Evita pēc autoavārijas: Smadzenes bija kā vate, nesapratu, ko darīt tālāk 0
Evitai ir 38 gadi un jau 12 gadu šofera stāžs. Piedzīvota ne viena vien ziema uz ceļiem, arī braukšana pavisam ekstrēmos laikapstākļos, taču nesen aizvadītā gada notikums viņai paliks atmiņā ilgi. “Tas ir brīnums, ka esmu dzīva un ka neguvu pat skrambiņu,” saka Evita un piebilst: “Visgrūtāk bija attapties no šoka. Vairākas dienas jutos tā, it kā atrastos ārpus realitātes. Vislielākais paldies atbalsta tālruņa speciālistei, kura man pateica visu priekšā, kas darāms soli pa solim…”
Evita nepieder tā saukto svētdienas braucēju kastai – dzīvesvieta pierīgā, darbs gan Rīgā, gan Saulkrastos, bet dēlam bērnudārzs vēl citā pierīgas pilsētā. “Ar auto sanāk braukt gandrīz katru dienu, tāpēc uzskatu, ka šo 12 gadu laikā, kopš man ir autovadītāja apliecība, esmu guvusi vērā ņemamu braukšanas prasmi, un līdz šim nebiju iekļuvusi nevienā ceļu satiksmes negadījumā,” saka Evita: “Arī līdzbraucēji parasti uzteic manu braukšanas prasmi, un vēl joprojām uzskatu, ka pie notikušā negadījuma neesmu vainojama ne mazākā mērā.”
To, kas īsti notika 2016.gada novembrī sieviete tā īsti – detaļās – pat neatceras. “Laikam prāts ieslēdzis pašaizsardzības mehānismu, citādi es laikam ilgu laiku nevarētu piesēsties pie stūres,” atzīst Evita.
Tā bija viena no pirmajām dienām, kad pamatīgi puteņoja. Ceļi nebija īpaši slideni, taču sniega daudz, pat lielās šosejas pustīrītas. Brauciens no Rīgas uz Saulkrastiem torīt bija visai ekstrēms – abās pusēs iebrauktas vienas sliedes, bet pa vidu sniega putra. Evita pielāgojās intensīvajai satiksmei, kas plūda ar vidējo ātrumu 80km/h. , Tomēr kāds džipa īpašnieks bija steidzīgāks par citiem.
“Atpakaļskata spogulī pamanīju, ka aiz manis ir viens dulls braucējs, kurš visus apdzen pat tad, kad pretī brauc lielā fūre, tāpēc ieturēju lielāku distanci starp priekšā braucošo auto. Laikam intuīcija teica priekšā, ka kaut kas nebūs lāgā,” atminas Evita. Jau pēc mirkļa viņas priekšnojauta piepildījās – pārgalvīgais braucējs apsteidza Evitas mazo auto, iemetot viņas priekšējā logā pamatīgu sniega putru. Evita instinktīvi spieda bremzes pedāli, reizē ieslēdzot loga tīrītājus un centās turēt stūri taisni, taču… Kad stikls atkal bija tīrs, viņa saprata, ka brauc grāvī. Savaldīt auto vairs neizdevās, un tas apmeta vairākus kūleņus, līdz apstājās.
Viņa neatceras, kā atsprādzējās, kā tika ārā no auto, kā piezvanīja policijai. Vienīgais, kas palicis Evitas atmiņā no tā liktenīgā brīža, ir līdz šim izdzīvotās ainas – galvenokārt saistītas ar dēlu, kuram rudenī jāsāk skolas gaitas. “Policiju vajadzēja gaidīt diezgan ilgi, jo, kā uzzināju pēc tam, tajā dienā bija avāriju bums. Es visu laiku stāvēju turpat grāvī pie savas mašīnas, kas bija sadragāta, taču man pašai – ne skrambiņas. Brīnums, jā. Fiziski man nekas nekaitēja, bet psiholoģiski… Smadzenes bija kā vate, un nesapratu, ko darīt tālāk. Neviens garāmbraucējs neapstājās – arī tas mani pārsteidza,” saka Evita.
