Fascinējošā Bolīvija : Raganu tirgus, piltuvveida pilsēta un citi brīnumi 0
Ceļojumu pa Bolīviju, kuru skarbo dabas apstākļu dēļ dēvē par Dienvidamerikas Tibetu, uzsākām ar Nacionālā Andu dzīvas dabas rezervāta apmeklējumu. Rezervāts dibināts 1973. gadā, lai aizsargātu no iznīcības šā reģiona trauslo ekosistēmu un tai raksturīgo faunu, tostarp graciozās lamu radinieces vikuņjas, noslēpumainos Andu savvaļas kaķus titi, amerikāņu strausus suri, garastainos zaķus viskača un retos Džeimsa sugas flamingo. Pustuksneša joslā izvietotais liegums ir slavens ar neparasti skaistām un iespaidīgām dabas ainavām, kas šo teritoriju pievilcības ziņā ierindo līdzās eksotiskajām Galapagu salām.
Brauciens līdz Baltajai jeb Sudraba lagūnai dabas rezervātā izvērtās krietni vien nogurdinošs. Taču ainava, kas pavērās mūsu acīm, bija pārciesto neērtību vērta. Līča virsma pēcpusdienas saules staros laistījās spožas sudraba naudas krāsā, un tajā gluži kā milzu spogulī vīdēja ne vien sniegotās Andu kalnu virsotnes, bet arī majestātiskais Likankabura vulkāna stāvs. Pēc Baltās lagūnas bija kārta Zaļajai lagūnai. Kad izkāpām no džipiem, lai paraudzītos uz šo astoņdesmit metrus dziļo līci, izrādījās, ka lagūna, pretēji gida Enrikes solītajam, ir nevis zaļa, bet gan gaiši zila. Enrike, pamanījis mulsumu mūsu sejās, ieteica apbruņoties ar pacietību un gaidīt, jo, spriežot pēc laikapstākļiem, lagūnas krāsai visai drīz esot jāmainās. Pēc laiciņa tikām apbalvoti ar patiešām unikālu skatu. Vispirms daļa no lagūnas iepretim vulkānam, bet pēc tam pakāpeniski arī viss pārējais līcis gluži kā pēc burvju nūjiņas mājiena iekrāsojās smaragdzaļā krāsā. Nedaudz vēlāk noskaidrojām brīnumaino pārmaiņu noslēpumu: lagūnas krāsa ir atkarīga no vēja, kas saimnieko virs līča ūdeņiem. Vējam pūšot vulkāna virzienā, ūdens ir gaiši zils. Virzienam mainoties uz pretējo pusi, no lagūnas dziļumiem virspusē tiek uznesti smaragdzaļi, ar vara un arsēna joniem bagāti ūdens slāņi, tādējādi ūdenskrātuve iekrāsojas zaļā tonī.
Pie Sarkanās lagūnas
Kādu laiku pavadījām arī Rīta Saules ģeotermālajā laukā. Spēcīgais sērūdeņraža smārds un teju piecu kilometru augstums v. j. l. darīja savu. Sāka trūkt gaisa, un sirds, ja var tā teikt, karājās diega galā. Papildu galvassāpēm, iespējams, no Ķemeru sēravotam līdzīgās smaržas, drīz vien piemetās arī viegli reibonīši, kas manu jau tā nedrošo gaitu stiprajā vējā padarīja vēl līganāku. No šā ceļojuma posma atmiņā palikuši mini geizeri, pulsējoši dubļu avoti, no pazemes ar šņākoņu izplūstošas tvaika strūklas, cēlie flamingo un ģeotermālo ūdeņu peldbaseins lagūnas piekājē.
