Zeme bez nākotnes. Mazas nācijas drāmas skatuve – Evenkija 17
Kā Evenkija pirms desmit gadiem pazaudēja autonomā apgabala statusu, vēl tagad daudziem nav skaidrs. Paši evenki atzīst, ka viņu nākotne ir apdraudēta – cilvēku skaits sarūk, daudzi neprot savu valodu, tauta asimilējas. Ziemeļu taigas dabas amfiteātrī notiek mazas nācijas drāma.
Jūs no Latvijas?
Evenkijas lielākā apdzīvotā vieta un rajona centrs Tura atrodas pie divu upju – Ņižņajas Tunguskas un Kočečumas – sateces, tomēr nav iecienīts tūristu ceļamērķis. Ārzemnieki te parādās reti un var izsaukt arī negaidītu reakciju. Kad divas vidusskolnieces noskaidro, no kurienes esam, sajūsmā pat sāk spiegt. “Tiešām no Latvijas!”
Nebraucu uz Evenkiju vienkārši kā tūriste. Mamma šeit izcietusi garus izsūtījuma gadus, tāpēc, kad šovasar Sibīrijas bērnu fonda ceļojums veda uz šo pusi, nolēmu pievienoties. Gribējās pabūt vietās, kur tuvinieki pavadījuši savas dzīves smagāko laiku (šo brauciena daļu esmu aprakstījusi “Latvijas Avīzes” 13. septembra numurā). Esam maza ceļinieku grupa, mūsu vidū arī teātra režisors Valdis Lūriņš – viņš pēc sešdesmit gadiem saņēmies apciemot savu dzimto vietu.
Līdz Turai no Krasnojarskas ar lidmašīnu jālido vairāk nekā trīs stundas. Gada siltākajā laikā šis ir galvenais transporta veids, kā nokļūt Evenkijā. Arī pārtika un citas preces tiek piegādātas pa gaisa ceļiem, kas atstāj jūtamu iespaidu uz veikalu cenām. No novembra līdz aprīļa vidum, kad sasalusi zeme, tiek iebraukti “zimņiki” jeb ziemas ceļi automobiļiem, bet ar pavasari, upēs sākoties navigācijai, šurp ceļo precēm piekrauti kuģi un baržas, kuras vietējie sauc par karavānām.
No ieceres nokļūt arī taigā jāatsakās, tuvākās evenku – briežu audzētāju – nometnes no Turas atrodas vismaz pārsimt kilometru tālu un sasniedzamas ar helikopteru, taču tas izmaksā dārgi. Nepilnas trīs ceļojuma dienas paiet pilsētciematā. 1927. gadā to nodibināja padomju varas celtnieki, taču vēl pirms gaišās nākotnes nesējiem šī bija satikšanās un tirgus vieta apkārtnes vietējiem ļaudīm.
Atņem taigu
Kopš seniem laikiem evenku dzīve bijusi saistīta ar taigu. Dzīvoja viņi čumos – no kārtīm veidotos slieteņos, kas pārklāti ar briežādām –, audzēja briežus, medīja savvaļas dzīvniekus, zvejoja, tirgojās ar zvērādām un zivīm. Kā taigai veltītajā dzejolī raksta evenkiete Tatjana Mihailovna, kas tur nodzīvoja līdz septiņu gadu vecumam: mīlu tevi kā māti par to, ka evenkus no visām bēdām sargāji – devi pajumti, ēdienu un medījumu. Arī viņas senči nodarbojušies ar briežkopību, vectēvam Borisam piederēja tūkstotis dzīvnieku – pēc tā laika mēriem tas bijis kupls ganāmpulks. Briežus palīdzēja aprūpēt paša bērni – ģimenē auga trīs dēli un sešas meitas. Ar cara laikā uz Krievijas ziemeļiem izsūtīto palīdzību uzbūvējis lielu māju, pratis arī labi tirgoties.
Padomju vara daudzu tautu dzīvē ieviesa tik lielas pārmaiņas, no kurām tās nav atkopušās vēl līdz mūsdienām. Šāds liktenis piemeklēja arī evenkus. Tatjanas kundze atceras, kā viņu tāpat kā citus taigas bērnus ievietoja internātskolā un sāka mācīt krieviski – valodā, kuru neviens nesaprata. Izrauti no ģimenēm, svešā vidē, daudzi nespēja samierināties ar tik krasām pārmaiņām – pārdzīvoja un skuma pēc tuviniekiem, bet citi pat bēga no skolas. Nāca kolektivizācija, kas izpostīja ģimenes iztikas pamatu – briežkopību, bet karš atņēma dēlus. “Kolhozos dzīve bija grūta, kļuvām nabadzīgi, gluži badā nedzīvojām, bet pusbadā gan,” par dzimtas likteni, kas bija līdzīgs daudzām vietējo ļaužu ģimenēm, stāsta evenkiete. Dzīve taigā beigusies, jo vectēvs 1937. gadā nomiris, viņa meitas izgājušas pie vīriem un pārcēlušās uz citām dzīvesvietām, viens no dēliem kritis karā.
