Etnokokles laikmetīgā balss. Saruna ar Laimu Jansoni 0
Šovakar uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pasniegs tradicionālās Lielās mūzikas balvas – valsts augstāko apbalvojumu mūzikā deviņās nominācijās. Jau zināma mūža ieguldījuma balvas saņēmēja – dziedātāja Regīna Frinberga. Pārējo balvu liktenis izšķirsies šovakar.
Pirmo reizi nominācijas “Gada debija” vietā izveidota “Gada jaunais mākslinieks”. Trīs balvai izvirzītie ir gados jauni mūziķi, tomēr pagājušajā gadā nekāpa pirmo reizi uz koncertu skatuvēm. Taču tieši viņu pagājušā gada darbība īpaši izceļama. Uz balvu pretendē Gido Krēmera vadītā orķestra “Kremerata Baltica” čelliste Gunta Ābele, no Māra Sirmā rokām Latvijas spices kori “Kamēr” pārņēmušais diriģents Jānis Liepiņš un koklētāja un etnomuzikoloģe Laima Jansone.
…Kokle kā aizraušanās, kokle kā dzīvesveids, kokle kā jauna, moderna cilvēka nacionālās piederības zīme. Laima Jansone ir radījusi burtiski jaunu vilni, kustību, kuras centrā ir pati kokles ideja. Laima Jansone ir unikāls meteorīts pie mūzikas debesīm, ko nevar īsti ielikt nevienā plauktiņā. Koklētāja, etnomuzikoloģe, komponiste, kura vienu no latviešu skaniskās identitātes simboliem ar starptautiskiem apgriezieniem padarījusi par laikmetīgi spilgtu un aktuālu izteikšanās un domāšanas veidu. Viņas māksla pāraug klasiskās, tautas, džeza, etnoroka un pasaules mūzikas žanru robežas, jo Laimas muzikālā personība ir kas vairāk par vārdos definējamu rāmi. Tā ir brīvība, oriģinalitāte, aizrautība.
– Kāda bija sajūta, uzzinot, ka esi nominēta Lielajai mūzikas balvai?
L. Jansone: – Zvans ar vēsti atskanēja piektdienas vakarā – liels pārsteigums, protams, patīkams. Kā starpnozaru, starpžanru mūziķei ir ļoti īpaši tikt nominētai balvai, kas man pašai allaž saistījusies tieši ar akadēmisko mūziku. Priecē, ka robežas paplašinās. Kad mācījos vidusskolā, Lielās mūzikas balvas ceremonija man allaž bija apbrīnas, ievērības cienīgs notikums. Liels kompliments atrasties šādā kompānijā. Pirms vairākiem gadiem ļoti nopriecājos, uz balvas ceremonijas skatuves ieraugot arī “Iļģus”, kurus apbrīnoju vēl pirms mūzikas vidusskolas laikiem. Ilgu Reiznieci, kuras devums latviešu kultūras apziņā vēl nav īsti novērtēts, savā ziņā uzlūkoju kā savu skolotāju. Ir neaizmirstami mirkļi, kuros satiec cilvēku, kurš īstajā brīdī var pateikt īstās lietas, ko nesaklausīsi nevienā privātstundā, ne pie viena privātskolotāja. Ģimenē man nav neviena mūziķa, un varbūt tāpēc, tieši pateicoties “Iļģiem”, vispār esmu paņēmusi rokās kokli. Bērnībā skatījos multfilmas. Iekrita prātā kādas atskaņas, un, izrādās, apziņā palikusī multfilma bija “Man vienai māsiņai” un, kā tikai vēlāk atskārtu, ar “Iļģu” radīto mūziku. Ja tā padomā: vai tas nav arī mazliet biedējoši, cik lielu iespaidu uz mazu bērnu, kas vēl nemācās skolā, var atstāt multfilma?
– Kā sajuti, ka tavējā ir tieši etnokokle?
