Ar hokeja nūju un otu – atvadu vārdi Haraldam Norītim 0
92 gadu vecumā no mums mūžībā aizgājis un pievienojies klusējošo hokeja kareivju pulkam viens no vecākajiem Latvijas hokeja vēstures lieciniekiem, Austrālijā dzīvojošais Haralds Norītis.
Neatgriezinisks zaudējums ne tikai tuviniekiem, bet arī latviešu mākslas pasaulei, jo galvenokārt viņš savu dzīvi veltījis glezniecībai, bijis atzīts Austrālijā, pazīstams arī savā dzimtenē.
Man personīgi viņš bija, ir un paliks kā viens no tiem Latvijas hokeja veterāniem, kuri veidojuši Latvijas hokeja vēsturi. Tam varam atrast arī radnieciskas saknes. Viņš bija Elmāra Baura māsas Elvīras dēls no viņas pirmās laulības. Gadu starpība – deviņi gadi, bija par iemeslu, lai Elmārs kļūtu par viņa skolotāju, ar to arī uzsākās viņa aizraušanās ar hokeju.
Bet ir vēl kas. Ar šo ģimeni arī man vai, pareizāk sakot, mūsu ģimenei pēckara laikos ir bijusi cieša saistība, jo esam dzīvojuši cieši līdzās rajonā pie VEFa. Esmu par to rakstījis savā grāmatā “Hokeja elpas skartie”, tāpēc neatkārtošos, tikai akcentēšu, ka mana iekļūšana hokeja pasaulē ir tieši saistīta ar Elmāru Bauri un viņa māsas Elvīras mājas bēniņos uzieto dēla Haralda tur saglabāto hokeja inventāru.
Tā dzīvē mēdz notikt, ka kaut kad, kaut kur aizsākas ceļš, kurš tevi aizrauj un aizved pie kaut kā tāda, par ko vispār neesi sapņojis, bet esi pateicīgs, ka ar tevi tā ir noticis. Tā tas ir noticis ar mani. Haralda slidās, ar viņa cimdiem rokās, riteņbraucēju ķiveri galvā, hokejista biksēs es 1953. gadā nostājos uz paša uzlietas slidotavas Rīgas 6. vidusskolas pagalmā, lai aizstāvētu 9.b klases godu paša organizētajās skolas hokeja sacensībās starp klasēm.
Manas turpmākās dzīves kamols ritinājās tālāk – pie horizonta parādījās Edgars Rozenbergs, “Daugavas stadiona” komanda” utt, viss, kas ar mani ir noticis tālāk, ir pateicoties Haralda hokeja mantām Tīnūžu 2 ielas bēniņos.
Tā laikam dzīvē notiek – lietas turpina savu dzīvi. Varbūt tajā slēpjas enerģijas nezūdamības likuma atslēga.
Laika, kurā dzīvoja Haralda paaudze, rats bija nežēlīgs – tas šķīra, mētāja, plosīja un postīja, izdzīvošana bija katra paša rokās, arī Haralda, jo daudz kas nenotika tā kā iecerēts. Meklējot vietu savas personības izpausmei, tika izvēlēta Austrālija un tur hokeja nūjas vietu ieņēma ota. Pamazām, bet ar lielu apņēmību tika iekarota sava vieta zem saules. Par viņa dzīves gaitām, atmiņām, jāieklausās viņa teiktajā žurnālam “Karogs”. Rakstā “Vēstules uz mājām”, ar kurām mani iepazīstināja viņa māsa Māra, kad jau vēlāk, kopā ar sievu Eiženiju bija apciemojuši Latviju no Austrālijas, ik gadus, vairāk kā divdesmit reižu.
Esam tikušies hokeja spēļu laikā Rīgas Sporta pilī un man pamazām atklājās viņa interese par norisēm arī hokeja pasaulē. Ceļojumos uz Latviju obligāti tika apmeklēti Vācijā dzīvojošie bijušie Augsburgas komandas – tā sauktās “Letten manshaft” spēlētaji, kuras satāvā spēlēja arī Haralds Norītis. 2006. gadā, pēdējo reizi ciemojoties Latvijā, apmeklēja mani “Baltezerā”, kur atdevu atpakaļ viņam kladi ar kādreiz paša salīmētiem izgriezumiem par sportu, kā arī izmantoju iespēju pasniegt pateicības veltījumu no Latvijas Hokeja federācijas.
Kad ceļošana uz Eiropu kļuva apgrūtinoša, saites ar radiniekim un draugiem tika saglabātas tāpat kā interese par notiekošo Latvijā. Kontakti tika uzturēti “Skype”. Izmantojot radinieku viesošanos Austrālijā, tika nosūtīta personīga apsveikuma un pateicības velte saistībā ar 90 gadu jubileju.
92 gadi radošā, raženā mūža gadi ir aizvadīti, saglabāsim tos atmiņās. Nekas nepazūd un nerodas no jauna, tikai pāriet no viena veida otrā.
Paldies Haraldam par manām pirmajām īstajām hokeja slidām “Kosmoss”, jo, pateicoties tām, esmu iekļuvis hokeja pasaulē.
Pateicībā un ar dziļu cieņu Ēvalds Grabovskis.