Pēcpusdienā braucām skatīt rezervāta izcilāko vietu – Sarkano lagūnu. Jau krietnā attālumā no lagūnas pie apvāršņa pamanījām neparasti pievilcīgu ainavu: gar tumšbrūnajām kalnu piekājēm, baltu joslu apņemta, stiepās koši sarkana lente. Piebraucot tuvāk, atklājās, ka spilgtais rotājums ir ugunīgā krāsā ietonētie Laguna Colorada ūdeņi, kurus no visām pusēm ierobežo sniegbaltas sāls un boraka sēres. Krāšņo dabas skatu papildināja vismaz pāris tūkstoši maigi sārto Čīles un Andu flamingo, kas, garās kājas ūdenī uzmanīgi mērcējot, lēnām čāpoja pa lagūnu. Vēlāk gids Enrike pastāstīja, kāpēc ūdens šajā vietā ir tik košs un flamingo tik daudz. “Vaininiece” izrādījās saule. Pēcpusdienā tā uzkarsē lagūnu tiktāl, ka ūdenī mītošie sarkanie planktoni skābekļa meklējumos uzpeld līča virspusē. Tieši šo brīdi ar nepacietību gaida flamingo, jo planktoni tiem ir ne vien galvenā uzturviela, bet arī garda delikatese. Turklāt sarkano mikroorganismu pigments palīdz putnu spalvām iegūt maigi sārto nokrāsu.
Visu labību māte – kvinoja
Īpašs stāsts ir par izcili vērtīgo augu kvinoju, kuras lauki ir raksturīga Bolīvijas ainavas iezīme. Balandu sugai piederošais augs faktiski nav uzskatāms par labību, bet gan par lapu dārzeni ar ēdamām sēklām. Lai iegūtu tā dēvētos graudus, indiāņiem krietni vien jāpapūlas, jo jātiek vaļā no plānajām miziņām, kas cieši aptver sēklas. Inki kvinoju, kura zied ar visdažādākās krāsas – baltiem, rozā, sarkaniem un pat melniem ziediem – godāja par “visu labību māti”. Par šā auga īpašo statusu senatnē liecina valdnieka dekrēts, kas noteica, ka, sākot ražas novākšanu, pirmos vālus drīkstēja pļaut vienīgi ar zelta sirpi. Inku impērijas laikā šo ar olbaltumvielām, aminoskābēm, dzelzi, magniju, fosforu, B grupas vitamīniem un šķiedrvielām ļoti bagāto sēklaugu kā obligātu sastāvdaļu iekļāva karavīru ēdienkartē, savukārt mūsdienās kvinojas sēklu miltu produktus plaši lieto kosmonauti un zemūdeņu jūrnieki. Simt grami šo brīnumaino sēklu kaloriju bagātības ziņā spējot aizstāt vienu vidēja lieluma zivi un pāris olas.
Rēgu pilsētā
Turpinājumā apciemojām San Cristobal pilsētu, kuras tuvumā atrodas kontinenta lielākās sudraba raktuves. Absolūti visu sudraba ražošanas procesu, ieskaitot rakšanas darbus šahtās, rūdas transportu pāri okeānam un gatavās produkcijas izlaidi Japānā, līdz pat pēdējam sīkumam japāņu uzņēmēji rūpīgi kontrolē no gaisa ar satelīta palīdzību. Raktuvēs nodarbinātajiem bolīviešiem atliek vien nadzīgi strādāt. Tieši šā iemesla dēļ San Cristobal ir iemantojusi rēgu pilsētas slavu, jo vīrieši šeit sastopami vienīgi vakara tumsā, kad pēc grūtās darba dienas saguruši gluži kā parādības klimst apkārt pa vietējiem krodziņiem. Viesošanos rēgu pilsētā sākām ar autentiska kalnraču krodziņa apmeklējumu, kur mūs dažādu kalnrūpniecībā izmantojamu ierīču, noslēpumainu indiāņu rituālu masku un krāšņu gobelēnu sabiedrībā gaidīja garšīgas pusdienas. Pēc tam sekoja San Cristobal ievērojamāko vietu – 17. gs. vidū celtā dievnama, centrālā laukuma, tirgus un vietējās skolas apskate. Centrālajā laukumā, itāļu speciālistu restaurētās baznīcas pievārtē satikām savā nodabā apkārt klejojošas lamas, kurām šajā zemē gluži kā svētajām govīm Indijā piešķirts visatļautības statuss. Pie pilsētas skolas, kur pulksten divos bija jāsākas mācībām otrajā maiņā, izdevās redzēt amizantās formās tērptus bolīviešu skolēnus un skolotāju. Pedagoģes kā dvīņu māsas bija ģērbušās gaiši zilos ķiteļos un tumši zilās biksēs un pēc izskata atgādināja padomju laika tekstilfabrikas strādnieces, bet jaunāko klašu audzēkņi sniegbaltajos halātos mats matā līdzinājās dakteriem.
