Fanātiski uzticīga teātrim. Saruna ar režisori Allu Sigalovu 0
Rīgas Krievu teātris (RKT) – vecākais krievu dramatiskais teātris aiz Krievijas robežām – 2. oktobrī sāks 136. sezonu ar Latvijā labi pazīstamās krievu režisores ALLAS SIGALOVAS jauniestudējumu, muzikālu izrādi “Mana skaistā lēdija”.
Izrādes pamatā ir britu dramaturga Bernarda Šova klasiskā luga “Pigmalions”, kā arī Alana Džeja Lernera un Frederika Lou radītais mūzikls “Mana skaistā lēdija”, un tā vēsta par mīlestību, azartu… un angļu valodu. Lingvists un fonētikas skolotājs Henrijs Higinss apņemas sešu mēnešu laikā ievest augstākajā sabiedrībā ziedu pārdevēju Elīzu Dūlitlu, iemācot viņu runāt tā, kā to dara labajās aprindās.
Skatījos izrādes fragmentu mēģinājumā, arī to, kā dodat norādījumus aktieriem, un iedomājos: vai jūtat profesorā Higinsā sev radniecīgu dvēseli?
A. Sigalova: Absolūti, es vispār uzskatu, ka izrāde ir par mani. Mans pasniedzējas stāžs nu jau ir gandrīz 36 gadus ilgs, un arī profesors Higinss ir līdzīgs man, es viņu tādu veidoju.
Tirānisks?
Nē, ne jau tur tā lieta. Viņš ir fanātiski uzticīgs savai profesijai, bez profesijas viņam nekā nav, un te mēs ar viņu līdzināmies.
Kad lasīju Šova lugu un arī skatoties filmu ar Odriju Hepbernu, aizdomājos, cik svarīga kādreiz bija pareiza valoda. Mūsdienās arī labajās aprindās daudz lieto slengu. Kā jūs pret to izturaties?
Es to ļoti asi izjūtu, manī ir ļoti slikta, snobiska iezīme – man nepatīk komunicēt ar cilvēkiem, kas slikti runā krieviski, es no tādiem uzreiz attālinos. Tas nav labi, bet tāda es esmu. Un ne tikai es, bet arī daži mani draugi, reiz runāju par valodu ar [tērpu mākslinieku un kolekcionāru] Aleksandru Vasiļjevu, un viņš arī teica, ka viņu uztrauc cilvēki, kuri slikti runā krieviski. Es runāju, protams, par cilvēkiem, kuriem krievu valoda ir dzimtā.
Kādēļ izvēlējāties tieši šo lugu?
Tādēļ, ka tajā varēja spēlēt Nataša Živeca, bija iespēja uzaicināt Sašu Ivaškeviču (Aleksandrs Ivaškevičs, Igaunijas Krievu teātra aktieris. – L.K.-Š.), ar kuru jau ļoti sen gribēju iestudēt kādu izrādi. Mēs ar viņu uz šīs skatuves sastrādājāmies, kad Romāns Kozaks veidoja izrādi “Krievu smiekli”. Izrāde “Mana skaistā lēdija” viņam ir kā radīta, viņš ir pilnīgi perfekts profesors Higinss, un, kas ļoti nozīmīgi – izcils skatuves pāris ar Natašu Živecu.
Esat iestudējusi izrādes ļoti daudzos pasaules teātros. Vai atšķiras teātra gars?
Protams, atšķiras, taču vienmēr cenšos ne tikai atdarināt gaisotni teātrī, kurā esmu ieradusies, bet atnest sev līdzi jaunu, radīt to darba gaitā. Reizēm tā, iespējams, nav ļoti ierasta kādam teātrim, taču tā vajag, jo radi jaunu izrādi, un reizē ar to veidojas jaunas saites, attiecības, arī jauna gaisotne.
Vai kādreiz atsakāt teātrim vai režisoram? Ne aizņemtības dēļ, bet tādēļ, ka nevēlaties tajā vai ar šo režisoru kopā iestudēt?
Ļoti reti atsaku teātrim, kaut gan arī tādi gadījumi ir bijuši, bet bieži atsaku režisoram. Kad tu neesi izrādes saimnieks, kad ej režisora pavadā – un es uzskatu, ka horeogrāfam noteikti jāpakļaujas izrādes galvenajam cilvēkam –, tad ļoti izvēlies, ar ko gribi kopā strādāt. Jo tas nozīmē kopā nodzīvot kādu dzīves daļu. Un, ja neesi vienisprātis ar režisoru, tad sevi lauzt, darīt ko tādu, ko uzskati par glupību… Esmu izgājusi no tā vecuma. Strādāju tikai ar ļoti nedaudziem režisoriem, taču viņus dievinu, esmu gatava iet aiz viņiem – ne akli, mēs varam diskutēt, nebūt par visu vienisprātis, taču radošajā kopdarbā gribas būt kopā ar cilvēku, kuru ļoti cieni.
Kā saprotu, viens no šādiem režisoriem jums ir Alvis Hermanis?
Alvis Hermanis ir viens no trim cilvēkiem, ar kuriem esmu gatava strādāt vienmēr.
Un kas rada šo pārliecību? Viņa fanātisms darbā?
