairāk.
– Kā no tulkošanas atpūsties? Vai tulkotājs maz spēj uztvert grāmatu kā izklaidi?
Tur jau tas trakums, ka nespēj! Tulkotājs jau, maita, lasa uzreiz kā redaktors. Kā tas bojā dzīvi! Es cenšos lasīt tikai tās tulkotās grāmatas, par kurām zinu, ka tulkojums būs labs. Oriģinālliteratūrai ir citādi, kaut gan arī pamani – tā nevajag, tur vārdi atkārtojas, bet tas tomēr citādi. Te ir tas dramatiskais paradokss – tu nevari atpūsties pie tā, ar ko dzīvē nodarbojies kā ar darbu, lai cik ļoti tas patiktu.
Jo paralēli tam, ka es tulkoju, man arī jālasa. Braucu uz Londonas un Frankfurtes grāmatu tirgiem, un tur mans uzdevums un pašizdomātā misija ir, lai vācvalodīgā literatūra netiktu aizmirsta, jo pie mums, tāpat kā citur pasaulē, priekšroka tiek dota anglosakšu literatūrai. Lai pamanītu citas valodas, par tām kādam jāiestājas – mums ir Maima Grīnberga un Guntars Godiņš ar igauņu un somu literatūru, Dace Meiere ar itāļu, spāņu, katalāņu un portugāļu literatūru.
– Arī Glatauers ir grāmatu tirgus atradums?
– Jā, arī Glatauers bija mans atradums, to izdeva uz manu galvu, un izdevās. Glatauers prot brīnišķīgi rakstīt, “Sargies ziemeļvēja!” bija pārsteigums gan austriešiem, gan visai vāciski rakstošajai pasaulei. Ar to, ka jāizdod arī šis Glatauera romāns “Mūžam Tavs”, es apgādu neliku mierā gadus divus. Viņš ir labs psihologs, un man ir vājība uz psiholoģiskiem spriedzes trilleriem. “Mūžam tavs” ir gabals, kas ne vien nobiedē, bet liek arī padomāt, turklāt Glatauers ļoti smalki vedina iekšā intrigā – tieši ar savu ikdienību, ar to, kas var piemeklēt ikvienu, iepazīstoties ar svešinieku. Valoda jauka, mundra, spridzīga, Glatauers vispār ir dialoga meistars. Viņš taustāmi izglezno ainas, ir laba scenogrāfija – tā ir laba laika pavadīšana.