– Pamatskolas beigās iepazinos ar folkloras kustības pārstāvjiem un manās rokās nonāca tā saucamā etnokokle (etnogrāfiskā, tradicionālā) – neliels, no koka gatavots instruments ar 11 stīgām. Kopš tā brīža šis instruments savā estētikā un izteiksmē man kļuva daudz tuvāks, saprotamāks par koncertkokli (akadēmisko). Tā bija mana telpa, caur kuru rakstīju savas muzikālās dienasgrāmatas. Taču ar etnokokles tradicionālajiem spēles veidiem vien ir grūti izteikt sevi šajā laikmetā. Nācās meklēt veidus, kā atklāt, izspēlēt esošās sajūtas. Mani meklējumi sākumā nebija domāti skatuvei, citiem. Tas bija ļoti personisks ceļš.
Padomju laikos tieši tā dēvētā koncertkokle ieguva pašreizējo spozmi. Bet man liekas svarīgi pierādīt etnokokles līdzvērtību tieši tās vienkāršībā. Divdesmitā gadsimta sākumā līdz ar modē nākušām ziņģēm un dančiem kluso etnokokli izspieda skaļākā, vieglāk spēlējamā, no Vācijas fabrikām ienākusī cītara. Arhīvos saglabājies maz īsto, prasmīgo etnokokles spēlētāju ierakstu. Jaunu elpu etnokoklei deva atdzimusī folkloras kustība, kas saistās ar “Skandiniekiem”, viņu skolotāju kokles spēlē Jāni Poriķi, ar agrīnajiem “Iļģiem”, ar deviņdesmitajos gados populāro grupu “Jauns mēness”, kurā kokli spēlēja Māris Muktupāvels, kas rokmūzikas kontekstā ieguva jau citu nokrāsu.
– Kas pagājušajā gadā mūziķes radošajā dzīvē pašai devis vislielāko gandarījumu?
– Esmu bijusi dažādās zemēs ar dažādiem sastāviem un salikumiem. Gan Norvēģijas pašos ziemeļos aiz Polārā loka, gan Itālijā un Sanmarīno, vairākas reizes Zviedrijā, Vācijā un citur. Esmu pārliecinājusies, ka mūzika un kultūra spēj panākt tādu sapratni starp cilvēkiem, kas nav pa spēkam likumiem, varai, verbālai sarunai. Viens no iespaidīgākajiem pieredzējumiem saistās ar solokoncertu diplomātiskā sarīkojumā Vācijā. Mūsu valsts neatkarības dienas svinībās Berlīnē Latvijas vēstniecība bija radījusi lieliskus apstākļus spēlēšanai. Lieliska atmosfēra, sajūta – katra skaņa uzsūcas kā ūdens lāse zemē.
– … publikā.
– Jā, emocionāli man šis koncerts ir ļoti īpašs arī vēlāk notikušo sarunu, tikšanos dēļ. Pēc uzstāšanās aizkustināti, ieinteresēti nāca klāt dažādu valstu diplomātiskie pārstāvji. Daudzi ar kokli iepazinās pirmo reizi. Radniecīgi instrumenti ir sastopami Lietuvā (kanklės), Igaunijā (kannele), Somijā (kantele), bet atšķirīgās uzbūves, spēles tradīcijas un temperamenta dēļ šī radniecība ar mūsu kokli ir visai tāla. Somijā, piemēram, ir plaša kanteļu daudzveidība, bet viņi spēlē ļoti maigi, ko par manu stilu noteikti nevar teikt.
– Nu ja, tavējais esot pat brīvdomīgs un dauzonīgs.
– Ne vienreiz vien esmu uzsākusi ko jaunu. Man vaicāts – kā var tā uzdrīkstēties? Taču mums, latviešiem, ir straujš temperaments. Lai paskatāmies kaut vai uz kurzemniekiem, suitiem. Kā viņi cīnās un kādās krāsās tērpjas! Mums ir tik spilgti tautastērpi, spilgtas personības, kuras pat spējušas uzbūvēt savu valsti. Arī no folkloras mantojuma nāk ļoti spēcīgi cilvēki…
– Viens no kritiķu un publikas iepriekšējā gadā pamanītajiem skaņdarbiem koklei un korim saucas “Spēka vārdi”, kas koncertcikla “Folk Info Classics” ietvaros bija dzirdams tiešraidē daudzās Eiropas valstīs. Kādēļ komponē pati? Vai komponisti par maz raksta etnokoklei?
