Farsa un groteskas karuselī: ielūkojamies JRT iestudējumā “Krizantēmas” 1
Maija Svarinska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, kā zināms, pavisam nesen, konkrētāk, 9. jūlijā, notika pirmizrāde iestudējumam “Krizantēmas”, kura pamatā ir angļu rakstnieces Barbaras Pimas (1913–1980) romāns. Šī literārā darba oriģinālnosaukums “Some Tame Gazelle” (“Vai gazele rāma”) aizgūts no Tomasa Heinsa Beilija dzejoļa “Kaut ko mīlēt”, kas būtībā labi sasaucas ar izrādes krizantēmisko noskaņu – vēlīno rudens puķu rūgteno aromātu.
Citiem vārdiem, pat labāk sader ar tēmu, kas raksturīga B. Pimai, kuru angļu literatūrā mēdz dēvēt par speciālisti vientulības jomā. Šajā kontekstā ir principiāli uzsvērt, ka “krizantēmu aromāts” apdvesis B. Pimas iztēli jau divdesmit gadu vecumā, kad viņa vēl tikai mācījusies Oksfordas universitātē un rakstījusi romānu par piecdesmitgadīgajiem – par paaudzi, kas izdzīvo dzīves vītumu.
Romāna galvenā varone Belinda Bīda dzīvo kopā ar savu jaunāko, bet arīdzan neprecēto māsu Herietu Bīdu. Kopš studiju laikiem Belinda mīl vietējo arhidiakonu Henriju Hoklāvu, pie kura savulaik mācījusies, taču viņš sev par sievu izvēlējies bīskapa meitu Agati.
Savukārt māsa Herieta, kurai visnotaļ cienījamais grāfs Rikardo laiku pa laikam izsaka piedāvājumu precēties, vienmēr tomēr dod priekšroku rūpēm par jaunajiem draudzes kuratoriem. Tādēļ, kaut gan intensīva izrādes darbība sākas līdz ar jauneklīgā vikāra Edgara Dana ierašanos, vēlāk atbrauc arī bīskaps Teo Grote, tas viss galveno varoņu dzīvē nekādas būtiskas pārmaiņas neievieš.
Krizantēmas var vienīgi noziedēt. Tāds ir autores secinājums un loģisks noslēgums izrādei, ko uzvedis Gatis Šmits – gudrs un negaidītus mākslinieciskos pavērsienus meklējošs režisors. Kā viņš pats izteicies portālā “Lsm.lv” – “.. konceptuālā teātra un postmodernisma teātra apstākļos mēģināt tīšām pievērsties ļoti vienkāršām, ļoti cilvēcīgām lietām, ļoti saprotamām lietām.
Tas stāsts manā galvā ir vairāk par cilvēku sabiedrību, par to “community”, kā angliski lieto to vārdu, kas tur cilvēkus kopā, un par šīm ļoti vienkāršajām, sadzīviskajām, stulbajām situācijām. Poētiskā ziņā varētu teikt, ka tas ir par ikdienas dzīves brīnišķīgo stulbumu, neveiklību.”
Ar brīnišķīgo “stulbumu” mani jo sevišķi pārsteidza Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija. Sajūta tāda, ka tavā priekšā ir muzejs, kurā redzi itin kā nodzīvotās dzīves detaļas. Kā gan citādi, ja romāna autore skatās tālumā no savas divdesmitgadīgās jaunības sliekšņa? Kas tik tur trīsdesmit gadu attālumā nerēgojas!
Piemēram, liels bumbieris, kurā viena no māsām dod iekosties jaunajam vikāram, vai kapu plāksne, kuru godināt atnākuši nelaiķa tuvinieki, toties cits postaments kalpo arhidiakonam, no kura uzrunāt draudzi. Vispār katra scenogrāfijas detaļa vieno sadzīves konkrētību ar vēstures kontekstu.
Tikai viens eksponāts mani samulsināja. Ģipša galva, kurā ieskatoties samanīju Alvja Hermaņa vaibstus. Ieraudzīju un noskurinājos. Kāds nesaprotams punkts uz “i”. Gribētos portretu – uz nākotni vedinošu talantīga un aktīva laikabiedra izteiksmīgo tēlu…
Jā, iespējams, ka Barbaras Pimas romāns tiek izmantots arī kā vēstījums par Jauno Rīgas teātri, ko teju pirms 30 gadiem dibinājis Alvis Hermanis. Ne jau nejauši pirms katra aktiera, precīzāk, viņa varoņa, darbošanās sākuma mēs ieraugām lielu šā cilvēka jaunības dienu fotoattēlu, kāds būtu varējis tapt, sākot darbu Jaunajā Rīgas teātrī. Tagad viņi tēlo tos, kas jau ir nostājušies uz novecošanās ceļa. Žēl.
Man būtu gribējies šajās lomās redzēt patiesi jaunos aktierus – tos, kuriem A. Hermanis patlaban māca virzīties uz priekšu pa jaunrades ceļu. Kādēļ? Tādēļ, ka, pirmkārt, tas atbilstu autores idejai, bet, otrkārt, tas būtu interesants eksāmens meistarībā. Kā, piemēram, toreiz, kad tagadējie meistari kā jaunie aktieri spēlēja varoņus “Garajā dzīvē” vai “Latviešu mīlestībā”. Kāda tā tolaik bija garīguma buķete!