Mūsdienās briežkopība iet mazumā – daļa vietējo parēķinājuši, ka lētāk un vienkāršāk medīt savvaļniekus nekā turēt savējos. Ziemeļbriežu migrācijas laikā šeit cauri iziet ap 300 tūkstošiem dzīvnieku, medīt atļauts 20 tūkstošus un cik vēl iegūst neoficiāli. Kopš Evenkija zaudējusi autonomiju, dabas aizsardzības dienests samazināts vairākkārt un krietni sazēlusi malumedniecība. Kā pastāsta vietējie mednieki, pamatiedzīvotājiem izstrādāti daudz brīvāki medību noteikumi – viņi varot medīt, kad, kur un kādos apjomos vien vēlas, ko izmantojot apsviedīgi uzņēmēji, kam savvaļas dzīvnieku medības ar evenku rokām nes milzīgu peļņu.
Kas valkā parkas un untes
Lai gan rokdarbu meistare Tatjana Mihailovna Turā ir ienācēja, šeit viņu teju visi pazīst un godā. Ilgus gadus nostrādājusi skolā par rokdarbu skolotāju un sarakstījusi vairākas grāmatas par evenku tradicionālo mākslu. Zināšanas un prasmes mantotas no ģimenes sievietēm. “Taigā katrai sievietei bija jāprot no ādas šūt ērtu un siltu apģērbu – parkas, kaftanus, zipunus, cepures, cimdus, untes…” viņa uzskaita tērpu un apavu nosaukumus. Senāk šūdināšanas darbi notika vasarā. Apģērba gabali bija arī skaisti jāizšuj, un parasti tam izmantoja pērlītes, kas līdz pat 18. gadsimtam tika turētas vienā vērtē ar dzelzi. Viena nefrīta pērlīte varēja maksāt pat veselu briedi.
Šodien rokdarbniece, kurai drīz apritēs 80 gadu, vairāk darina suvenīrus, bet savu māku tālāk nodod meistarklasēs un kursos. Palīdzot to apgūt arī savai meitai, kas nupat atvedusi kamusu – tā evenki sauc izturīgāko ādu no brieža kājām –, jo gribot sev uzšūt untes – ziemas zābakus ar gariem stulmiem.
Untes un citus autentiskus evenku darinājumus Turā var pasūtināt suvenīru darbnīcā “Čiktikan”, kas evenku valodā nozīmē “pērlīte”. Vada to māksliniece, pēc tautības krieviete Nadežda Ivčika, kura te dzīvo kopš dzimšanas un ir aizrāvusies ar vietējās tautas lietišķās mākslas izpēti. Viņas komandā – divas šūšanas meistares, viens ragu apstrādes speciālists un pārdevējs. “Esam budžetnieki.” Tas nozīmē, ka darbiniekiem algas maksā pašvaldība. Meistaru gan ar katru gadu kļūst tikai mazāk – vai nu aizbrauc no Turas, vai aiziet aizsaulē, pasūrojas vadītāja.
Darbnīcas veikals patlaban esot patukšs, jo vairums darinājumu aizvesti uz izstādi Krasnojarskā. Turieši vairāk iegādājas suvenīrus – aizsardzībai talismanus “saulītes” un pie sienas stiprināmus briežādas paklājus, sauktus par kumulāniem. Kad kāds pārceļas uz dzīvi citur, palicēji gādā kādu dārgāku dāvanu, iespējams, pat untes, kas var maksāt līdz 16 tūkstošiem rubļu jeb 230 eiro. “Citādi pēc evenku apģērba pieprasījums mazs – gandrīz neviens tos šeit vairs nenēsā, izņemot pasākumus, kuros jāpārstāv Evenkija – tad velkam mugurā tautas tērpu,” skaidro darbnīcas vadītāja.
