Fantāziju virpulī 0
Romāns, kas mulsina; romāns, kas dziļi jo dziļi ieved rakstnieces fantāziju pasaulē – tā varētu raksturot Ievas Melgalves jaunāko grāmatu “Mirušie nepiedod”, ko izdevis apgāds “Zvaigzne ABC”.
Neiespējami jeb izdomāti ļaudis un neeksistējoša darbības vieta, taču, ja lasītājs vēlētos vilkt paralēles ar tagadni un dzīvi mūsdienās, tas būtu iespējams! Tādā gadījumā darbs jālasa un jāvērtē, kaut nedaudz iedziļinoties tajā skartajos filozofijas jautājumos: par piedošanu un ne-piedošanu, par mūsu eksistences jēgu un tās meklējumiem. Dažas rakstnieces paustās atziņas ir un būs aktuālas, par tām cilvēki diskutēs vienmēr.
Attiecību riču-račs
Kā norādīts darba nosaukumā, viens no tematiem, kam pievērsta uzmanība, ir jautājums par piedošanu. Romāna darbība notiek kādā nelielā kalnu pilsētiņā Brugā, kur dzīvo dažādas meistarības un sagatavotības pakāpes magi, kuri spēj pakļaut parastos cilvēkus, viņu domāšanu, jūtas, vēlmes. Gluži kā noslēpums šai mistiskajā vietā ierodas kilri izcelsmes svešzemniece Vega (jeb Nela), kura, iespējams, pati īsti neapzinoties, krietni izjauc iepriekš pieņemto kārtību. Vietējie svešinieces dēļ jūt diskomfortu, tāpēc cenšas viņu izstumt, pat nodarot sāpes (mešana ar akmeni). Situācija mainās strauji – pie sudraba raktuvēm atrod noslepkavotu spēcīgāko Brugas magu Boordu, bet viņam blakus ir Vega. It kā ar to vien nebūtu gana: nozieguma izdarīšanas laikā saslimst arī raktuvju strādnieki. Jau darba sākumā tiek savērpta intriga, kurš ir maga slepkava – svešiniece, mirušo gari hrīli vai varbūt vēl kāds. Īstais slepkava tiek atklāts tikai pēdējās lappusēs, turklāt autore sižetu izstrādājusi tik “viltīgi”, ka pārsteiguma moments nodrošināts, ja vien lasītājs nav izmeklētājs.
Vietumis, pat ļoti uzmanīgi lasot, ir grūti uztvert varoņu savstarpējo attiecību peripetijas, kas drīzāk ir salīdzināmas ar spēli, kā arī rast pamatojumu vairākiem svarīgiem pavērsieniem. Šķiet, ka dažkārt trūkst kāda vienojoša elementa, loģiskas, pamatotas secības.
Romāns veidots kā vēstījums pirmās personas formā. Tas daļēji uzskatāms par Vegas dienasgrāmatu, kur atklāti gan notikumi, gan pašas stāstnieces domas, izjūtas un iekšējie monologi – šaubas, neziņa, arī notiekošā analīze (Ronadas nāvessoda izpildes brīdī). Šie monologi darbā pat izcelti ar atšķirīga šrifta burtiem. Grāmata strukturēta 28 nodaļās, ko katru ievada citāti no autorei (vai varbūt Vegai?) vien zināmiem avotiem.
Var piekrist rakstniekam Kristeram Stiebrim, ka darbs uzskatāms par moderno pasaku: tajā ir gan Karalis, gan indes, gan mistiskās sanni ogas, gan arī liels daudzums magu. Lai būtu baisāk, nav aizmirsti pat kauli un līķi.
Cilvēks kā trauks
Pieļaujams, ka daļu lasītāju vairāk saistīs filozofiskās atziņas par jau pieminēto piedošanu un atriebšanu, bet ne tikai. Vien grāmatas noslēgumā top skaidrs, kāpēc galvenā varone ceļo no vietas uz vietu (līdz ar to visur ir svešiniece, lai gan vēlas atrast mājas, būt mājās). “Tu nespēj piedot, tu nespēj aizmirst. Tāpēc tu aizej. Un ceri, ka pāries.”
Tā kā darba varoņi galvenokārt ir magi, nevis “parasti ļaudis”, viņu pētījumu objekts, tēlaini izsakoties, ir cilvēks, kuram šīs pārdabiskās spējas nepiemīt. Lasītājs nokļūst pie atklāsmes, ka, vēlamies to vai ne, mūs visus saista nesaraujamas saites (darbā tas, pirmkārt, atklājas parastā cilvēka jeb mācekļa attiecībās ar skolotāju). Un, otrkārt: “Ikviens cilvēks ir kā trauks, kurā ielietas viņa jūtas un emocijas. Ja trauks ieplīst, cilvēks saslimst vai kļūst nelaimīgs, apsēsts vai nedaudz jucis. Reizēm trauks saplīst pavisam un nevar vairs saturēt nekādas emocijas vai jūtas.” Lai gan šie vārdi attiecināti uz apmainītajiem bērniem (uz Angi), par galveno varoni Vegu būtu sakāms tas pats. Kā trūka viņai? Iespējams, cilvēcības un cilvēcisku attiecību. Bet vai to reizi pa reizei nepietrūkst ikvienam no mums?
