“Ex libris dzīvo 2012″ 0
Tāds nosaukums dots izstādei, kas līdz 31. janvārim skatāma Rīgas kultūras un atpūtas centrā “Imanta”. Tik tiešām ex libris dzīvo, jo izstādē eksponēto darbu autori ir diezgan sen dibinātās Rīgas ekslibristu kluba biedri, kuri jau tālajā 1976. gadā sāka darboties Grāmatu draugu biedrības paspārnē.
Pēc Rīgas Latviešu biedrības nama atgūšanas 90. gados tā savu pastāvīgo mājvietu atrada RLB namā Merķeļa ielā 13. Tā laika klubu biedru rindas laika ritums paretinājis, bet tie, kuri vēl savā dzīvē visu nav veikuši, turpina darināt ex librus.
Apskatāmie darbi nekad nav izstādīti, tie ir pēdējo gadu darbi, gan pasūtījumu, gan pašu mākslinieku izvēlētie, kam šos mākslas darbus veltīt. Mākslinieku skaits, kuri piedalās izstādē, nav liels, jo ne katrs grafiķis grib nodarboties ar tā saukto mazo grafiku. Darbošanos šajā jomā no autora prasa ne tikai pacietību, bet arī izdomu. Jo darbā jāatspoguļo tās personas vai iestādes raksturīgākās iezīmes, nodarbošanās vai vaļasprieks. Ir iespējas apspēlēt kādu uzvārdu, bet jāievēro arī tas, ka minigrafika nedrīkst aizvainot kādu personu vai iestādi, kurai tā veltīta. Domāju, ka izstādē redzamajos darbos iepriekš minētais ir ievērots.
Izstādē priecē tas, ka ar šo interesanto mākslas veidu aizraujas ne tikai vecākās paaudzes grafiķi, kā, piemēram, Dzidra Ezergaile, Elza Stalidzāne, Imants Ozoliņš, bet arī vidējās paaudzes mākslinieki Māris Andrejs Eizāns, Elita Viliama un jaunākās paaudzes māksliniece Ilgnese Avotiņa.
Minimākslas darbi novietoti uz planšetēm, ir pārskatāmi. Gandrīz katrs mākslinieks savus darbus eksponējis uz divām, trim planšetēm. Kam darbi veltīti? Kultūras darbiniekiem, sabiedriskiem darbiniekiem. Tiem, kuru vārdi ir pazīstami bez komentāriem.
Pēc pašreizējās nodarbes ex libris autoriem grafika nav maizes darbs. Gribu izcelt Avotiņu. Un kāpēc? Viņa strādā Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā un audzina jauno exlibristu paaudzi. Tātad maiņa būs. Turklāt māksliniece nodevusi skatītāju vērtējumam ne tikai savus, bet arī savu audzēkņu darbus. Līdz ar to varam salīdzināt, kāda ir starpība izpildījumā un izdomā starp skolotājas un skolēnu darbiem. Tā ir liela uzdrīkstēšanās no mākslinieces puses. Ne katrs to var atļauties. Izstādē ir redzami baltkrieva Vjačeslava Celeša darbi, tas dod iespēju salīdzināt, kā ex librim pieiet cittautībnieks ar savu izdomu un skatījumu. Patīkams moments ir arī tas, ka grafiķis Juris Neimanis bez planšetēm, kur parādīti viņa darbi, ir veltījis arī grāmatu zīmju vecmeistara Riharda Skrubja atcerei. Nav daudz grafiķu, kuri atceras minigrafikas celmlaužus.
Ex libris ir grāmatas piederības zīme, un katram grāmatu īpašniekam būtu nepieciešama sava īpašuma zīme, jo grāmatas ātri vien atrod jaunu mājvietu svešos grāmatu plauktos. Par ex libriem jāatceras arī tas, ka tos kolekcionē tāpat kā markas, nozīmes, ordeņus u. c. Vecmeistars Imants Ozoliņš ir darinājis apmēram 3500 šo mazo minidarbu. Viņš ir iecerējis to visu izdot kādā kopojumā. Kad tas būs?
