Ēvalds Grabovskis: Mums jāmācās no krieviem, kā cienīt un rūpēties par veterāniem 0
Ir ceturtais gads, kopš tiek izrādīta atbilstoša cieņa un apmeklētas Latvijas hokeja kareivju atdusas vietas. Tikko esam atvadījušies no mūsu hokeja vēstures liecinieka un spilgtākās personības pēckara hokejā Elmāra Baura. Latvijas hokeja vectēvs pievienojies klusējošo hokeja kareivju pulkam nodzīvojot apbrīnojamu mūžu, aizšķirot savas dzīves pēdējo – simto lapaspusi. Paaudzei, kuri atceras vai zina, kas bija Leonīds Vedējs, Aleksejs Auziņš, Harijs Vītoliņš, Alfons Jēgers, Edgars Klāvs, Imants Spundiņš, nebūs jāatgādina, ka tie bija vīri, kuri mācīja krieviem, kā jāspēlē hokejs. Rīgas ,,Dinamo” 4. vieta tālajā 1946. gadā Vissavienības sacensībās ir tam apliecinājums.
Laiks pagājis, daudz kas mainījies, tomēr ir lietas, kuras der paturēt prātā. Tas pilnā mērā būtu attiecināms uz atmiņām. Pie atmiņas un piemiņas ir jāstrādā un tās būs tieši tik daudz, cik paši sagādāsim.
Sperot soļus pa takām mūžīgā miera valstībā, galvā rosās domas un raisās sarunas. Par laiku, kurā esam, par attieksmi, par to, kā ir, par to, kā vajadzētu būt, tiek meklētas atbildes.
Stāvot pie tuvinieku ziedu klātas, svaigo smilšu kopiņas ar plāksnīti – ELMĀRS BAURIS I918.30.09 – 2019.14.09., viens no jautājumiem rodas pats no sevis – kā tas varēja būt, ja no mūsu vecākā hokejista, Lavijas hokeja vēstures liecinieka, atvadīties, izrādīt pēdējo godu un cieņu, neatrada laiku neviena no vadošajām LHF amatpersonām. Arī LHF valdes loceklis Ralfs Bukarts, kura abus dēlus Bauris personīgi mācīja slidot, neatrada par vajadzīgu pateikties. Smiltis svaigas, svaigas arī atmiņas. Atvadīties bija ieradušies bijušie cīņu biedri, treneri, audzēkņi un cilvēki, kuri viņu cienīja. LHF finansiālais un organizatoriskais atbalsts tuviniekiem, neapšaubāmi, daudz nozīmēja totālās nabadzības laikmetā, kurā dzīvojam, taču elementāru cieņas un goda izrādīšanu ar naudu neaizstāsi.
Rodam atbildi par attieksmi, ielūkojamies vēsturē. Vai daudzi zina, ka Jānis Dobelis, kurš atdusas Raiņa kapos, ir kādreizējā saeimas deputāta Jura Dobeļa tēvs, kura vadībā Rīgas “Dinamo” tālajā 1946. gadā izcīnīja 4. vietu Vissavienības sacensībās? Noliekam ziedus un ejam tālāk. Turpat netālu, domāju, ka maz būs arī tādu, kuri atcerēsies uzvārdu Zemmers Viktors, kuram 1967. gadā tika uzticēts un izveidots Rīgas,,Dinamo”. Gadu vēlāk aizsākās Viktora Tihonova ēra Latvijas hokejā un to līdz pensijai vadīja republikāniskās padomes priekšsēdētāja vietnieks, “puspulkvedis”, kā atceras Uldis Opits, Viktors Zemmers. Un atkal jautājums – vai šodienas Rīgas “Dinamo” pulkveži, seržanti un kareivji par to kaut ko vispār ir dzirdējuši? Šaubos.
