Evelīnas Deičmanes klusuma ilūzija 0
Evelīna Deičmane ir starptautiski pazīstama latviešu māksliniece, kura jau vairākus gadus dzīvo un strādā Rīgā un Berlīnē. Šodien, 19. janvārī, Latvijā atgriežas viņas izstāde “Melnās pasakas”, kas būs skatāma “Rīgas galerijā”. Šeit fotogrāfiju tumši maģiskos mirkļos māksliniece kopā ar darbu līdzautoru, franču mākslinieku Teo Mersjē stāsta Berlīnē sastaptu stāstu varoņu personiskās pasakas.
Evelīnas Deičmanes radošo spēku – vai tas būtu fotogrāfijā, skaņas instalācijā vai citā tehnikā radīts, jau novērtējuši daudzviet pasaulē – gan Sidnejas un Maskavas un Kairas biennālēs, gan Itālijas slavenajā izstādē “Manifesta”, bet 2009. gadā E. Deičmane kopā ar mākslinieku Miku Mitrēvicu pārstāvēja Latviju 53. Venēcijas biennālē ekspozīcijā “Trauslā daba”.
Māksliniece, kuru pazīstam kā izkopta un smalka stila foto darbu autori, niansētu nozīmju cauraustu multimediālu projektu īstenotāju, ir smalka, teju ēteriska būtne, tomēr sarunā top skaidrs, ka iespaids ir mānīgs. Caurspīdīgo Evelīnas Visumu, šķiet, satur kāds kristālisks režģis, kas nepieļauj novirzi no iecerētā, turpat dzelžainu precizitāti radošajā izteiksmē un nozīmē, taču šis satvars arvien aug un attīstītās skatītājam neparedzamos virzienos. Vairākus gadus mākslinieci interesē daudznozīmīga tēma – stāsti, precīzāk – pasakas. “Man patīk absurdi stāsti. Tik absurdi, ka tie ir uz robežas – ticēt vai neticēt. Skatiens vai redzējums, kur ikdiena pārtop mistiskos tēlos,” tā savu šā brīža radošo interesi raksturo pati māksliniece.
2007. gadā, kad Evelīna beidza Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu un turpināja mācīties Berlīnes Mākslas universitātē, Eksperimentālo mediju nodaļā, Berlīnes Kreicbergas rajonā tika sastapti “Melno pasaku” varoņi un kādā no pamestajiem namiem tapa izstādes darbi – 10 fotogrāfiju, desmit stāstu sērija.
“Kādā kafejnīcā, beķerejā, naktsklubā ieraudzījām cilvēkus, viņiem nezinot, ilgi vērojām viņa rīcību. Tādēļ arī darbi ir likti trofeju rāmjos kā medījumi. Šīs rīcības ir tik dīvainas, intīmas un neizskaidrojamas, ka var pārvērsties pasakās. Uzrunājām šos cilvēkus, iemantojām viņu uzticību un kādā pussagruvušā mājā iekārtotā darbnīcā izmēģinājām, kāda varētu veidoties viņu pasaka.”
Līdzās “Melno pasaku” darbiem “Rīgas galerijā” apskatāmi arī citi darbi, kas pabijuši izstādēs ārpus Latvijas. “Šis ir apskats par aizgājušo laika posmu, pirms es rādu jauno,” stāsta Evelīna. Gada nogalē viņa iecerējusi jaunu “solo” izstādi, kas būs skatāma Rīgā un arī mākslinieces dzimtajā ciemā – Burtniekos. Izstāde noslēgs tēmu, kuras pirmais posms eksponēts E. Deičmanes izstādē “Burt Nieks” Berlīnē, starptautiskās “Künstlerhaus Bethanien” mākslinieku rezidences izstāžu zālē.
“Tas ir stāsts par Burtnieku lidojošo ezeru, par lietu nosaukšanu īstajos vārdos. Esmu augusi Burtniekos, beigusi tur pamatskolu, man ir savas atmiņas un vērojumi, kas man tajā brīdī likās “uz robežas”. Tagadnes laika posmam par pamatmateriālu ņēmu intervijas, ilgs laiks pavadīts, meklējot materiālu, attīstot domu. Nākamais posms būs par nākotni. Galu galā, katram ir savs Burtnieku ezers, kas krīt uz galvas!”
Māksliniece atzīst, ikdienā un darbā viņai ļoti nepieciešama mijiedarbība starp Rīgu un Berlīni, tomēr atzīst, lielākoties visi viņas darbi ir par Latviju, Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem. “Latvijā es sasmeļos nepieciešamo materiālu, izpēti, bet Berlīnē strādāju, distance dod iespēju citādi paskatīties uz lietām, tas liek aizdomāties. Man ir interesanti ikdienā vērot un skatīties, bet negribu salīdzināt Latviju un Berlīni. Arī cilvēkus nav jēgas salīdzināt. Taču reizēm šķiet, ka šeit ir tāds klusums pirms vētras, mājās kāds ir, skursteņi kūp, bet viss ir kaut kādā brīdī apstājies. Varbūt tas tā šķiet, jo pēdējā laikā vairāk darbojos ārpus Latvijas robežām. Tāpat ik pa brīdim sanāk Latvijā redzēt lieliskas izrādes, filmas, ko paveikuši mani kolēģi mākslinieki. Varbūt esmu pieradusi redzēt procesu, kas Berlīnē notiek vairāk, nevis tikai gala rezultātu. Iespējams, tieši tas rada šejienes klusuma ilūziju.”