Tagad šeit dominē jautrība. Jā, B. Pima savu romānu nodēvē par komēdiju. Nu zināt jau zinām, ka pašironija ir īpaša angļu rakstura iezīme. Tādēļ skatītāji var atļauties maz domāt, toties daudz smieties. Patiesi, kā saka Gatis Šmits, brīnišķīgs stulbums.
Elegantas mūzikas pavadībā (Jēkaba Nīmaņa muzikālais noformējums) skatītājs jautrā noskaņā gremdējas nelielas provinces pilsētiņas sadzīviskajā un psiholoģiskajā atmosfērā. Kā visur un vienmēr arī tur slēptāk vai atklātāk prevalē tēma mīl/nemīl, bet šajā iestudējumā tā vienīgi uzņem apgriezienus farsa un groteskas karuselī. Paņēmiens, kas ļauj dzīt jokus, apspēlējot arī varoņu vecumu.
Zīmīgi, ka izmantotais farsa stils ir atpazīstams jau detaļās. Piemēram, kad sevi tik ļoti cienošā, par savu pārākumu tik ļoti pašpārliecinātā arhidiakona sieva Agate, ko spēlē Elita Kļaviņa, pieklibodama ātrā solī aizklumpurē, kā pašai šķiet, ar īpašu eleganci balstoties uz spieķa, mani nevilšus kņudina doma, cik reižu un kad es jau esmu to redzējusi. Tikpat azartiski štampus apspēlē Gundars Āboliņš. Iedomājieties grāfu Rikardo gandrīz vai uz ceļiem sakņupušu, stiepjot puķu pušķi pretim mīļotajai sievietei.
Bet ko citu lai dara: kropla kāja diktē fizisko stāju, savukārt aristokrātiskā izcelsme pieprasa īpašu smalkumu, pasniedzot puķes un piedāvājot sirdi un roku savai izredzētajai Herietai. Jau liekas, ka Baibas Brokas varone tūlīt, tūlīt viņam atbildēs ar savu jāvārdu. Taču viņa atkal minstinās, vairākkārt paklanoties pieliecas un tomēr jau nezin kuru reizi no šī goda atsakās.
Enerģiski un līdz smieklīgumam atpazīstami strādā Jana Čivžele, tēlojot Edīti Liversedžu. Kā kustas, kā noliecas, kā smēķē, kaut ko iečukst ausī draudzenei, pārlaiž skatienu apkārtnei vai atskatās atpakaļ – izdaudzināti farsa štampi virknējas cits aiz cita. Toties Edītes draudzene ir ar citu ieraugu. Regīnas Razumas atveidotā Konija Aspināle māk būt ļoti delikāta, neuzbāzīga un piesardzīgi, kaut ar lielu interesi vēro visu, kas notiek apkārt. Cik eleganta ir viņas stāja, viņas apģērbs (kostīmi – Keita) un manieres.
Bet, kad izkrīt lielais vinnests kļūt par atbraukušā bīskapa Teo Grotes sievu, liekas, ka šī kā stīga taisni izstieptā figūriņa gluži vai izplēnēs gaisā, vienīgi milzīgā cepure kā širmis viņu notur pie zemes. Konijas sajūsmību var saprast: vīrs taču būs augsta ranga persona, kas, kalpodams Dievam, apbraukājis puspasaules. Šis bīskaps, ko spēlē Jānis Skutelis, pabijis pat Āfrikā, par ko liecina ne tikai viņa stāsti, bet arī māka bungāt uz milzīgā instrumenta, kas spēlmaņa enerģijas uzplūdā, šķiet, gatavs vai uzsprāgt.
Tā gandrīz vai katrā tēlā ir sava dažādu farsa un groteskas elementu saspēle. Tiesa, ne visas lomas ļauj aizrauties ar šo apspēli. Piemēram, Andra Keiša arhidiakona Henrija tēls. Jā, protams, aktieris ar gandarījumu attēlo šī garīdznieka nogurumu, diendienības rutīnu, līdz ar to arī ticības kvēles apsīkumu un baznīcas tukšumu.
Lūk, vienīgi Sandras Kļaviņas varones Belindas mīlestība neizsīkst, un Henrijs to apzinās. Tieši šajā duetā mīt jūtu patiesums, uzvēdīdams krizantēmu rūgteno smaržu. Lieliski spēlē S. Kļaviņa. Ļoti daudz ko atklāj viņas skatiens. Raugies un notici, ka viņas varone, kā teikts romānā, visus šos 30 gadus patiešām ir bijusi iemīlējusies Henrijā.
Bet viens varonis, kas ir tajā pašā vecumā kā romāna autore, proti, vikārs Edgars, ko spēlē Dāvids Pētersons, ir pilnīgi brīvs no komēdijas/farsa žņaugiem. Diezin kā viņš jūtas šajā dzīves muzejā? Lietoju vārdu “muzejs” ar nodomu, paturot prātā, ka apmēram pēc gada vai pusotra JRT atgriezīsies savā bijušajā un vienlaikus jaunajā ēkā, lai sāktu jaunu dzīvi. Interesanti, vai šī izrāde tur spēs iejusties?