Evenku valodu Turā nedzird
Evenku valodu Turā uz ielas vai veikalā nedzird – vismaz Latvijas ceļotājiem ne reizi negadījās to saklausīt. Pajautāju abām mūsu apjūsmotājām – Nastjai Pļitņovai un Ksenijai Joldogirai –, vai māk pamatiedzīvotāju valodu. Neprot. Nastjas vecāki ieceļojuši no Ukrainas, bet Ksenijas mamma un tētis ir evenki, taču mājās sarunājoties tikai krieviski.
Skolā evenku valodu māca divas stundas nedēļā līdz 9. klasei. Vidusskolā tas ir izvēles priekšmets. Grūti esot atrast arī skolotājus. Pēc evenku valodas jādodas uz tā sauktajiem nacionālajiem ciematiem, dažos tā vēl saglabājusies, iesaka turieši.
Tā ir, apliecina vietējās avīzes “Evenkijas Dzīve” galvenā redaktore Sofja Maksimova. “Šeit viss notiek krieviski, tāpēc mums pat grūti atrast darbinieku, kas varētu iknedēļas izdevumam sagatavot vienu lappusi evenku valodā, varam rēķināties tikai ar vecāko paaudzi.”
“Slikti jaunie zina valodu. Ko var gribēt, ja tikai dažas stundas nedēļā,” nosaka Tatjana Mihailovna. Savā ģimenē viņai izdevies meitai un dēlam to iemācīt ar savas mammas palīdzību – kad abi atnākot ciemos, sarunas norit dzimtajā mēlē. “Īpaši, ja vajag pabārt, daru to evenku valodā,” viņa smaidot saka. Taču mazbērni savu senču valodu vairs neprot.
Līdzīga pieredze arī evenkietei Guļnarai Lapukai, kuru satiekam Evenkijas novadpētniecības muzejā – ar mammu un māsām runājot dzimtajā valodā, bet ar bērniem vairs ne. Pašai ikdienā valodu palīdz uzturēt sarunas ar vecāko kolēģi muzejā.
“Ja valoda nav saistīta ar dzīvesveidu, skolā mācīties nav jēgas. Kā ieinteresēt bērnu, ja tā nav lietojama,” spriež viens no sabiedriskās domas līderiem, bijušais apgabala galvenais arhitekts, tagad Tautas mākslas centra metodists un mākslinieks Sergejs Salatkins. Arī pats ir to vidū, kas evenkiski sarunāties nevar, lai gan daudzus vārdus viņš saprotot. “Valoda ir pazaudēta,” nosaka Salatkins. Statistika apliecina, ka tikai 10 līdz 15% evenku pārvalda savu senču valodu.
Kur palika autonomija?
Evenkiem netīk runāt par diviem tematiem – kāpēc viņi zaudēja autonomā apgabala statusu un kur palikuši šamaņi. Novadpētniecības muzeja darbiniece G. Lapuka tikai atgaiņājas – šamaņu sen kā nav, bet par politiku nevarot spriest, neesot tik gudra. S. Salatkins nevairās no atbildes: “Šamaņi evenkiem ir aizliegtais temats, jo tiem joprojām tic, taču nav labi viņus apspriest, vēl jo mazāk – ar svešiem cilvēkiem.” Taisnība, ka īstenu viedo evenkiem vairs neesot, palikuši tikai šarlatāni un “samozvanci” jeb viltvārži.
Par autonomiju viņam vairāk sakāmā. Skaidrs, ka tās laikā Evenkija dzīvojusi labāk – tiešā saite ar Maskavu palīdzēja ātrāk un produktīvāk risināt jautājumus un saņemt lielāku finansējumu. “Ierēdņi paskaitīja naudu, kas mums pienācās uz vienu dvēseli – kā federācijas subjektam bija pilnīgi citi normatīvi –, un sāka solīt zelta kalnus, arī to, ka neviens nebūs zaudētājs, ja pievienosies Krasnojarskas apgabalam. Sarīkoja referendumu un cipars “par” sanāca 87%! Kad daudziem jautāju, kā balsoji, visi teica – pret. Rezultāts izskatījās ļoti aizdomīgs. Tiesa, mūsu gubernators, kas kādu laiku bija liels šī balsojuma pretinieks, apmetās par 180 grādiem pēc tam, kad iesēdināja Mihailu Hodorkovski. Maskavā esot saņēmis uzdevumu noorganizēt pozitīvu referendumu, citādi sekošot savam protežē Hodorkovskim. Protestēt ir bezcerīgi – neviens mūs vairs neklausīsies un kam mēs ar savu autonomiju esam vajadzīgi? Ja nu vienīgi kā derīgo izrakteņu noliktava tālai nākotnei… Taču Evenkijā dzīvo pieci tūkstoši cilvēku, galvenokārt budžeta iestāžu ierēdņi un pensionāri, un mums ir vajadzīgas skolas, bērnudārzi, slimnīca, ārsti, kas šeit izmaksā ļoti dārgi. Kad parēķina, cik sanāk viena kilovatstunda, ja enerģiju iegūst ar dīzeli darbināmā stacijā un degvielu ved pa ūdeni!”
