Ezeru un dīķu sanitāri: tīra dīķus un atrod netipiski lielas gliemenes 6
Vairāki “Latvijas Avīzes” lasītāji, sausajā laikā tīrot dīķus, atraduši netipiski lielas gliemenes un vaicā, vai tās nav kādi ienācēji no dienvidiem.
Latvijas Universitātes Muzeja krājuma glabātāja, bioloģe Mudīte Rudzīte teic, ka abos attēlos redzama dižā jeb dīķu bezzobe – lielākā gliemeņu suga Latvijā. Latvijas ezeros un upēs sastopamas septiņas gliemeņu un divdesmit divas sīkgliemeņu sugas.
“Šie ir tiešām lieli eksemplāri, parasti dižās bezzobes garums ir līdz 22 cm, muzeja kolekcijā ir arī 23 cm gari. Svarīgi, ka dīķis ilgstoši nav nolaists, tad var izaugt tik lielas. Arī ezeros var izaugt ļoti lielas gliemenes. Dižā bezzobe nav pārāk bieži sastopama, jo tās dzīves iespējas ir atkarīgas no ūdenskrātuves pastāvēšanas ilguma. Parasti lielajos ezeros viņa ir, bet mazajos kā nu kurā vietā. Arī klasiskos zivju dīķos, kur regulāri nolaiž un uzplūdina ūdeni, gliemenes nepaspēj izaugt,” skaidro M. Rudzīte.
Strauji pazeminot ūdens līmeni, daudzi ūdens dzīvnieki paliek sausumā dubļos ielipuši. Turpretī, lēni pazeminot dīķa līmeni, to lielākā daļa spēj sekot līdzi ūdenim. Otrs svarīgs nosacījums būtu nenolaist pilnīgi visu ūdeni, atstāt nelielu uzplūdinājumu un peļķes zemākajās vietās. Ja arī lielākā daļa ūdens iemītnieku būtu gājuši bojā, tad tur izdzīvojušie dotu sākumu jaunām paaudzēm gan bentosa, gan planktona dzīvniekiem. Un no jauna uzplūdinātā dīķī ātrāk atjaunotos dabiskais līdzsvars. “Ja dīķi nolaiž lēni, tad ūdens dzīvnieki paspēj sekot ūdenim un vismaz kaut kāda daļa izdzīvo un pēc tam dod pēcnācējus. Ja gliemenes paliek sausumā, tās iet bojā. Gliemenēm ir sēdošs dzīvesveids, tās faktiski nepārvietojas, tikai filtrē ūdeni. Viņu spēja sekot līdzi ūdenslīmenim ir ļoti niecīga,” piebilst bioloģe. Viņa arī norāda, ka, atjaunojot strauji nolaistu dīķi, savairojas tās dzīvnieku sugas, kas savā veidā uz ūdenstilpi ir atnestas. Vai nu putni, vai kāda ūdens straume atnesusi kāpurus. “Šīm gliemenēm kāpuru stadija attīstās uz zivīm. Līdz ar to cik un kādas zivju sugas spēj iemigrēt dīķi, tik arī tās gliemeņu kāpurus atnes.”
Gliemenes, filtrējot caur žaunu lapiņām ūdeni, to attīra, jo apēd vidas sīkās organismu un dūņu daļiņas.
Gliemeņu mūža ilgums atkarīgs no tā, cik tai ļauts augt. Attēlā redzamajai ir vairāk nekā piecpadsmit gadu, spriež bioloģe. Gliemenei uz čaulas ir tā saucamās ziemošanas līnijas, kas, tāpat kā kokiem gadskārtas, ļauj noteikt vecumu. “Vasarā, kad gliemene aug straujāk, izveidojas gaišā līnija, ziemā – tumšā. Jo gliemene vecāka, jo aug lēnāk. Uz čaulas ārējās maliņas ir tumša līnija, kas ir tur, kur jau saplūdušas vairākas līnijas. Ja gadus gribētu saskaitīt precīzi, jātaisa čaulas slīpējums, jo ar neapbruņotu aci tur vairs nevar saskaitīt.”
Tukša čaula nozīmē, ka gliemene gājusi bojā. Kamēr ir dzīva, tā ar slēdzējmuskuļiem čaulas vākus tur ciet. Tiklīdz aiziet bojā, slēdzējmuskuļi atslābinās un čaulas vāks pavērās. Mīkstie audi ļoti ātri sadalās un cilvēks ezera vai dīķa krastā atrod tukšu čaulu.
