Evita Hofmane: “Mūsu ceļojums šajā pasaulē sākas kailiem” 6
Evitas Hofmanes stāstu krājums “Durvis” atvērsies latviešu literatūras lasītājam it kā ierastā un tomēr unikālā veidā. Šie stāsti nepamāca, tomēr rāda gan – kā nonākt pie laimīgām beigām sevī, kā izrauties no tumsas, un krietni daudz tie vēsta par to, kas tā tumsa tāda ir.
Kāds to dēvēs par neogotisku noskaņu, kas īpaši ticami saskatāma vides tēlojumā: var just, ka autorei patīk ne tikai senatnīgas ēkas un durvis, bet arī daba, kas ierāmē cilvēku tā eksistenciāli sāpīgākajos punktos.
Dažreiz kā ar adatu pa trafaretu, jo ko tur liegties – Evitas Hofmanes stāsti ir arī par to, ka cilvēks no savas tumsas aizbēgt nevar.
Par to, kas ir šī debija autorei pašai, viņu iztaujāja “Latvijas Mediji” vadošā redaktore Jūlija Dibovska.
Vai tu tici, ka literatūrai piemīt maģiskas spējas?
Manā dzīvē noteikti. It īpaši šobrīd. Rakstītie vārdi vienmēr bijuši mana stiprā klints. Tagad arī manis pašas rakstītie.
Kā pie tevis atnāca “Durvju” nosaukums?
Es nācu kājām no darba. Tie ir apmēram 8 kilometri. Āgenskalnā ir viens stūris, kur es gāju, domājot par vienojošo elementu krājumam. Domāju par stāstu “Durvis”… bija garāks nosaukums. Jutu, ka nav īstais. Un sapratu, ka durvis man burtiski iebelza pa galvu.
Tās durvis stāstos parādās ik pa laikam kā caurviju motīvs.
Stāsti tapuši ilgākā laika posmā (2017.–2020. gadā), dažādu motīvu, ierosmju, mērķu vadīti, tāpēc var teikt, ka krājuma koncepts izrietēja no satura nevis saturs radās koncepta rezultātā.
Durvis, durvis, durvis. Tās ir visur. Tās nevajag izdomāt, tās ir bijušas pirms mums un paliks pēc mums, tad, kad mums vairs nebūs vajadzīgas, lai ieietu vai izietu no telpas, vietas, mājokļa.
Pastāsti par savām bērnības durvīm.
Pusaudža gados nozīmīga loma manā dzīvē bija pastkastes durvīm. Tās atverot manā dzīvē ienāca periodiskie izdevumi un mani draugi un paziņas – vēstuļu formā. Tajos senajos laikos no pastkastes un vēstuļu aploksnēm esmu “izņēmusi” cilvēkus, kuri pēcāk manā dzīvē bijuši un ir atslēgas personas.
Kā tas ir – sākt rakstīt?
Kā jau daudziem man tas sākās pusaudžu gados. Būtībā es rakstīju un rakstu uz papīra, piemēram, dienasgrāmatu. Tās bija sarunas ar sevi. Papīrs un pildspalva ir svarīgi, lai panāktu dabisku un brīvu domas plūdumu. Īpaši lai piefiksētu idejas.
Jā, datorā vai telefona var fiksēt tikai iepirkuma sarakstu.
Man ir daudzas pierakstu klades. Kuras šķirstu un dažreiz esmu pārsteigta – baigi forša ideja. Protams, rakstu arī datorā.
Vai Tu nejūti senākus tekstus kā svešus? Tos būtībā rakstīja cits “tu”.
Mani mēdz pārņemt daudzas idejas vienlaikus. Bet nē, tie visi teksti ir mani.
Un bibliotēka?
Bērnībā es tur bieži gāju. Es bibliotēkā darīju to, ko pusaudži nedarīja un nedara bibliotēkās joprojām, un visdrīzāk nedarīs nekad – es lasīju avīzes un žurnālus. Nezinu, ko es tur varēju vispār saprast, bet tie bija mani logi uz pasauli. Tobrīd datoru nebija. 90. gadu sākums. Klausījos arī radio un skatījos TV. Pirms ekonomiskās krīzes ģimene varēja atļauties abonēt presi, bet vēlāk vairs nē un bibliotēkā jau arī bija plašāks klāsts. Tāpēc pastkastītes arī ir superīgas durvis.
Ja tev jautātu par to, kas literatūrā ir visīstākais, ko tu atbildētu?
Rakstot es nekalkulēju un neshēmoju. Nerakstu, lai eventuālajā lasītājā izraisītu kādu konkrētu atbildes reakciju vai sasniegtu noteiktu mērķi, ja, lūk, šajā rindkopā uzrakstīšu tā, bet tur, noslēgumā, atkal izvēlēšos tādus vārdus, kas divus nokaitinās, bet septiņus citus sajūsminās.
