Evita Sniedze: Rakstīšu romānu par Kroderu 0
Ar Valmieras Drāmas teātra direktori, dramaturģi un teātra zinātnieci EVITU SNIEDZI pirmo reizi bijām sarunājušas tikties 10. oktobrī. Es vēl torīt nebiju dzirdējusi sēru vēsti par Oļģerta Krodera aiziešanu mūžībā, to man pa tālruni pateica Evita un lūdza sarunu uz kādu laiku atlikt.
Atcerējos pēdējo tikšanos ar režisoru, kas notika pirms vairāk nekā gada, un toreiz viņš Evitu nodēvēja par savu mūzu un pēdējo mūža mīlestību. Tāpēc sarunu ar Evitu iesākām, pieminot Oļģertu Kroderu.
Pietrūkst gaismas logā
– Pēc Krodera aiziešanas pasaule ir kļuvusi citāda, lai gan nevar teikt, ka nebijām tam gatavi. Vēl pagājis pārāk mazs laiks. Katram ir savas sajūtas, atceroties Kroderu, bet man īpaši pietrūkst viņa zvanu katru vakaru un gaismas viņa logā, ko vēlu vakaros allaž redzēju, atgriežoties no Rīgas. Restorāna “Rātes vārti” meitenes, kas nesa Kroderam ēdienu, izstrādāja īpašu ēdienkarti un mīlēja viņu, arī skumst. Dienu pirms bērēm teātrī spēlēja “Hamletu”, kas jau iepriekš bija paredzēts repertuārā. Aktieri spēlēja, bet skatītāji raudāja. Teksti par aiziešanu un kapiem ieguva vēl lielāku dziļumu un simbolisku jēgu. Par bērēm nevar teikt – skaistas, bet tās notika Krodera garā, kurās piederējās arī konjaka iemalkošana. Mani aizkustināja cilvēku atsaucība un sirsnība. Policisti piedāvāja apturēt satiksmi pilsētas ielās, karogi Valmierā bija nolaisti pusmastā, un tas bija skaists žests. Teātra skatuves puiši paši savāca un uz kapiem aizgādāja visas trīssimt svecītes, kas dega uz skatuves, kamēr izvadīja Kroderu.
– Kas, tavuprāt, viņam piešķīra tādu diženumu, vai tā bija audzināšana vai gēni, vai pašizglītošanās?
– Kroders atšķīrās no citiem. Viņš piederēja pie divdesmitā gadsimta 20. – 30. gadu zelta jaunatnes, kurai piemita intelektuālā brīvība. Viņi bija bohēmisti ar radīšanas garu asinīs. Toreiz latviešiem nebija problēmu ar pašapziņu. Cik paradoksāli Kroders savā grāmatā stāsta par izsūtījuma gadiem Sibīrijā, viņš uz to visu skatījās kā uz teātri, it kā tas nenotiktu ar pašu un nevienu nav nosodījis. Viņš teica, ka ar visām savām dzīves sievietēm šķīries pa labam un cerams, ka neviena ļaunu prātu uz Kroderu netur. Viņš bija vīrietis no zelta laikmeta audzināšanas, kāda tolaik Latvijā bija. Gēniem arī ir nozīme, kaut vai ilgdzīvošanas ziņā.
– Kāds tev pašai bijis aizejošais gads?
– Dažāds, teātra dzīvē bijuši lieli notikumi, sākot jau ar pavasari, kas teātrī bija kā atspēriena punkts. Teātrī tapa tādi lieliski iestudējumi kā “Jūlijas jaunkundze”, “Zojkina kvartira”, “Līgava bez pūra”. Kaut kādā līmenī notikusi arī režisoru paaudžu maiņa. Fēliksam Deičam un Varim Braslam pieslēgušies jauni spēki, kas ir vienā asinsritē ar Valmieras teātri. Mums atkal ir Mārtiņš Eihe. Teātrī jāmeklē attīstība laikā, kad naudas nav, piesaistot režisorus, kas uztver būtisko un ģimenisko sajūtu teātrī. Skatītāju iecienīto izrādi “Zojkina kvartira” veidojusi režisore Indra Roga. Savus diplomdarbus pie mums iestudē režisori Jānis Znotiņš un Reinis Suhanovs. Tas viss rada emocionālu uzrāvienu, jo dotācija uz nākamo gadu paliks iepriekšējā. Biļešu cenas mēs nevaram paaugstināt, jo krīze valstī beigusies tikai uz papīra. Citādi to ekonomisko augšupeju nejūt. Iedzīvotājus neatstāj sajūta, ka savai valstij neesi vajadzīgs. Teātris vēl aizvien dienas vada izdzīvošanas, ne attīstības režīmā. Varu tikai priecāties un apbrīnot, ka ļaudis spēj atlicināt naudu biļešu iegādei un zāles ir skatītāju pilnas.