Ujuni sālsezera plašumos
Nākamajā dienā bija kārta milzīgajam Ujuni sālsezeram. Divpadsmit tūkstoši kvadrātkilometru lielais un vairāk nekā trīsarpus kilometru v. j. l. izvietotais sāls lauks platības ziņā ir divreiz plašāks par slaveno ASV Lielo Sālsezeru un mūsu planētas sāls krātuvju vidū skaitās absolūts līderis. Kad līst lietus, tas izskatās kā parasts sekls ezers, bet, kad vasara beidzas un pienāk rudens, ezers sāk izžūt. Kristālisko garozu, no kuras iegūst sāli, veido karstie saules stari un spēcīgie vēji, kas palīdz iztvaikot uz ezera virsmas izplūdušam sāls šķīdumam. Bet galvenā nozīme šajā procesā ir tā dēvētajām “ūdens acīm” – apaļiem caurumiem, pa kuriem sāls no ezera dzīlēs apslēptiem slāņiem ar ūdens spiediena spēku tiek pacelts virszemē. Pat pieredzējuši šoferi bez topogrāfiskajām apvidus kartēm, mobilajiem sakaru līdzekļiem un navigācijas ierīcēm uz ezera nerādoties, jo bezgalīgajos plašumos, kur ceļi neeksistē, var itin viegli apmaldīties. Lai izvairītos no vistas akluma, saulesbriļļu valkāšana esot obligāta. Nedrīkstot arī aizmirst par ultravioleto starojumu, kas uz sālsezera ir divdesmit reižu stiprāks nekā citviet.
Pēc skata Ujuni sālsezers atgādina milzīgu žilbinoši baltu līdzenumu, kuru uz zilā debess fona līdz pat apvārsnim klāj simetriskas sešstūra formas plātnes. Pirmajā brīdī pat grūti noticēt, ka šo pasakaini plašo un perfekti gludo sāls plātņu mozaīku ir veidojusi daba, nevis cilvēki. Ezers lietus sezonas laikā, kad tā virsmu sedz plāna ūdens kārta, esot vēl fantastiskāks. Tad cilvēki šeit jūtoties kā sīkas skudriņas, uz gigantiska spoguļa nonākuši. Iebraucot dziļāk ezera teritorijā, laiku pa laikam gadījās redzēt aptuveni divus metrus augstas sāls piramīdas, kravas automašīnas un pie tām manījām rosāmies strādniekus. Sāls ieguve četrdesmit grādu saules svelmē ir ellišķīgi grūta, jo darbu, ieskaitot sāls slāņa atdalīšanu no ezera virsmas, piramīdu būvēšanu un automašīnu piekraušanu, veic ar lāpstām. Par vienu šādu piramīdu, kurā ir nepilna tonna sāls, strādnieki saņem vien trīspadsmit boliviānus jeb mazāk par pusotru eiro.