Es ļauju savu darbu varoņiem ienākt manā dzīvē. Rakstot stāstu vai garāku darbu mēs kopā pavadām daudz laika, tāpēc visi cenšamies, lai šis laiks būtu interesants un jēgpilns.
Cilvēki, kuri mani pazīst, katrā no deviņiem stāstiem ieraudzīs, satiks, atpazīs mani, jo šis stāstu krājums ir manas “Durvis”.
Protams, kaleidoskops, ko grozīs katrs no lasītājiem, viņam rādīs citu ainu, jo mūsu priekšstati, domas, viedokļi primāri sākas nevis grāmatā, ko lasām, bet mūsos pašos.
Katram tās būs citas Durvis, pa kurām viņi ieies.
Šīs ir manas. Lūdzu, ienāciet.
Ko tu labāk izvēlētos – savu istabu vai stiprus vējus pie dabas?
Tā nav vienkārša izvēle. Man nepieciešamas abas šīs lietas. Kā dzīvē, tā radošajā darbā.
Trauksme un iedvesma vai kārtība un plāns?
Pirmais.
Izglītošanās pie meistariem vai ieskatīšanās sevī un savā pieredzē?
Otrais.
Tu esi atradusi harmoniju starp rakstnieka kaitīgo, sēdošo darbu un veselīgu dzīvesveidu?
Kustība ir ļoti svarīga. Jaunas vietas iedvesma, tur ieslēdzas pilnīgi cits “es”.
Kā darbojas prāts?
Ir interesanti pavērot kā darbojas iekšējie impulsi, kad esi izsūtījis sevi ārā ar mērķi atrast fokusu. Kaut kam, kas varbūt būs stāsts. Tā tas bija, piemēram, “Literārās Akadēmijas” mācību laikā. Pirms esi uzrakstījis savu pirmo stāstu, tu nemaz nezini vai jebkad uzrakstīsi savu pirmo stāstu. Viena lieta gan ir itin skaidra – ja tu nemēģināsi, tu neuzrakstīsi.
Laiks, vieta, cilvēki.
Kurp dosies tavs prāts?
Kleita, kas karājas vītola zaros jūras kāpās. Agrā pavasarī. Iespējams, karājusies tur kopš iepriekšējās peldsezonas, kas vairumam ļaužu beigusies pirms pusgada un pat ilgāka laika.
Aizmirsta? Apzināti atstāta? Atstāta, lai aizmirstu?
Tavā prātā satiekas šie daudzie kāpēc, vai, kur, kad un citi jautājumi, kas pēcāk trigerē sižeta aizmetņus, izkaplē no tavām smadzenēm aizmirstas vai apzināti neizrisinātas domas, jo prāta slūžas mēdz būt saudzīgas.
Vai arī nē.
Kā ierosa radošam darbam var būt arī mirusi muša uz palodzes. Tukšas telpas, sakaltis maizes rieciens uz grīdas. Nemateriālas lietas arī. Mani iedvesmo gan klusa telpa, gan vairāku tūkstošu ļaužu radītais skaļums mūzikas festivālā.
Vai pēc liela darba, kas ir šī grāmata, nerodas tukšuma sajūta?
“Durvis” ir mana pirmā grāmata. Sajūta, ka viss tikai sākas. Esam saņēmuši materiālu, ar ko strādāt. Daudz daudz DURVJU. Šī doma mani uzlādē, sniedz spēku. Grāmatas iznākšana ir viens no manas dzīves nozīmīgākajiem notikumiem. Radošais darbs ir dzīves dzinējspēks. Grāmatas iznākšana nav noslēgums. Tas ir tikai sākums.
Laikā, kad ir tik grūti tikt pie lasītāja – ko tu plāno darīt savas grāmatas popularizēšanā?
Biju paredzējusi, ka pasākumi oktobrī vairs nebūs iespējami. Sākumā es aptveršu to, ko es varu darīt, sadarbojoties ar izdevniecības mārketingu. Ir bibliotēkas, kas veido tiešsaistes pasākumus. Nostrādājot daudzus gadus bibliotēkā, rīkojot pasākumus, es zinu, ka autors nedrīkst minstināties.
Protams, cilvēki ir dažādi un daudziem ir grūti pārkāpt sev pāri. Bet neviens cits par rakstnieku neuzzinās, ja autors pats neko nedarīs.
Neviens lasītājs neienāks bibliotēkā ar vārdiem: “Labdien, dodiet man, lūdzu, to grāmatu, ko neviens nezina, kurai autoru neviens nepazīst, un es jau arī nekad par šo autoru neesmu neko dzirdējis, bet es zinu, ka jums kaut kur tā grāmata ir, nosaukumu nezinu, kā izskatās – nezinu, bet dodiet tieši šo grāmatu, es to ļoti gribu!”
“Durvis” ir radītas, lai tiktu atvērtas.
Tās ir manas “Durvis”. Tāpēc man jāturpina strādāt.