Ģimeniskā sajūta
– Valmieras teātrim piemīt īpašs šarms, kā jau teici – esat ar ģimenisku sajūtu, nevis vēsi akadēmisku.
– Režisors Elmārs Seņkovs iestudē “Raudupieti” un viņš kā visi, kas, atbraukuši uz Valmieru, brīnās, ka šeit ir cits dzīves ritms, nav jāskrien, visur var aizstaigāt kājām. Mums te ir citāda atmosfēra nekā Rīgā.
– Vai tu pati jūties kā valmieriete?
– Nezinu, vai varu sevi dēvēt par valmierieti, es šeit esmu kopš 2001. gada, kad sāku strādāt teātrī par literārās daļas vadītāju.
– Domāju, kā tu pagūsti tik daudz paveikt – vadi teātri, raksti lugas, veido scenārijus televīzijas seriālam “Eņģeļu māja”. Pagājušajā gadā tika izdots tavs īso stāstu cikls “Leģendas par ilgām”.
– Rakstu pa naktīm, tērēju lauku periodā uzkrāto enerģiju. Un pierādīšanas sajūtu. Skolā biju teicamniece, bet tikai tāpēc, ka man ir viegla galva. Arī rakstīšana sokas ātri. Man savulaik skolotāji teica – laukos jau cilvēks neko nevar sasniegt, Rīgā būtu citādi. Tas radīja spītu, bet iedzina arī mazvērtības kompleksu. Tagad arī tērēju laukos iegūto fizisko un garīgo spēku. Es skolā pat speciāli centos, lai nebūtu teicamniece, lai nejustos atstumta, bet tagad, tiekoties ar Valmieras ģimnāzijas skolēniem, redzu, ka šajos laikos zināšanas tiek novērtētas, un tās ir svarīgas.
– Tu nāc no Liezēres. Vai tev ir svarīga piederība dzimtajai pusei, varbūt iznāk laiks tur pasaimniekot?
– Tēvs mani audzināja par lauku saimnieci. Protu daudzus darbus, varu uztaisīt durvis, ieskrūvēt skrūves, iedzīt naglas, bet tas nav nekas sevišķs, to var lielākoties visas sievietes, kas dzīvo laukos. Mani vecāki ir miruši un tagad mājas ir tukšas. Tur dzīvo tikai divi kaķi, kurus kaimiņi pabaro. Es reizēm ar māsu aizbraucu uz Liezēri un, kad dodamies projām, kaķi apvainojas. Bet par tiem zemniekiem – mans tēvs bija zemnieks, jo viņam piemita intuīcija, kas kurā laukā jāsēj, vai būs sausa vai slapja vasara. Arī teātrī būtu jāparedz veiksmes, bet teorētiski to grūti izdarīt. Es cenšos šo veiksmi pievilināt, atrast radošus profesionālus partnerus. Aktieriem nepieciešamas lielas lomas, lai viņiem būtu izaicinājums, jauna ceļa meklējumi. Ieguldītais darbs ir milzīgs, bet ne visas sēkliņas ir spējīgas uzdīgt. Es kā direktore jūtos atbildīga par saviem darbiniekiem. Ir divi varianti – vai nu maksāt vairāk naudas cilvēkiem un krāt parādus, vai paciesties un gaidīt brīnumus. Taču tādā paciešanās režīmā nevar ilgi izturēt. Reizi nedēļā domāju, ka netieku ar šo problēmu galā. Saprotu, ka iznāk prasīt no cilvēka vairāk, nekā drīkst. Citādi jau direktores darbs nebūtu tik grūts, ja vien varētu maksāt tik, cik teātra ļaudis pelnījuši.
Spēcīgās dāmas
– Manuprāt, valmieriešiem ir spēcīga jaunās paaudzes aktieru saime.