Unikālais sālsezers ir bagāts ar trīsdesmit trijām salām. Apmeklējām slavenāko no tām, kas atrodas ezera viducī un aplaimota ar diviem nosaukumiem – Isla del Peskado un Isla Inkauasi. Vietas apzīmējums Isla del Pescado, kas latviski nozīmē Zivju sala, ir saglabājies no aizvēsturiskiem laikiem, kad sālsezera vietā pletusies ar zivīm bagāta saldūdens jūra, savukārt otrais norāda uz saistību ar kādreizējiem šo zemju pārvaldītājiem inkiem. Mūsdienās sala ir iemantojusi lielu popularitāti, jo kurš gan, uz Bolīviju atbraucis, nevēlas sālsezera vidū redzēt augam līdz pat desmit metrus augstus kaktusus.
Mums klinšainās Inkahuasi salas apciemojums izvērtās neparasti saistošs. Pārsteidza augumā varenie, līdz pat trīssimt un vairāk gadus vecie kaktusi, kurus rotāja ne vien pamatīgas adatas, bet arī brīnumskaisti ziedi. Turklāt kaktusu bija tik daudz, ka vietām jutāmies, kā teiksmainā mežā ienākuši. Gājēju takas malā pamanījām guļam kādu izcili brangu eksemplāru. Līdzās tam vīdēja informācijas plāksnīte, kas liecināja, ka šis dzīves gaitas beigušais kaktuss bijis teju 12 metrus garš un 1203 gadus vecs. Iepazinām kaktusu arī kā vērtīgu vietējo kokmateriālu, jo augstās cietības dēļ to plaši izmanto jumtu pārsedžu, galdu, krēslu un citu sadzīves priekšmetu izgatavošanā. Salas apmeklējums beidzās ar sātīgām pusdienām – nobaudījām izcili gardu lamas steiku, kas garšas ziņā atgādināja mums labi zināmo teļa gaļu.
Bīstamie pagriezieni
Vēlu vakarā sēdāmies tālsatiksmes reisa autobusā, lai pāri Andu kalniem mērotu 550 km garo ceļu no Ujuni līdz valsts neoficiālajai metropolei La Pasai. Bolīvijā ir vairāki briesmu pilni augstkalnu trakti, pa kuriem ceļotāji ar vājiem nerviem priekšroku dod braukšanai naktī, jo tad tumsas plīvurā paliek apslēpti galvu reibinošie līkumi un bezdievīgi dziļās aizas. Aiz pilsētas robežas autobuss drīz vien ienira piķim līdzīgā tumsā un, starmešu uguņus zibsnījot, sāka pamazām rāpties Andu kalnos. Pēc laika pamodāmies no tā, ka uz kādas satiksmei svarīgas kalnu pārejas autobusa šoferis bija spiests strauji apstāties, jo traktu visā tā platumā aizsprostoja smagā mašīna ar piekabi. Vietējie iedzīvotāji šādā veidā protestē pret valdības ieceri dot atļauju ārzemniekiem būvēt vēl vienu derīgo izrakteņu pārstrādes rūpnīcu. Satiksmes artēriju bloķēšana ir plaši izplatīts paņēmiens, ar kura palīdzību bolīvieši visai efektīvi cīnās par savām tiesībām, tāpēc šoferim neatlika nekas cits kā nobloķēto šosejas posmu apbraukt pa ļoti šauriem un ne mazāk grambainiem vietējās nozīmes ceļiem. Jāteic, ka viņš ar šo sarežģīto uzdevumu lieliski tika galā un jau neilgi pēc pusnakts mēs sveiki un veseli atgriezāmies uz Ujuni–La Pasas trakta.
Līdz ar rītausmu, autobusam pamazām virzoties lejup, redzeslokā parādījās nelieli ciemi ar brūnām kleķa mājiņām, laukakmens žogiem un lopu ganāmpulkiem. La Pasas priekšpilsēta mūs sagaidīja ar spilgti krāsotiem divstāvu namiem, kurus rotāja nākamā stāva būvniecības vajadzībām uzslietas metāla vai dzelzsbetona kolonnas. Viltīgie namsaimnieki kolonnas uzstāda, lai ieņēmumu dienesta ierēdņiem radītu nepabeigtas celtnes iespaidu un nebūtu valsts kasei jāmaksā nodoklis par ekspluatācijā nodotu īpašumu.
