Ezera krastā, kalna galā: Kā veselību atgūst Rehabilitācijas centrā Rāzna 0
Rehabilitācijas centrs Rāzna atrodas gleznainā vietā ezera krastā. Ne velti kādreiz šeit bija iecerēts izmitināt māksliniekus, lai viņi varētu atpūsties un smelties iedvesmu. Pašlaik iestāde, līdzīgi kā citas, iespēju robežās palīdz cilvēkiem atgūt spēkus pēc smagām slimībām un traumām. Darbinieki cer uz labākiem laikiem un lielāku valsts naudas dalītāju un politikas veidotāju izpratni par medicīniskās rehabilitācijas milzu nozīmi.
Pils, štābs, lazarete Rehabilitācijas centrs Rāzna var lepoties ar senu vēsturi. Pirmā pasaules kara priekšvakarā skaistā vietā Sauču kalniņā Zosnas ezera krastā Lūznavas (tolaik – Dlužņevas) pagastā bagātais muižnieks Staņislavs Kerbedžs sāka būvēt viesnīcas tipa mākslinieku atpūtas namu. Kerbedžu dzimta bija lieli mākslas cienītāji un mecenāti, tomēr muižniekam ieceri par atpūtas un mākslas radīšanas vietu trūcīgiem Latgales gleznotājiem īstenot neizdevās – viņš nomira, ļaunas slimības uzveikts. Līdz pat kara sākumam iesākto turpināja Kerbedža atraitne Jevgeņija, bet pēc tam ēku atsavināja un līdz ar prāvu zemes gabalu ieskaitīja Valsts zemes fondā.
Ēka netika izmantota līdz 1939. gadam, kad Latvijas tautas labklājības ministram un latgalietim Vladislavam Rubulim iepatikās iecere par sanatorijas ierīkošanu Latgalē. Kerbedžu celto pili atzina par šai idejai piemērotu vietu. Tika ieplānots pamatīgs ēkas remonts un pielāgošana tuberkulozes pacientu uzņemšanai, visapkārt vajadzēja ierīkot plašu parku un pat izbūvēt jaunu ceļu, lai nebūtu jābrauc garām kapsētai. Tomēr pirmo pacientu vietā sanatorijā izmitināja vācu karavīrus – pilnā sparā ritēja Otrais pasaules karš.
Pirmos tuberkulozes slimniekus Rāznas sanatorijā uzņēma 1942. gada pavasarī – pēc tam, kad beidzot ierīkoja centrālapkuri un telpas pielāgoja ārstniecības iestādes funkcijām. Tomēr jau pavisam drīz, 1943. gada rudenī, vācu armija izdeva pavēli tuberkulozes pacientus izvākt, lai telpās varētu ierīkot lazareti. Gandrīz pēc gada mantiņas no jauna pakoja vācu karavīri un medicīnas personāls, jo klāt bija padomju armija. Ēku atkal atjaunoja un atvēra sanatoriju, kas turpina darboties līdz šim laikam.
No jauna iemācīs staigāt
Patlaban rehabilitācijas centrs Rāzna ir Rēzeknes pašvaldības SIA un sniedz valsts apmaksātus pakalpojumus medicīniskajā rehabilitācijā. Par to, ka savulaik šeit veselību atguvuši tuberkulozes pacienti, liecina vairs tikai vēstures dokumenti un skaists solārijs sanatorijas augšējā stāvā – plaša, gaiša telpa ar daudziem logiem. Savulaik diloņslimnieki šeit baudījuši svaiga gaisa un saules kūres, bet tagad ierīkota sporta zāle.
Te novietots arī iestādes jaunākais pirkums un lepnums – ierīce, kas atgādina jebkurā fitnesa centrā redzamos rotējošos celiņus. Tā paredzēta cilvēkiem, kuri pārcietuši insultu, mugurkaula traumu vai operāciju, pēc kuras vairs neprot patstāvīgi pārvietoties. Trenējoties uz celiņa pēc individuāli pielāgotas programmas, pacients apgūst fizioloģiski pareizu gaitu – no jauna iemācās staigāt. Vingrojumu atkārtojot atkal un atkal, smadzenes pierod pie kustību veikšanas,” paskaidro iestādes vadītāja Diāna Gavare-Karpova. Arī pārējās fizikālās terapijas iekārtas – vannas, trenažierus, dažādus aparātus un vielas – iestāde pērk par pašu nopelnīto, kā arī iesniedzot projektus starptautiskām finanšu institūcijām.
Vajadzētu vairāk
Atgūt un nostiprināt veselību Rāznā ierodas gan bērni, gan pieaugušie ne tikai no Latgales, bet arī no citiem novadiem. Tā notiek, jo pacienti, kam vajadzīga rehabilitācija, par pieejamajiem pakalpojumiem mēdz interesēties dažādās iestādēs. Ja citur finansējums jau izlietots, bet Rāznā vēl ne, mēro ceļu uz Latgali.
Līdz ar finansējuma samazinājumu krīzes gados rehabilitācijas centrs sāka sniegt ambulatoros pakalpojumus. Ja nepieciešama nakšņošana un ēšana, pacientiem un, piemēram, bērna pavadonim jāmaksā 10 eiro dienā. “Uzskatu, ka tas nav taisnīgi, jo šī piemaksa ir diezgan liela, bet daudziem ir vajadzīga aprūpe visu diennakti – izbraukāt nevar,” saka Diāna Gavare-Karpova. “Līdz ar to pacienti, kam būtu rehabilitācijas potenciāls un vēlme atveseļoties, diemžēl paliek ar savu velkošo kāju vai runas traucējumiem, bet sliktākajā gadījumā uz palikšanu iesēžas invalīdu ratiņos.” Pēc iestādes vadītājas teiktā, nepārdomāta un lauku teritorijām īsti nepiemērota ir arī mājas rehabilitācijas ideja: speciālistu nav daudz, apbraukāt visus, kam palīdzība vajadzīga, nav iespējams. “Vai tad šo kabinetu mēs varam aizvest pie katra uz mājām?” retoriski vaicā Rāznas vadītāja, izrādot ergoterapijas kabinetu, kas ierīkots tā, lai cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem iemācītu citādu pieeju dažādiem ikdienas darbiem.
Pieplūdums – vasarā
Vasarās pacientu ir vairāk, 80–90, rudenī un ziemā – aptuveni 40–50. Katram, kurš nonāk rehabilitācijas centrā, izveido individuālu programmu tā, lai viena procedūra papildinātu iepriekšējo un vairotu efektu, maksimāli atjaunojot zaudētās organisma funkcijas. Rehabilitācijas kurss parasti ilgst 12 dienu. Tas ir minimums, kas nepieciešams ikvienam, lai atgūtos pēc nopietnas slimības vai traumas, uzskata Diāna Gavare_Karpova.
Rehabilitācijas centrā pacientiem pieejamas arī procedūras par papildu samaksu. Atšķirībā no citām sanatorijām Rāznā nav plaša maksas pakalpojumu vai pat speciālo programmu klāsta cilvēkiem, kuri gribētu turp aizbraukt, lai atpūstos un izbaudītu kādu skaistuma vai relaksācijas kūri. Tomēr vasarās atpūtnieki ierodas. Tos izmitina atsevišķā ēkā, un, ja viesi vēlas, viņi var uzlabot veselību ar masāžu, pērļu vannā, pirtī.
36,6 °C konsultante DIĀNA GAVARE-KARPOVA, SIA Rehabilitācijas centrs Rāzna valdes priekšsēdētāja