– Īpaši spēcīgas mums ir dāmas visās paaudzēs. Varbūt pietrūkst tādu jaunu harismātisku mīlētāju uz skatuves, kādi savulaik bija Harijs Liepiņš un Eduards Pāvuls. Veidojas brīnišķīgi, jauni aktieri, ar laiku viņi būs harismātiski vīrieši ar dzīves pieredzi. Mums gandrīz katru sezonu ienāk jauni aktieri, pēdējais “pienesums” bija Inese Pudža un Rihards Jakovels, abi apveltīti ar gaišu enerģiju. Rihards pirmo un pēdējo reizi spēlēja pie Oļģerta Krodera izrādē “Līgava bez pūra”. Viņš teica, ka mūžam atcerēšoties Krodera vārdus – nesauc mani par režisoru, labāk pastāsti, kā nospēlēja mūsu basketbolisti. Savukārt Inese trīs dienās “ielēca” Krodera izrādē “Orfejs pazemē”.
– Vai tu savulaik nevēlējies kļūt par aktrisi?
– Jā, man gribējās pamēģināt, taču es netiku. Bet tā gan nav taisnība, ka tie, kas netiek aktieros, izvēlas kļūt par kritiķiem. Gribēju būt tuvāk teātrim, lai par to rakstītu. Es iestājos filoloģijas fakultātē, bet togad Silvija Radzobe izveidoja pirmo teātra kritiķu kursu. Kuram latvietim tad nav teātra mīlestības, mēs no laukiem braucām skatīties izrādes. Atceros, ka izrādi “Princis un ubaga zēns” skatījos ar kūstošu saldējumu rokās, kas bija nopirkts universālveikalā.
– Tu dienas aizvadi teātrī, bet vai arī vakari paiet šajā namā? Vai ir īpašas izrādes, ko gribas skatīties vairākas reizes?
– Ir, protams, ka ir. Šovakar dēla aukle netiek, tāpēc nezinu, vai palikšu teātrī vai iešu mājās. Es sagaidu izrādes sākumu, bet ir arī tādas, kurām sagaidu beigas. Man patīk pavērot skatītāju reakciju zālē, vai viņi smejas vai raud.
– Un tad dodies mājās, lai pa naktīm rakstītu seriāla “Eņģeļu māja” turpmāko scenāriju?
– Katru nakti jau nerakstu. Reizēm seriāla režisors Armands Zvirbulis pirms filmēšanas piezvana, lai pajautātu, ko es ar tiem vārdiem esmu domājusi, bet es jau tikmēr esmu aizmirsusi, ko rakstīju. Seriālam grūtākais ir radīt skeletu, dialogi nav sarežģīti, jāievēro tikai loģiskā ķēde. Es seriālā rakstu par jūtām, bet detektīvu veido Arvis Kolmanis. Bieži braucu vērot izrādes Rīgas teātros un tad ceļa posmā Valmiera– Rīga galvā rosās radošas domas.
– Bet tu jau nevari dzīvot tikai teātra pasaulē, jārod laiks arī piecgadīgajam Eduardam.
– Šovasar ar dēlu bijām Berlīnē, viņš pirmo reizi lidoja ar lidmašīnu, mēs izstaigājām Zooloģisko dārzu un tas bija emociju pilns ceļojums. Bet tajos vakaros, kad esmu mājās, daru to pašu, ko citas mammas, –gatavoju vakariņas, veltu uzmanību dēlam. Brīvdienās aizejam uz kino. Man vislabāk patīk kinoteātris “Lora”, kas atrodas Siguldā. To īpaši ieteicams apmeklēt romantiski noskaņotiem mīlētājiem.
– Tu pati vairāk esi lietišķa vai romantiski noskaņota?
– Man liekas, ka esmu romantiķe. Bet visiem tas nav jāzina, tāpēc veidojas tāds priekšstats, kādu pats cilvēks par mani grib iedomāties. Man daudzi teikuši, ka neatbilstu direktores tēlam.
Nevis vara, bet atbildība
– Kur tu smelies sauli šajā pelēkajā laikā?
– Savā puikā smeļos. Un mācu viņam atbildību. Tiem, kas nokļuvuši valsts augšgalā, arī būtu svarīgi saprast, ka būt priekšgalā nozīmē nevis izjust varu, bet gan atbildību. Jo tā ir nevis iespēja iegūt kaut ko sev, bet gan rūpēties par cilvēkiem. Pie mums diemžēl līdz demokrātijai vēl tāls ceļš. Manas cerības, ka kaut kas mainīsies, saistās ar jauno paaudzi.
