Evijas Unāmas pieredze: “Saliku vēzi pa plauktiņiem” un Kā runāt ar sirgstošo 0
“Ir vērts ik pa laikam sev atgādināt, ka dzīvei ir robežas, katram ir iedalīts limitēts laiks. Tas dzīvošanai piešķir vienreizīguma garšu,” uzsver Evija Unāma. Šī ir viena no viņas atziņām pēc pārslimota krūts vēža.
Evija Unāma ir Latvijas Radio analītisko raidījumu producente, trīs dēlu mamma. Pagājušā gada nogalē iepazinām viņu arī kā Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas labdarības maratona “Dod pieci!” vēstnesi, atbalstītāju.
Lūgta pastāstīt par dzīvi pēc vēža, Evija piekrīt gandrīz uzreiz. Lai gan rit jau sestais gads, kopš viņai nācās pārciest operāciju, staru un ķīmijas terapiju, viņa ir gatava par to runāt skaļi. Evija zina, cik svarīgi ikvienam, kurš saskāries ar ļaundabīgo audzēju, dzirdēt veiksmīgas ārstēšanās pieredzi.
Kādas ir pārdomas par šo smago laiku? Ko gribētu pavēstīt citiem?
Neraugoties uz fiziskajām grūtībām, tas laiks bija produktīvs. Daudz domāju, vēroju, analizēju, lasīju, klausījos. Sastapos ar daudziem stāstiem, kas līdzīgi manējam, un ne vienmēr tie bija ar laimīgām beigām. Vērtēju, kāpēc tā. Izkristalizējās galvenais – neauklē to, no kā gribi atbrīvoties! Redzēju, kā cilvēki pieķeras slimībai, tur to kā vairogu, manipulē ar šo kaiti, lai gūtu uzmanību un mīlestību. Šāda attieksme ved nekurienē.
Daudzus jautājumus man uzdeva kolēģi un paziņas, kuri savās ģimenēs bija saskārušies ar vēzi. Viņus mulsināja neziņa. Ko drīkst un ko nedrīkst runāt, bet galvenais – kā runāt.
Vienmēr piedomāju, lai nosargātu veselīgo robežu, aiz kuras no padomdevēja kļūsti par iesaistīto. Nav viegli distancēties un nelaist cita problēmas caur sevi, taču citādi var nemanot sadegt.
Joprojām ir pārāk maz informācijas par izveseļošanos. Maz pozitīvo piemēru. Vēl mazāk ir to, kuri gatavi runāt par pārslimoto vēzi. Tas ir saprotams, jo pārdzīvoto gribas ātrāk aizmirst. Šo saslimšanu apvij baiļu un nāves oreols, tāpēc daudziem šķiet, ka labāk neizaicināt likteni un neplātīties ar veiksmi.
Es vēzi uztveru kā pieredzi. Ar pieredzēto dažreiz tomēr vajag dalīties, jo daudzi šaubās par labā klātbūtni ļaunumā, par iespēju šo ļaunumu uzveikt.
Kā juties medicīnas karuselī, ko daudz kritizē?
Skumjākais, ka dakteri neinformē onkoloģiskos pacientus. Daudz ko svarīgu uzzināju tikai no citiem “vēžiniekiem”, sēžot rindā vai sastopoties palātā. Tāds savdabīgs bezdrāts telefons.
Piemēram, noskaidroju, ka šī diagnoze ir nosacījums, lai uz pāris gadiem dabūtu invaliditāti. Tas taču dotu iespēju piebremzēt manu vāveres skrējienu pakaļ finansēm! Kad ģimenes ārstam lūdzu noformēt vajadzīgos dokumentus, attieksme bija, maigi sakot, dīvaina. Vispirms pārsteigums, ka to zinu, pēc tam neizpratne – kāpēc man, kura diendienā skrien uz darbu, ko tādu vispār vajag?! Strādāt vari, tātad viss kārtībā!
Ar līdzīgu attieksmi saskāros Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijā. Viņus maz interesēja mana veselība un pašsajūta. Diezgan pazemojoša sajūta. Grupu, protams, piešķīra. Tomēr, kad pienāca laiks to atjaunot, vēlreiz šo ceļu negāju.
Sēžot rindā, varējām salīdzināt, cik labvēlīga šī komisija bijusi pret katru no mums. Nosacījumi, pēc kāda principa tur viss darbojas, skaidrāki netapa. Ļoti ceru, ka šajā jomā kaut kas ir mainījies.
Saprotu, ka onkoloģisko pacientu ir ļoti daudz, ka ārstiem tā ir ikdiena, tomēr gribētos, lai katrs cilvēks ārsta kabinetā būtu īpašs. Vislabākais ceļš uz veselību ir mediķa sirds siltums un cilvēciskā attieksme. Katram viņa pateiktajam vārdam ir milzīga loma pacienta dzīvē.
Manuprāt, drausmīgākais vārds, ko profesionāļi lieto, runājot par vēzi, – dzīvildze. Tas katrreiz sažņaudz pakrūti, liek blenzt kalendārā, klusībā skaitot atlikumu.
Visu rakstu lasiet žurnāla 36,6°C aprīļa numurā vai tā elektroniskajā versijā!
