– Kā sevi motivēt strādāt, kad, kā liktos vērotājam no malas, ir ļoti daudz brīva laika? 8
– Jā, it kā brīva, tā cilvēki to arī mēdz saprast un uztvert, un draugi literāti uz mani apvainojas, ka es it kā negribu satikties. Es gribu, bet, nedomājot to personīgi, tulkotājam grozīšanās sabiedrībā nav nepieciešama. Rakstniekam teksti no kaut kā jārada. Man jau gatavs teksts ir priekšā, un mans uzdevums ir tajā iejusties, iedzīvoties, kļūt pašai par tā varoņiem. Darbs tiešām ir vientulīgs, tur traucē pat kaķi.
Runājot par motivāciju, lielākoties es pati, no rīta pieceļoties, jau gribu iet pie darba, ļoti reti vajag sevi pierunāt, jo tagad pārsvarā pati varu izvēlēties, ko tulkot.
Par termiņiem… Es strādāju apgādam “Zvaigzne ABC”, un viņi zina, ka es izdarīšu tik ātri, cik varu, ne ātrāk un ne lēnāk. Es atraidu visādus piedāvājumus kaut ko uzrakstīt, lai Dievs nogrābstās, un tad vēl gadās tādas nelaimes kā konferences… Jā, es varu uzrakstīt, novadīt, novērtēt, bet mani reāli traucē, ka jāpamet tas, kas man patīk, un jādara kaut kas, ko es negribu. Tulkošana tiešām ir dzīvesveids, un, kad tu tiec iztraucēts savā brīnišķajā dzīvesveidā, kļūsti īgns, negants un mētā telefonu (smejas).
– Grāmatas palaikam mēdz radīt diezgan biedējošu realitāti. Vai naktīs var gulēt, kad pa dienu nācies iejusties varoņos?
– Protams, ar gadiem tulkotājs kļūst diezgan cinisks – neiesi jau pārdzīvot par katru grāmatu, tādēļ interesanti, ka tomēr gadās grāmatas, kur līdzpārdzīvojums ir. Ļoti intensīvi līdzpārdzīvoju Rušdi tekstus, pirmajā romānā, ko tulkoju, “Maura pēdējā nopūta”, es pilnībā pārstrādāju kādas 20 pirmās lappuses, jo pēc manas pašas izjūtas nebija trāpīts. Tas bija kaut kas jauns, es tajā trakajā Rušdi pasaulē, kur viņš šķiežas ar krāsām un mētājas ar otām, vēl nebiju iejutusies. Tas gan bija romāns, kurā es dzīvoju un kurš nāca arī sapņos līdzi. Un “Zeme zem viņas kājām” – kad tulkoju pēdējo nodaļu, istabā, kur strādāju, bija – kas man nav tipiski, – baigajā skaļumā uz cilpu uzgriezta grupas “U2” dziesma “The Ground Beneath Her Feet”, un, ja kāds būtu nācis mani traucēt, laikam viņš būtu nosists. Es atceros to sajūtu – tu neesi vairs tu. Tas bija laikam visspilgtākais gadījums, kad es atrados pāris metrus virs zemes ar to dārdošo mūziku un tekstu, un tā jau vairs nav normāla tulkošana, tas ir kaut kas pavisam cits. Nezinu, kā citiem, bet man pēdējās lappuses grāmatā ir īpašs brīdis, nenāciet man klāt!
Raudāt par daiļliteratūru īpaši nemēdzu, arī baidīties ne pārāk, bet tāda biedīgākā noskaņa, ar kuru esmu sastapusies, ir Iana Makjuana darbos – “Svešinieku mierinājums”, “Piedošana”, – bija epizodes, kurās šķiet: no datora ekrāna plūst ledains aukstums, riktīgi bailīga, biedējoša, žņaudzoša sajūta. Un, ja runā par dziļu ieiešanu citā pasaulē, tad tāda man vēl bija ar Maikla Kaningema romānu “Stundas”.
Lūk, šis plaukts man prasījis – pat nezinu, cik gadus no dzīves. Te stāv visas dokumentālās grāmatas, ko esmu tulkojusi. Mani interesē viss, kas saistīts ar Trešo reihu no tapšanas līdz bojāejai, tur esmu raudājusi kā izkulta. Kad tulkoju Entonija Bīvora “Berlīnes krišana 45”, es neizturēju – gāju uz ķēķi raudāt un pīpēt. Tas ir reāls, nav izdomāts. Un Bīvors prot rakstīt – viņš ir lielisks vēsturnieks, bet labu vēsturnieku ir daudz, un daži raksta tā, ka to nav iespējams lasīt, bet Bīvors prot aizkustināt. Un tas bija briesmīgs darbs sameklēt, pārbaudīt visas detaļas – darbs, kurā būtu ļoti nepieciešama arī redaktora modrā acs…