– Varbūt jāpaļaujas uz stiprajām Latvijas sievietēm?
– Latvija balstās uz stiprajām sievietēm. Teātrī situācija ir līdzīga, mums ir spēcīgas sievietes. Un sieviešu dominance jūtama it visur. Tas spēcīgums ir saistīts ar atbildības sajūtu. Taču sievietes ir bīstamas, ja viņas nokaitina, tad reaģē daudz asāk nekā vīrieši.
– Vai tevi var ātri nokaitināt?
– Tādos gadījumos cenšos noskaitīt līdz desmit, bet diemžēl es protu arī kliegt, īpaši, ja bijusi grūta diena.
– Tu noteikti piederi pie stiprajām sievietēm, bet tāpat jau vajadzīgs plecs, uz kuru kādā grūtākā brīdī atbalstīties.
– Plecs ir vajadzīgs un varu teikt, ka viens tāds man ir. Sievietes alkst pēc stipriem vīriešiem.
– Vai tu zini, kā izaudzināt dēlu par stipru vīrieti?
– Vēl nezinu, bet vēlos Eduardam iemācīt, ka būt džentlmenim ir vērtība. Jāmāca cieņa un kārtības mīlestība. Zobu tīrīšanai un roku mazgāšanai jākļūst par pašsaprotamu nodarbi, lai tas kļūst par ieradumu. Jauki, ja bērnam dod brīvību, bet kārtībai jābūt.
– Tu pieminēji, ka latviešiem ir problēmas ar pašapziņu. Kā to varētu stiprināt?
– Savulaik bija skaidra vērtību sistēma. Latvietis dzīvoja ar sajūtu, ka ir kungs savā zemē. Uz godiem zemnieki sapucējās un devās pie fotogrāfa, lai iemūžinātos bildēs. No šiem senajiem uzņēmumiem raugās inteliģentas, pašapzinīgas sejas. Tagad par vērtību uzskata pašpasludinātas šova zvaigznes. Nav pakāpienu, lai iegūtu zvaigznes statusu. Ja māte Latvijā spējīga savu zīdaini izmest atkritumu urnā, tad jāteic, ka tas liecina kaut ko ļoti sliktu par visu sabiedrību. Agrāk sašuta par neapzinīgiem vīriešiem, bet tagad to var sacīt arī par sievietēm. Šolaik arī neviens nevar skaidri pateikt, kādas profesijas, kādi amati mūsu valstī vajadzīgi. Teātrī galdniecības meistari jau ir liels retums, visi raujas strādāt uz tūrisma aģentūrām vai tamlīdzīgām vietām. Nav kas pasaka, ka šīs valsts pastāvēšanas pamats ir ģimene, zināšanas, kultūra. Nezinu, agrāk to definēja baznīca, bet tagad sabiedrībā valda apjukums.
– Raugoties uz tevi, gribas domāt, ka atvēli laiku arī fiziskajām aktivitātēm, lai būtu tik labā formā.
– Par to formu gan nezinu. Reizēm vienkārši pasportoju un daudz stresoju. Nesen piedalījos basketbola spēlē, kur Valmieras dome sacentās ar Saeimas deputātiem. Valmieras komandā biju vienīgā sieviete un izdarīju trīs punktu metienu, tālab guvu atzinību.
– Vai tu nodarbojies ar nākotnes kalšanu – darbā un personīgajā dzīvē?
– Teātrī ir jākaļ plāni, bet savā personīgajā dzīvē ar to neaizraujos. Paļaujos… Vajadzētu uzrakstīt grāmatu par Oļģertu Kroderu, tikai nezinu, kurā brīdī pieķeršos pie šā darba. Īstu romānu – par viņa laikabiedriem, teātri un Latviju.
Evita Sniedze
* Dzimusi 1974. gada 6. augustā
* Valmieras Drāmas teātra direktore
* Latvijas Universitātes mākslas zinātņu doktorante
* Astoņu lugu autore
* Grāmatas: īso stāstu cikls “Leģendas par ilgām”, “Latvijas Nacionālais teātris” un “Latviešu teātra hronika. 1919 – 1944”
* Audzina dēlu Eduardu
