“Fantāzijas miglā.” Sanitas Grīnas recenzija par spēfilmu “Ko zina Klusā Gerda” 0
Sanita Grīna, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ar pirmizrādi Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā pagājušajā nedēļā pie skatītājiem nonākusi režisora Jevgeņija Paškēviča spēlfilma “Ko zina Klusā Gerda”.
Vizuāli žilbinošā, estētiski piesātinātā groteskā drāma lepojas ar izcilu aktieru ansambli no Latvijas, Krievijas, Lietuvas un Igaunijas, un saņēmusi deviņas nominācijas Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps”, tostarp Gada labākās spēlfilmas un Labākās spēlfilmas režijas kategorijās.
Sākotnēji pavasarī plānotā “Klusās Gerdas” pirmizrāde pandēmijas dēļ tika atlikta uz rudeni, un, lai gan šobrīd kino izrādīšanas apstākļi nešķiet pārāk uzlabojušies, šis mulsinošais laiks ir īsti piemērots filmai, kas, no vienas puses, vilina iegremdēties izsmalcinātās fantāzijās, tīrās mākslas pasaulē, bet, no otras puses, brīdina par eskeipisma neizbēgamajiem riskiem.
Vai dažiem, bet varbūt daudziem no mums šobrīd nekārojas nokļūt vietā un laikā, kur dzīve bija šķietami rāmāka, vienkāršāka un saprotamāka?
Tādu solījumu filmas varoņiem devis barons Fītinghofs (krievu kino un teātra zvaigzne Leonīds Jarmoļņiks), kurš kaut kur Latvijas laukos kādā muižā ierīkojis īpašu pansiju, kuras iemītnieki, atsacījušies no modernajām tehnoloģijām, vada vasaras dienas nosacītā 30. gadu atmosfērā. (Kaut gan filmas reklāmas materiālos minēti tieši 30. gadi, tā nav konsekventi ieturēta vienā vēsturiskajā stilā, bet ir fantāzija par pagātni, kas rotaļājas ar vēsturiskiem elementiem, lai radītu unikālu filmas telpu, kas eksistē ārpus jebkura laikmeta.)
Privilēģijas baudīt šo eskeipisma atmosfēru, šķiet, pieder sabiedrības elitei no dažādām ārvalstīm, bet vietējie latvieši ir pansijas apkalpojošais personāls (to vidū aktieru Ineses Pudžas un Gata Gāgas atveidotie tēli, kas abi saņēmuši nominācijas “Lielajam Kristapam”).
Viens no muižas iemītniekiem ir rakstnieks Freds Kellermans (lietuviešu aktieris Leonards Pobedonoscevs), kurš it kā rakstagrāmatu par franču gleznotāju Tulūzu-Lotreku, taču faktiski pavada laiku, dzerot vīnu un savādās sarunās ar Fītinghofu.
Neparastais karstums, kas pieturas jau vairākas nedēļas, visus muižas iemītniekus novedis teju līdz neprātam.Lai gan pakalpojumam, kādu “Klusajā Gerdā” piedāvā Fītinghofs, domājams, varētu būt zināma piekrišana, videi, kas radīta “Klusajā Gerdā”, ir maz sakara ar jebkādu reālu “lauku tūrisma” biznesu – tā ir pasaule, kas var eksistēt tikai mākslas darbā: grezna, bagātīga, sulīga krāsās un faktūrās.
Minēšu tikai dažas – zīds, migla, tumši ūdeņi, spoguļi, valdzinošiem sīkumiem aizkrāmētas telpas, vistu kūts, kas iekārtota muižas zālē ar milzu kolonnām, zemūdens darbnīca.
“Lielajam Kristapam” ir nominēts viss filmas mākslas departaments – mākslinieks Jurģis Krāsons, kostīmu māksliniece Keita un grima māksliniece Ilze Trumpe; tāpat arī operators Andrejs Rudzāts. Vizuāli “Klusā Gerda” ir apbrīnojamas izdomas un radošuma piesātināta, atrodot negaidītus un tehniski izaicinošus paņēmienus (piemēram, zemūdens filmējumi), kas atspoguļo varoņu prāta stāvokli un ļauj līgani slīdēt starp reālo un nereālo.
Jāpiebilst, ka šis neparastais laiks, kurā “Klusā Gerda” nonākusi pie skatītājiem, neviļus kļūst par rāmi, kas papildina filmu, kurā tās varoņu realitāte, sapņi, murgi, halucinācijas un vīzijas plūst vienā reibinošā straumē. Savukārt izvēlētais kadrējums vairākkārt mudina skatītāju tieši identificēties ar Kellermanu, kurš cenšas noorientēties notiekošajā.
Brīvība un vēriens, ar kādu Paškēvičs savieno reālo un fantastisko, nevienā filmas mirklī neļaujot būt drošam par to, kurš ir kurš, kņudina prātu, mēģinot saprast, kas tad īsti šeit notiek.
Vai “Klusā Gerda” ir līdzība par mūsu laikmetu, kurā neprātīgi, nedomājot par sekām, sapņojam par atgriešanos citā laikmetā, kas nav iespējams? Par to, ka nespējam atbrīvoties no dzīvošanas pagātnē, un par šīs nespējas graujošajām sekām?
Vai Fītinghofa pansija ir mākslīga realitāte, kas tiek ģenerēta tās, iespējams, jau mirušo iemītnieku smadzenēs? Vai tā ir šķīstītava? Vai alegorija par ciešanām, kas jāpārdzīvo radošajā procesā, – par to, ka autoram ir jāsajūk prātā, lai izprastu savu varoni? Kurš te īsti ir sajucis prātā?
Paškēvičs apgalvo, ka viņu neinteresē ideoloģija un politika, un savā mākslā viņš izvairās no reaģēšanas uz vēsturiskajām un sociālajām norisēm. Un tomēr – arī izvairīšanās domāt par politiku ir politika.
Lai cik fantastiskā mērcē tās būtu pasniegtas, varoņu attiecības “Klusajā Gerdā” ir balstītas noteiktos sociālo attiecību modeļos atbilstoši laikmetam, kuru Fītinghofs centies restaurēt. Te, piemēram, ir dažādas sociālās kārtas, kungi un kalpi, un tie, kas cieš un piedzīvo reālas sekas Fītinghofa eksperimentu rezultātā, ir pēdējie, tostarp, Ineses Pudžas tēlotā “ciema muļķīte”.
Gribas secināt, ka “Ko zina Klusā Gerda” ir filma paradokss, kas iemieso pati savu antitēzi.
Proti, mēs varam alkt patverties burbulī, mākslīgi konstruētā realitātē, kur esam pasargāti no visa, ko nevēlamies dzirdēt, piemēram, patverties 30. gadu stila muižā vai “tīrās mākslas” pasaulē – mēs varam alkt to tik ļoti, ka esam gatavi pat uz to, ka mums nogriež ausi; taču samaksa par to, kā šķiet, liecinām filmas pēdējais kadrs, ir nespēja no šī burbuļa izbēgt. Bēgšana no realitātes kļūst par lāstu, jo reiz nokļuvis kārotajā burbulī, vēloties tikt no tā laukā, tas vairs nav iespējams.
“Migla izklīdīs, un viss kļūs skaidrs,” saka Fītighofs. Bet vai migla izklīdīs pati no sevis?