S. Salatkinam taisnība – Evenkija patiesi ir bagāta ar derīgajiem izrakteņiem. Kā mums stāsta muzejā, iegulās atrodama vai visa Mendeļejeva tabula – ģipsis, degakmens, ieži, kas satur zeltu, u. c., taču izpēte veikta aptuveni trešdaļā teritorijas.
Kanalizācija un evenku patriotisms
Vasara Evenkijā bija silta, turieši devās uz upi ne tikai makšķerēt, bet arī peldēties. Taču man pārgāja vēlēšanās pat pabradāt, kad uzzināju, ka ciematā kanalizācijas ūdeņus ieplūdina tieši Kočečumas upē. Tā savukārt ietek Ņižņaja Tunguskā, no kurienes tiek ņemts dzeramais ūdens. Izvadā smagais auto ar cisternu – atved pie katras mājas un iepilda mucās, bet ziemā – piegādā kā ledu klučos.
“Notekūdeņi nonāk upē un pēc tam – Ziemeļu Ledus okeānā. Tādā ūdens daudzumā viss izšķīst, koncentrācija taču nav liela,” mūs mierina Sergejs Salatkins. Protams, ka pēc likuma kanalizācijas ūdeņiem vajadzētu nonākt attīrīšanas iekārtās, taču viņiem tādu nav. Esot jau samierinājies ar šīs zemes nejēdzībām – kāda jēga kreņķēties par to, ko nevari mainīt, nosaka mākslinieks un nemaz neslēpj, ka evenku zemei neredz labu nākotni.
Tura ir viņa dzimtā vietā, kuru uz kādu laiku bija pametis – vispirms arhitektūras studiju dēļ Maskavā, tad sekojusi veiksmīga karjera Smoļenskas projektēšanas institūtā, ģimene, bērni. Labi dzīvojis, taču ar laiku sācis vilkt atpakaļ uz Evenkiju. Kā iestājies rudens, nav varējis sev atrast vietu un sācis atvaļinājumus pavadīt dzimtenē. “Biju tik ļoti noilgojies, ka metos ar seju sūnās, ieelpoju taigas smaržu un sajutos labi. Smoļenskā tā visa man pietrūka, nospriedu, ka jāatgriežas mājās. Kā tajā teicienā – kur dzimis, tur noderīgs,” pasmaida Sergejs. Atkal gājis medībās – varējis nodzīvot taigā pāris mēnešus, pēdējos gados rudeņos dodoties tikai zvejā – ne tik daudz zivju kā atpūtas dēļ. Patīkot braukt vienam, taču parasti līdzi uzprasās radinieks, tad nu abi desmit dienas pavadot dabā. “Tur ir labi! Ceļos sešos no rīta, iekuru krāsni un sāku gatavot brokastis. Pannā garšīgi čurkst kāds sievas līdzi dotais gardums – sviestā kraukšķīgi apcepti pīrāgi un klāt ledusauksts šņabis – pa glāzītei, kamēr tumšs. Kas nav pamēģinājis, tam laikam būs grūti saprast…”
Evenkija – pamatiedzīvotāji un valoda
No 2007. gada 1. janvāra – Krasnojarskas apgabala municipālais rajons.
Platība 767 tūkstoši kvadrātkilometru.
Iedzīvotāju skaits – ap 15 – 17 tūkstošiem, no tiem trešdaļa evenku.
Visā Krievijā dzīvo ap 30 – 35 tūkstošiem evenku, Ķīnā – ap 38 tūkstošiem.
Rajona centrs – pilsētciemats Tura ar aptuveni pieciem tūkstošiem iedzīvotāju, no tiem mazāk par pusi ir evenki.
Evenku īpatsvars samazinājies no 40% 1939. gadā līdz 21% mūsdienās.
10 – 15% jeb ap pieciem tūkstošiem evenku pārvalda savu valodu.
Evenku valodas piemēri:
mamma – eni;
tēvs – ami;
meita – hunat;
maize – kolobo;
ūdens – mu.
Izmanto krievu alfabētu, kas papildināts ar vienu atšķirīgu burtu.