Piltuvveida pilsētā
La Pasa savu neoficiālās metropoles statusu ieguvusi, pateicoties tam, ka šeit darbojas ne vien valsts prezidents un parlaments, bet arī vairums svarīgu ministriju. Pati pilsēta izvietojusies milzīgā piltuvveida ieplakā, kur senatnē tecējusi ar zelta smiltīm dāsnā Čokejapu upe. Par savdabīgu La Pasas vizītkarti jau kopš tās dibināšanas uzskata 6439 m augsto, ar sniega cepuri klāto Ilimani kalnu tās piekājē. Pastaigājoties pa pilsētas galveno ielu – 16. jūlija avēniju, kuru vietējie dēvē arī par El Prado, aplūkojām Marijas Mierinātājas dievnamu, ar dzīvespriecīgiem jauniešiem pārpilno Studentu laukumu, kā arī Bolīvijas brīvības cīnītāja maršala Antonio Hosē de Sukres un leģendārā pasaules apceļotāja Kristofora Kolumba pieminekļus.
Publikā ar savdabīgo ģērbšanās stilu izcēlās čola pacenja jeb vietējās indiānietes. Viņu nacionālajā apģērbā vispirms pamanāma katliņveida filca cepure borsalino, kas pēc izskata atgādina labi pazīstamo Čārlija Čaplina galvassegu. Valkāt katliņus iezemietes sāka 20. gadsimta 30. gados, kad kāds bolīviešu veikalnieks no Itālijas saņēma pārāk lielu kungiem domātu cepuru sūtījumu un, nespēdams tās pārdot, krietnu daļu par velti izdalīja indiāņu cilšu virsaišu sievām. Šī labdarība veikalniekam drīz vien atmaksājās, jo arī pārējās indiānietes, nevēlēdamās no virsaišu sievām modes ziņā atpalikt, steidza iegādāties tādu pašu galvassegu. Mūsdienās labas kvalitātes filca borsalino maksā 80 dolārus, tieši tik daudz, cik vidējas kvalifikācijas strādnieks nopelna mēneša laikā. Bez katliņa katras indiānietes garderobē ietilpst ļoti kupli brunči, tā dēvētā poljera jeb “cāļu būris”. Lielo kuplumu panāk, uzvelkot citu virs cita no desmit līdz pat piecpadsmit apakšsvārkiem.
Diagnosticē jūrascūciņa
Pēc pusdienām sekoja ekskursija pa pilsētu. Apmeklējām arī rūpīgi restaurēto koloniālo laiku ēku kompleksu, tā dēvēto Murillo namu. Pedro Domingo Murillo bija viens no tiem, kas organizēja neveiksmīgu sacelšanos pret spāņiem un tika sodīts ar nāvi. Mūsdienās viņa dzimtas īpašumā darbojas unikāls senlietu muzejs, kurā iespējams apskatīt antīkas mēbeles, gleznas, apģērbus un sadzīves priekšmetus. Te interesantā ekspozīcijā var iepazīt ne vien tautas medicīnā izmantojamos augus, bet arī vietējo šamaņu jeb kalavaju darbarīkus un dziedniecības metodes. Uz mani ļoti spēcīgu iespaidu atstāja ar dīvainiem atribūtiem pārpilnais šamaņa altāris un mistiskām zīmēm rotātā rituālu glezna.
