Anda Līce: Fasāde un sētas puse 4
Tāda ir katrai mājai. Arī katrai pilsētai un valstij ir sava sakoptā un mazāk pievilcīgā puse. Pat atsevišķiem indivīdiem tās var atšķirties kā nakts no dienas. Tā kā ar laiku bojājas pat vislabākie tauki, arī sevi par demokrātisku dēvējošā valstī sētas pusē var izveidoties īsta mēslaine. Un, jo mazāk to kādam rāda, jo lielāka tā plešas.
Kas šodien veido Latvijas sētas pusi? Televīzijas diskusijā par skolotāju algām gandrīz puse telefonaptaujā iesaistījušos domā, ka algas nav jāpaceļ. Mēs paši grūžam sevi analfabētismā. Uzveļot visu atbildību uz izdegšanas robežas strādājošajiem skolotājiem, valsts degradē profesiju, kura izšķirs valsts nākotni. Daudzu bijušo un amatos esošo personu atvases izglītojas ārzemēs, un nav brīnums, ka šos ļaudis maz interesē tas, kas notiek mūsu skolās.
Ir bezatbildīgi priecāties par miljoniem eiro, ko no ārzemēm uz Latviju sūta tās ekonomiskie bēgļi. Tāds modelis atgādina staigāšanu uz rokām, var jau, protams, kādu laiku tā dzīvot, taču tad, kad savā zemē jānostājas uz kājām, daudzi to vairs nedz grib, nedz spēj. Pie Latvijas sētas puses pieder arī tas, ka valsts pat baidās apzināt, cik tās pilsoņu ir atgriezušies Latvijā.
Pret amatpersonu atalgojuma saraksta publiskotāju Ivaru Poikānu uzsāktais tiesas process, bet pret īstajiem valsts drupinātājiem nenotikušās tiesas ir iespējamas, pateicoties sabiedrības vienaldzībai un līdz ar to tās netiešai līdzdalībai valsts noplicināšanā. Var jau politiķi norobežoties no mēra sajūtu zaudējušu oligarhu izteikumiem, taču no naudas, kas saņemta par dažādiem pakalpojumiem, norobežoties nav iespējams, un mēslaine partiju sētas pusē aug. Tuvojoties vēlēšanām, tā aug arī sabiedrībā zināmiem cilvēkiem sakarā ar viņu pēkšņo iesaistīšanos uzputotajā pozitīvisma kampaņā.
Kaut arī ir saprotams, ka sabiedrībai ar tik satriecoši zemu imunitāti pret netaisnību ir tādas partijas, Saeima un tāds valsts prezidents, kādu tā ir pelnījusi, tas nepasargā no kauna sajūtas, kas ir jo īpaši spēcīga, skatoties un klausoties tādas publiskās diskusijas kā “Viens pret vienu”, kad kļūst redzams – cilvēki, kuriem piemīt maniakāla tieksme pēc varas, nepazīst kaunu un nejūt, ka ar savu augstprātību (muļķības dvīņu māsu) izraksta sev politiskās nabadzības apliecību.
Tie, kam ir zema emocionālā un garīgā inteliģence, bet netrūkst pašapziņas, domā, ka pašapziņa un pašcieņa ir viens un tas pats. Pašapziņa to vien dara kā ņemas ar fasādes pulēšanu, pašcieņa nebaidās ķerties arī pie sētas puses sakārtošanas. No apziņas, ka tev nav jāslēpj savi iztikas avoti, izaug gan personīgā, gan valsts drošība.
