Fascinējošākais – valodas izjūta. Saruna ar Silviju Brici 8
Silvija Brice (1958) – viena no izcilākajām, darbīgākajām un atzītākajām latviešu tulkotājām. Pirmā publikācija – R. Verneres stāsta “Klaudija un bruņurupuči” tulkojums no vācu valodas žurnālā “Liesma” 1975. gadā. Absolvējusi Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultāti, strādājusi dažādos Latvijas apgādos par redaktori, pamatnodarbošanās – tulkošana. Publicēto tulkojumu kopskaits tuvojas diviem simtiem, tulkoto autoru vidū ir pasaules literatūras meistari M. Atvuda, A. Dēblīns, G. Grass, O. Hakslijs, H. Hese, F. Kafka, Dž. Keruaks, I. Makjuans, Dž. Orvels, S. Rušdi, V. Vulfa un citi. Tulkojusi fundamentālus vēstures pētījumus (A. Bīvors, “Berlīnes krišana 1945” un “Staļingrada”; V. Taubners, “Hruščovs un viņa laikmets”; Dž. Tolands, “Ādolfs Hitlers”; R. Dž. Evanss, “Trešā Reiha tapšana” un citi). Vairākkārt nominēta Latvijas literatūras gada balvai labākā tulkojuma kategorijā, apbalvota kā 1999. gada labākā daiļliteratūras tulkotāja, saņēmusi laikraksta “Diena” gada balvu kultūrā (2001), Kultūras ministrijas balvu par pasaules daiļliteratūras tulkojumiem latviešu valodā (2002), Literatūras gada balvu tulkošanā (2004). Ir Spīdolas balvas laureāte un Atzinības krusta virsniece.
– Kā atnāca doma pievērsties tulkošanai?
S. Brice: – Man bija skumji, izlasot pāris interneta komentārus – ko viņa stāsta, ka tik agri var izlemt par tulkošanu, piektajā klase, nabaga cilvēciņš… Nē, es laikam visu mūžu meloju! Uzcītīgi izdomājusi leģendu, un tagad pie tās turos… Vectante, kura mani pamatā līdz četru piecu gadu vecumam audzināja, agri iemācīja lasīt, un tulkošana jau saistīta ar lasīšanu. Kad piektajā klasē mums sāka mācīt vācu valodu, aizrāva divu valodu saspēle – es to tiešām uztvēru kā ļoti aizraujošu rotaļu, spēli, ka tu pārcel tekstu no vienas valodas otrā. Uzreiz mēģināju kaut kādu ludziņu pārcelt no latviešu uz vācu valodu. Protams, viss pilnīgi aplam, bērns taču tikko sācis mācīties valodu… Acīmredzot process tiešām fascinēja. Manai vācu valodas skolotājai un klases audzinātājai Ainai Jirjenai kļuva interesanti, redzot, ka man interesē, viņa sāka man nest grāmatiņas, strādāt individuāli, un 7. – 8. klasē mēs jau ņēmām cauri svešvalodu studiju 1. kursa grāmatas. Es tiešām vācu valodu zinu ļoti labi, jūtos tajā kā zivs ūdenī, un tas ir īstais pamats tulkošanai – nevis vārdnīca, bet valodas izjūta. Viss, ko dzīvē protu, ir darbs ar valodu.
– Lai varētu tulkot, jāzina ne vien valoda, bet arī kultūra, vēsture, dzīvesveids…
– Tur jau tā lieta! Tu, mīļo cilvēk, nevari paņemt romānu par Afganistānu un iztulkot, nezinot neko par šo valsti – kultūrvēsturisko fonu un ikdienu, jo vārdnīca ir vārdnīca, bet dzīve ir dzīve. Lai saprastu, izvēlētos pareizo toni, justu, ka tekstā kaut kas slēpjas, – visu nevar zināt, bet kādā brīdī valodas izjūta jau ir tik ļoti noslīpējusies, ka tu jūti – tur jābūt frazeoloģismam. Es, piemēram, nekad neuzdrošinātos neko nopietnu un lielu tulkot no franču valodas, jo man tiešām trūkst saskares, kultūrvēsturiskās pieredzes. Ar angļu valodu ir vieglāk. Daudzi autori ievij savā tekstā mūžīgos Šekspīra citātus, vārdu spēles. Protams, nevar visu Šekspīru no galvas zināt, turklāt rakstnieki jau var paņemt tikai kādus vārdus no Šekspīra citāta, samainīt vietām, pielāgot situācijai un ievīt sarunvalodā. Tās ir nianses, kuras var just un vai nejust, un, kad sāc tās just, tad viss kārtībā. Tulkot mūsdienu literatūru bez dzīvās valodas zināšanām – tur tomēr vajag padzīvot valodas vidē. Varbūt, ja ļoti, ļoti intensīvi skatās vietējo televīziju… bet pat tad nezinu…
Man vienmēr ir tāds brīnums par padomju laika tulkotājām, ar Lūciju Rambeku sākot un Annu Baugu beidzot, – kā viņas tajā laikā varēja tulkot angļu vai amerikāņu literatūru?
– Kaut vai skandināvu…
– Jā, nu, skandināvu literatūras tulkošanā latviešiem ir ļoti senas tradīcijas, jau ar Lizeti Skalbi sākot, tomēr, ja runa nav par Ibsenu vai Strindbergu, tad tu vari tā iegāzties…
Es domāju, amerikāņu literatūras gadījumā visvairāk palīdzēja tas, ka lielākā daļa grāmatu, kuras tika izdotas latviski, jau bija iznākušas krievu tulkojumā Maskavā. Un, es domāju, tāpat krievu tulkojumos ieskatījās, lai galīgi neiekristu ar seju dubļos. Pareizi, jo ir jāmeklē kaut vai tā. Tagad jau nemaz nesalīdzināsim, visa pasaule vaļā.
– Vai atceraties, kāda bija jūsu pirmā saskare ar dzīvo vācu valodu?– Kā nu ne! Pirmais tulkojums tika nodrukāts, kad man bija 16 gadu. Es iztulkoju divus fragmentiņus no vācu rakstnieces grāmatas – pilnīgi impulsīvi, jo man nebija ne jausmas par pasaules kārtību, par to, ko drīkst, ko ne, – un aizsūtīju žurnālam “Liesma”. Toreiz atbrauca žurnāliste Gunta Prape, nointervēja mani, un, pateicoties šai intervijai, iekļuvu starp kādiem 20 izcilniekiem komjauniešiem, kurus savāca pa visu Latviju un aizveda uz vienu, protams, Austrumvācijas kūrortu – Boltenhāgeni pie Rostokas. Visi bija gudri bērni, katrs savā jomā, un mēs bijām valodas vidē. Otrā pieredze bija jau Svešvalodu fakultātē, kad mūs atkal aizveda uz Rostoku, un tagad es regulāri braucu uz tulkotāju mājām, uz Vīni, Berlīni, Minheni vai Eiropas tulkotāju kolēģijas māju mazā Vācijas pilsētiņā Štrālenē. Un tas nav tāpēc, ka es gribētu nez kā iztaisīties, bet tādēļ, ka tas ļoti, ļoti palīdz darbā.