Pēc vietējo dziednieku uzskata, visu slimību cēlonis slēpjas tajā, ka cilvēka dvēseli un miesu pamet apaija – debesu valdnieka piešķirtais dzīvības spēks. Kalavajas uzdevums ir šo spēku dabūt atpakaļ, atjaunojot izjaukto enerģētisko saiti starp prātu un ķermeni. Prasmīgāko dziednieku slavu Bolīvijā iemantojuši Apolabamba kalnu indiāņi. Ar šo amatu nodarbojas vienīgi vīrieši, nododot zināšanas no paaudzes paaudzē saviem dēliem. Kalavajas sastopami ne vien Bolīvijā, bet arī pārējā Dienvidamerikā. Viņi cauru gadu ceļo pa Andiem no Ekvadoras līdz pat Argentīnai, ārstējot slimniekus ar dažnedažādiem augiem, saknēm, uzlējumiem, pulveriem un ziedēm un, ja ir nepieciešams, ņem talkā arī melno maģiju. Jāpiemin arī oriģinālā metode, kādā veidā kalavajas diagnosticē slimības. Sirdzēju nogulda uz muguras un pāri viņa ķermenim sprīža augstumā no galvas līdz kāju pirkstiem lēnām pārvieto jūrascūciņu. Tad dziednieks jūrascūciņu uzšķērž un pēc dzīvnieciņa iekšām nosaka, kāda kaite slimniekam piemīt. Daži kalavajas šim pašam mērķim izmanto arī lētāku variantu – svaigu vistas olu.
Raganu tirgū
Aiz La Pasas vecpilsētas rietumu virzienā sākas plaši izvērsta tirdzniecības zona. Mēs izvēlējāmies apciemot Merkado de Bruhas – Raganu tirgu. Šī vieta izrādījās pārpilna ar prāvos polietilēna maisos sabērtām kokas lapām, dažādiem ārstnieciskiem augiem, burvju zāļu pulveriem, no akmens, koka un metāla darinātiem amuletiem, kā arī pesteļošanai domātām krellēm. Tradicionālām buršanas vajadzībām tirgus piedāvāja varžu vai kraukļu acis un kaltētus lamas embrijus, kurus ļauno garu atbaidīšanas nolūkos saskaņā ar sentēvu paražām parok zem jaunceļamo māju pamatiem. Šī īpatnā metode indiāņu vidū ir tik populāra, ka kaltēti embriji ir nopērkami arī jebkurā lielveikalā. Merkado de Bruhas bija iespējams atrast arī pulverī sasmalcinātus Amazones baseinā dzīvojošo rozā delfīnu zobus un šā dzīvnieka ausis. Ar pirmo indiāņi ārstē caureju, savukārt ausis ne sliktāk par viagru palīdzot uzlabot potenci. Kādā tirgus būdā pamanīju arī greznā ietvarā ierāmētu ķepaiņa portretu. Tas bija Andu kalnos mītošais briļļainais lācis, kuru indiāņi uzskata par svētu, jo, pēc šamaņu uzskata, spēj savienot mūsu pasauli ar garu valstību. Savu īpatno nosaukumu ķepainis ieguvis jancīgā izskata dēļ – līdz pat divsimt kilogramus smago, brūnā kažokā tērpto dzīvnieku ap acīm rotā balta, briļļu formu veidojoša vilna. Uzvedības ziņā briļļainie svētuļi izceļas ar ļoti negantu raksturu, un uz viņu sirdsapziņas guļ ne mazums saplosītu mājlopu.
Der zināt:
Naudas vienība Bolīvijā – boliviano (Bs) 10 Bs vērtība atbilst aptuveni 1 EUR.
Vislabākais gadalaiks Bolīvijas apmeklējumam no decembra līdz martam.
Vismaz pāris pieklājības frāzes spāņu valodā.
Ieteicams:
Nodrošināties ar piemērotu apģērbu un ērtiem apaviem kā karstam, tā aukstam laikam.
Ceļojuma laikā, ja iespējams, apciemot slaveno Titikakas ezeru, kā arī senatnīgās Potosi un Sukres pilsētas.
Neaizmirst mājās saulesbrilles, efektīvu pretiedeguma krēmu un medikamentus, kas palīdz tikt galā ar “kalnu” slimību.
Paņemt līdzi kādu lieku atmiņas karti, jo fotografējot to var izrādīties par maz.