Viens ir skaidrs – vēstures lauciņš ir jākopj, jo, ja nezini vēsturi – nebūs nākotnes. Tas vairāk attiektos uz mūsu jauno paaudzi,kas mums aug. Prieks par viņiem, bet esmu pārliecināts, ka viņi būs vēl labāki, ja izjutīs un apzināsies savas saknes hokeja ģimenē. Par to der padomāt un saprast, kāpēc mūsu hokeja pamatu licējs Leonīds Vedējs lūdza savus bērnus Janu un Daini izkaisīt viņa pelnu virs Baltijas jūras.
Ja kādreiz krievi no no mums mācījās hokeju spēlēt, tad tagad pienācis laiks mācīties no viņiem, kā kopjams savas vēstures lauciņš, pamācīties, kā cienīt un rūpēties par saviem veterāniem.
Par atmiņu. Ir lietas, ar kurām mēs varam pamatoti lepoties, bet Izskatās,ka ne visi atceras Rīgas “Dinamo” ceļu augšup Viktora Tihonova vadībā, sākot ar 1969. gadu, jo 50 gadu ir pietiekams laiks, lai par to aizmirstu. Piemiņas vērta būtu Rīgas sporta pils – hokeja līdzjutēju svētnīca un tur neaizmirstamās izcīnītās uzvaras, divas ceturtās vietas, nemaz nerunājot par 1988. gada sudraba pavasari Vladimira Jurzinova vadībā pirms 30 gadiem. Ir, ko atcerēties.
Tas par laiku, atmiņu un attieksmi. Biedrība “Latvijas hokeja vēsture” kopā ar “vecā kaluma” domu biedriem, arī jaunās paaudzes tuviniekiem un hokejam pietuvinātiem atkal ir pauduši savu attieksmi piedaloties piemiņas pasākumā. Īpaši vēlos atzīmēt ilggadējā LHF prezidenta Kirova Lipmana izpratni, pozitīvo attieksmi un personīgo atbalstu, izrādot atbilstošu cieņu notiekošajam. Vēlos arī pievērst uzmanību tam, ka kopš laika, kad Ziemas pils Raunas ielā, atkārtoti šturmējot, beidzot tika ieņemta, pozitīvās lietas šajā virzienā – savas vēstures izpratne, darbs pie tās popularizācijas, praktiski ir apstājies. Tā bija nelielā atkāpe – tas mans subjektīvais viedoklis, bet laiks laiks rit strauji un arvien mazāk paliek to, kam varējām ko paprasīt. Tāpēc ejam tālāk.
Šajā dienā nevaram nepieminēt Jāni Šulbergu, Viktoru Hatuļevu, Sergeju Žoltoku, Kārli Skrastiņu, Hariju Mellupu un Robertu Šūlmani, kuru dzīves bija spožas komētas, kuras negaidot izdziest.
Esam pateicīgi Aivaram Borovkovam un “Kurbada”šefam Andim Pikānam par līdzdalību pasākumā un tā novērtējumu. Par savu pienākumu mēs uzskatām turpināt iesākto. Biedrības rīcība ir apjomīga informācija arī par citām hokeja kareivju atdusa vietām, arī tās tiek un tiks apmeklētas. Nolemts, ka galvenais pasākums notiek oktobra pirmajā sestdienā plkst.11.00 pulcējoties pie II Meža kapu ieejas. Aicinām piedalīties visus, kurus tas uzrunā.
Šī gada 5.oktobris bija skaista, saulaina rudens diena, piecpadsmit pasākuma dalībnieki vairāk kā trijās stundās apmeklējot klusējošo hokeja kareivju atdusas vietas, daloties atmiņās, atceroties labo, pateicībā noliekot ziedus un aizdedzot svecītes, izrādīja savu cieņu un attieksmi.
Ar pateicību un cieņu klusējošiem hokeja kareivjiem!
Pasākuma organizētājs, biedrības “Latvijas hokeja vēsture” vadītājs Ēvalds Grabovskis.
