Uldis Šmits: Ir pietiekami daudz iemeslu atcerēties 1991. gada augustu 9
Pirms 25 gadiem Padomju Savienības vēsturē pēdējā vasara pagāja nenoteiktās gaidās, jo kaut kam vajadzēja notikt. Lai gan pastāvēja iespēja, ka PSRS sairuma process ievilksies, un daudziem tas likās pats ticamākais variants, kas nozīmētu arī ilgāku Baltijas valstu faktiskas, starptautiski atzītas neatkarības atgūšanas periodu. Tomēr nepameta nojauta, ka tie, kuri pretojas jebkādām pārmaiņām jeb PSRS iekšienē uzsāktajai t.s. pārbūvei, mēģinās pavērst vēsturi atpakaļ, lai atgrieztos pie padomju valsts represīvās būtības, kas patiesībā arī bija galvenais PSRS eksistences nodrošinājums. Bet 1991. gada augusta pučs Maskavā izgāzās. Tāpat Latvijā Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas (VĀSK) atbalstītāji nepaguva pāris dienās lāgā izvērsties. Toties paspēja diezgan daudz ko pateikt – gan tovasar, gan iepriekš. Viņu sacīto nevajadzētu gluži aizmirst, jo tas zināmā mērā turpina atbalsoties mūsdienu politikā.
Atcerēsimies kaut vai dažas dokumentāri fiksētas pamatnostādnes. Nedēļu pirms puča komunistiskās “partijas aktīva, strādnieku un veterānu pārstāvju sanāksmē” Latvijas kompartijas vadītājs Alfrēds Rubiks piekodināja (citēts no Arnolda Bērza sastādītā krājuma “Sarkanie burbuļi”): “Lūdzu, izskaidrojiet visiem, ka no fašisma mūs var aizsargāt tikai VDK, milicija un armija. Citu līdzekļu nav.” Minētajā frāzē “fašismu” iemieso trešās atmodas spēki un Latvijas Republika. Kad tā tika reāli atjaunota, LKP un Interfrontes idejiskie mantinieki – “Līdztiesība” un citi – bija spiesti izdarīt labojumus savā politiskajā leksikā un piekopt pragmatiskāku pieeju.
Tikmēr cīņa pret “fašismu” nav mitējusies ne mirkli, un šobrīd “VDK, milicija un armija”, respektīvi, no minētajām aprindām nākušais Kremļa režīms, sevišķi raujas Ukrainas frontē. Cīņas mērķis faktiski ir identisks. Jo – ko grib Kijevas “fašisti”? To pašu, ko igauņi, latvieši un lietuvieši – iekļauties Eiropas Savienībā un Ziemeļatlantijas aliansē, kuru paspārnē Baltijas valstīs “atdzimst nacisms”.
Tāpēc Maskavai jāgādā par “cilvēktiesībām”. Ne jau Krievijā, bet Baltijā. (Pēdējā laikā arī Rietumeiropā, ASV un citviet.) Sava veida paradokss: izteikti staļiniskā Interfronte kopš tās izveidošanas brīža pārņēma cilvēktiesību jēdzienu no Rietumu demokrātijām, lai pielāgotu savām specifiskajām vajadzībām. VĀSK uzvaras gadījumā jēdziens būtu atmests, bet tagadējos apstākļos ir selektīvi lietojams, ja to neattiecina, piemēram, uz anektētās Krimas tatāriem vai demokrātiskajā pasaulē atzītajiem pašas Krievijas cilvēktiesību aizstāvjiem, kuru pārstāvētajām biedrībām, tostarp “Memoriālam”, varas iestādes piekabina “ārvalstu aģenta” statusu.
Dažādu paradoksu uzskaitījums varētu būt pārāk nogurdinošs. Pieminēsim tikai vienu – Latvijas pretiniekus, kuri vēlāk iesaistījās viņu pašu apkarotās valsts politikā un zem Latvijas karoga iesēdās Eiropas Parlamentā. Rubiks šajā sakarā nav īpašas izcelšanas vērts. Ņemot vērā viņa uzskatus un to, ka viņam gandrīz vienīgajam iepriekš nācās sēdēt arī aiz restēm, uzņemoties atbildību teju par visiem pārējiem LR aktīvajiem nīdētajiem, jākonstatē, ka viņa uzturēšanās Briselē un Strasbūrā pārāk nekaitēja. Der atcerēties, ka Maskava uztvēra Latvijas un Igaunijas iestāšanos ES – kad iestāšanās vairs nebija novēršama – kā iespēju iekļaut krievu valodu ES oficiālo valodu skaitā. (Tas bija rakstīts arī “Līdztiesības” programmā.) Kaut, saprotams, runa ir par politisko ietekmi. Šī ideja kļuva par varbūt nozīmīgāko misiju no Latvijas ievēlētās eiroparlamentārietes Tatjanas Ždanokas jaunajā karjerā. Arī eirodeputāts Aleksandrs Mirskis Eiroparlamenta debatēs 2011. gadā tiecās piešķirt jautājumam zināmu kontekstu: “Šodien Latvijas parlamenta deputāti nacionālisti un nacisti vēlas rīkot referendumu par Krievijas skolu slēgšanu Latvijā.” (Laikam domādams skolas ar krievu mācību valodu, taču pārteikšanās bija zīmīga.) Tomēr 2012. gadā ar partijas “Saskaņa” vadības atbalstu notika pavisam cita rakstura referendums. Bija ierosināts grozīt piecus Satversmes pantus, lai par valsts valodu kļūtu arī krievu valoda. Pat mūsu elites izskatījās drusku pārsteigtas par Latvijas pilsoņu apņēmību – gandrīz 75 procenti balsoja “pret”.
Tautas nobalsošanas rezultāts, kas pielika punktu šai lietai arī Eiropas līmenī, liecināja – nacionālo un valstij naidīgo ideju ietekmju samērs ceturtdaļgadsimta laikā palicis gandrīz nemainīgs. Un pēc pāris gadiem pierādījās, ka dažu politiķu rosība Kremļa interesēs nepazīst robežas gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ždanoka “novērotājas” lomā piedalījās Krimas aneksijas noformēšanā, bet joprojām nepārtrauktā Krievijas agresija Ukrainā pie mums rod atsaucību, kā pieņemts teikt, vienā sabiedrības daļā. Donbasa “tautas republikas” mazliet sniedz priekšstatu par iekārtu, kāda tiktu ieviesta arī Baltijā, ja pirms 25 gadiem varu būtu saglabājis veidojums, kas sevi nodēvēja par “Padomju valdību”.
Ir pietiekami daudz iemeslu atcerēties 1991. gada augustu. Pirmām kārtām kā atskaites punktu, lai patiesi novērtētu baltiešu noieto ceļu un mūsu iegūto izvēles brīvību, kas arī ir valsts faktiskās neatkarības pamats.
