– Nu man līdzās ir cilvēks, ar kuru varu ne tikai aprunāties un apspriesties. Visbrīnišķīgākais ir tas, ka Andris man un bērniem velta savu laiku. Viņš labprāt sagaida bērnus no skolas vai mūzikas skolas, aizved uz baseinu vai kādu pulciņu, vai vienkārši ir kopā mājās. Bet es pa to laiku varu dziedāt un darīt citas savas lietas. Arī es atbalstu viņu, cik spēju. Kad Andris pirms pāris gadiem pieņēma lēmumu studēt teoloģiju, es apņēmos vairāk rūpju uzņemties mājās. Tagad es esmu sākusi mācīties, un Andrim nākas vairāk laika veltīt mājas rūpēm. Laulībā galvenais ir runāt un par visu vienoties, – teic Evita. 0
Vai, dzīvojot kopā diviem radošiem cilvēkiem, ir vieglāk saprasties?
– Andris šobrīd vairs nestrādā par aktieri, bet Latvijas televīzijā kultūras ziņās, kā arī vada pašdarbības dramatisko kolektīvu. Līdz ar to viens otru labi saprotam gan kā pedagogi, gan radoši cilvēki. Taču uzskatu, ka radošam jābūt ne tikai darbā, bet tikpat daudz arī mājās. Nedrīkst pazaudēt azartiskumu un impulsivitāti, tas tik ļoti atdzīvina ikdienu. Jārūpējas par to, lai mājās būtu priecīgi un interesanti. Piemēram, reizēm pēkšņi izdomājam, ka visi brauksim uz jūru vai uz divām dienām ekskursijā pa Latviju. Mūsu sešu cilvēku kuģim, pēkšņa impulsa vadītam, izkustēties no vietas nav nemaz tik viegli. Bet bērniem šādi pasākumi ļoti patīk.
Esmu novērojusi, ka sadalīt uzmanību starp darbu un ģimeni ar mākslu saistītiem ļaudīm mēdz būt ļoti grūti. Tāpēc ir milzīga laime, ja līdzās ir cilvēks, kurš saprot un atbalsta, kā tas ir mūsu ģimenē. Tad nekas nav grūti. Reizēm aizdomājos par to, vai es pa opermākslas karjeras kāpnēm būtu pakāpusies daudz augstāk, ja man nebūtu jārūpējas par savu kuplo ģimeni. Un secināju, ka svarīgākas par karjeru un visu citu man ir attiecības. Ģimene, kā zināms, ir mikroposms, kurā notiek nemitīgs attiecību treniņš. Patiesībā ir vienalga, par ko kļūs mani bērni, svarīgākais, lai viņi iemācās veidot labas un veselīgas saiknes ar citiem cilvēkiem. Arī kā nācijai mums jāmācās veidot savstarpēji labas attiecības, cienīt, uzklausīt vienam otru un būt tolerantiem, tiesa, līdz zināmai robežai. Un to visu var apgūt ģimenē, – teic Evita.
Viens no ģimenes īpašajiem brīžiem ir 18. novembrī, kad visa saime vienmēr pulcējas pie krāšņi klāta vakariņu galda, lai svinētu Latvijas dzimšanas dienu.
– Izrotāts galds, sarkanbaltsarkanas sveces un garšīgi ēdieni mūsu mājās šajā dienā ir neatņemama svētku sastāvdaļa. Man patīk gatavoties svētkiem, patīk tā rosība, kas valda visu svētku dienu, bet vakarā ejam uz 11. novembra krastmalu dziedāt himnu un skatīties salūtu. Šo tradīciju manī ieaudzināja vecvecāki. Pat padomju gados aiz aizvērtiem aizkariem svinējām Latvijas dzimšanas dienu, dziedājām tolaik neatļautas dziesmas un lasījām aizliegtu dzeju, – stāsta namamāte.