Nē, kaut gan tas arī viņā noteikti ir. Man svarīgāk tas, ka Alvis ir ļoti augstas kultūras cilvēks. Tā, kā es komunicēju ar Alvi, nekomunicēju ne ar vienu citu. Kad esmu kopā ar Alvi, es pilnīgi mainos – mans trakais temperaments nomierinās. Kļūstu līdzīgāka latvietei – sāku klusāk sarunāties, neizdaru asas kustības. Līdz darbam ar Alvi manā raksturā pasteļkrāsu nebija. Tagad tās parādījušās, un esmu viņam par tām pateicīga.
Kā jums patīk labāk, kā ir vieglāk – kad esat izrādē galvenā persona, režisore, vai arī kad strādājat kopā ar režisoru?
Kad esi viens pats, ir grūtāk, jo uz tevi gulstas atbildība pilnīgi par visu.
Reizēm, sēžot zālē, domā: cik labi būtu būt otrajai personai, atdot galveno atbildību režisoram, lai viņš ar to mokās (smejas).
Es ļoti nemīlu vārdu “panākumi”, jo tas nozīmē katram kaut ko citu. Un ir gadījumi, kad izrādes panākumi pie skatītājiem, skaļa, aplaudējoša zāle, pilnīgi nesakrīt ar manām iekšējām izjūtām, tādēļ es šo vārdu nelietoju.
Bet kas jums ir laime teātrī? Harmonijas brīdis, kad zini, ka izdevies izdarīt labāko šeit un tagad un redzi, ka skatītāji arī to novērtējuši.
Man šāds apmierinājuma brīdis nekad nav saistīts ar mani pašu, vienmēr ar izrādes aktieriem. Ja redzu, ka aktieris pārkāpis savai latiņai, paaugstinājis to, pārlēcis un atkal paaugstinājis, tad piedzīvoju šādu harmoniju. Bet es to nekad nejūtu par sevi.
Tad sanāk, ka jums pašai latiņa visu laiku paaugstinās, to nav iespējams aizsniegt?
Kad esmu izpildītāja, teiksim, tepat netālu, operā, pēc veiksmīgām “Dzeltenā tango” izrādēm, es to jutu, es lidoju. Bet, kad esi režisors, tu vienmēr esi neapmierināts, jo atbildi par visu apjomu, ir pārāk daudz detaļu, un ikreiz kāds sīkums īsti neizdodas. Kad esi aktieris, atbildi tikai par sevi, un tad šādu stāvokli vieglāk sasniegt.
Turklāt lieliski saproti, ka tev līdzās ir tiešām diži meistari. Es uzreiz sāku atskatīties uz Pīnu Baušu – protams, arī viņai bijušas neveiksmes, pat izgāšanās, bet es pret Pīnu Baušu attiecos kā pret absolūtu. Un, kad atskaties uz šādiem cilvēkiem, šķiet pat smieklīgi runāt un priecāties par pašas veiksmēm. Smieklīgi. Tiešām.
Kad bijāt ļoti jauna, vēl studente, smagi saslimāt un sapratāt, ka nevarēsiet dejot. Turklāt zinājāt, ka gribat dejot, no agras bērnības. Kā jūs pārdzīvojāt šo krīzi?
Domāju, ka neesmu to pārdzīvojusi. Nav nekādas konkrētas receptes, katram ar savu nelaimi jācīnās pašam. Un tā nav bijusi lielākā nelaime manā dzīvē. Es teiktu, ka jāiet uz priekšu, jāmeklē iemesls, kura dēļ gribas dzīvot tālāk. Kādam tas var būt mīļotais cilvēks, bērni, darbs – tādu lietu, kuras mūs var izvilkt no grūtas situācijas, ir daudz, tikai katram jāatrod sev īstā. Bet, kas attiecas uz mani, es neesmu to pārdzīvojusi, es ar šo traumu dzīvoju.
Esat kādreiz intervijās teikusi, ka Maskava, kur šobrīd dzīvojat, jums nešķiet tuva. Kā ir ar Rīgu?
Es Rīgā samērā regulāri uzturos kopš 1992. gada un mīlu šo pilsētu, jo man tā šķiet ļoti līdzīga Ļeņingradai. Ir trīs punkti pasaulē, kas man garīgi, atmosfēras ziņā šķiet ļoti tuvi – Rīga, Bostona un Ļeņingrada (Sanktpēterburga. – Red.). Tagad gan Ļeņingrada ir ļoti mainījusies. Agrāk tur pamatā dzīvoja tur dzimušie cilvēki, tagad tā kļuvusi par iebraucēju pilsētu. Šajās trīs pilsētās ir apvaldītas inteliģences gaisotne, vismaz tajā lokā, ar kuru es sazinos.
Maskava ir tāds kā krāsu, temperamenta sprādziens, tā ir ļoti agresīva, un ar šo iezīmi Maskava mazliet līdzinās Ņujorkai – abas ir ļoti stīvas pilsētas. Kad aizbraucu uz Ņujorku pirmoreiz – šķiet, tas bija pirms gadiem trīsdesmit –, es no tās izbijos, tāpat kā izbijos no Maskavas, tajā nokļuvusi pirmoreiz. Tagad esmu saradusi ar Maskavu, taču tā nav mana dabiskā vide.
Režisore, horeogrāfe Alla Sigalova
Kopš 2004. gada vada Aktiera plastiskās audzināšanas katedru MHAT skolā-studijā; kopš 2013. gada – Mūsdienu horeogrāfijas un skatuves dejas katedru Krievijas teātra mākslas institūtā (GITIS).
Krievijas Federācijas nopelniem bagātā mākslas darbiniece, nopelniem bagātā skatuves māksliniece, saņēmusi prēmiju “Zelta maska” (2008).