– Ja spēlē kopā ar vijolnieku no tautas mūzikas, zinu, viņš kā radoša personība izdomās, ko un kā spēlēt. Ja esmu kopā ar klasiskās mūzikas pārstāvjiem, tad jābūt rakstītam nošu tekstam. To izveido vai nu komponists, vai tas jādara man pašai, jo parasti vajadzīgi netipiski, nekur citur neatrodami salikumi. Atšķirībā no tā dēvētās koncertkokles, kurai var visai vienkārši pārlikt, piemēram, Mocarta skaņdarbu, etnokokle šādai rīcībai pretojas. Taču es to neuzskatu par instrumenta mīnusu, bet gan specifiku. Tas nozīmē, ka jārada mūzika tieši etnokoklei, nevis jāpiemeklē kaut kas no esošā. Etnokokle ir ļoti atvērta jaunradei. Un, ja Radio korim bija vēlme dziedāt aranžētu tautasdziesmu korim un koklei, tā man bija brīnišķīga iespēja radīt. Līdzīgi veidojās mana sadarbība šogad ar Normunda Šnē vadīto kamerorķestri “Sinfonietta Rīga”, kas vainagojās koncertā Lielajā ģildē janvāra pēdējās dienās ar jaundarbu koklei, etnodziedātājai, dejotājam un kamerorķestrim “Cilvēks. Pūlis”. Ir komponisti, kas centušies radīt mūziku etnokoklei, bet tas ne vienmēr apmierina mani kā koklētāju. Ja grib radīt etnokoklei, instruments jāizprot līdz saknēm. To var, tikai iemācoties arī spēlēt.
– Ēriks Ešenvalds, kas tieši tev radīja atzinīgi novērtēto opusu koklei un kamerorķestrim “Tīmekļi”, gan kokli nespēlē.
– Kokles partija “Tīmekļos” bija ļoti brīva, pat pārāk. Tas nozīmē, ka komponists paļaujas uz spēlētāju, domājot – gan jau viņš pats atradīs visskaistāko improvizāciju, kas patiesībā dažādos mūzikas žanros ir ļoti atšķirīgs un sarežģīts process.
– Skaņdarbā “Cilvēks. Pūlis” kopā ar etnodziedātāju Birutu Ozoliņu un dejotāju Krišjāni Santu izveidojāt vai veselu stāstu par dziļu tēmu. Vai kādreiz dzīvē esi saskārusies ar situāciju, kad tauta pārvēršas pūlī?
– Pirms diviem gadiem Latvijā viesojās afrikāņu izcelsmes dziedātāja Buika. Uznākot uz skatuves, viņa runāja par savu cilti. Esmu par šo jēdzienu domājusi Latvijas kontekstā. Ir lietas, kas latviešus vieno, ir kas šķir, taču pārāk bieži izturamies kā sāncenši vai skauģi, nevis cilts. Akceptējam lietas, kuras savā ciltī vienkārši neatļautos. Savā ciltī stāv un krīt par savējiem, nevis tos norok. Bet cilts kopība ir ne vien radošā, savstarpēji atbalstošā līdzāspastāvēšanā, bet kopīgā asinsritē. Skaņdarbam “Cilvēks. Pūlis” izvēlējos bāreņu dziesmas, jo tajās tāpat kā tautasdziesmā apspēlētās tēmas un mācības ir mūžīgas. Man nāk prātā arī pavisam vienkāršs gadījums. Kad trijatā ar Birutu un Krišjāni devāmies uz mēģinājumu, pie Centrāltirgus ceļa līkumā bija noslāpusi mašīna. Neko ilgi nedomājot, Krišjānis metās palīgā un nostūma auto no ceļa nost. Parasti jau cilvēki izvēlas paiet garām…
– Kādā mūzikā pati jūties visvairāk saskaņā ar sevi – melodiski tīrajā diskā “Sidrabs/Silver” ar latgalisko kokli vai kopā ar džeza mūziķiem – perkusionistu Arti Orubu un kontrabasistu Andri Grunti – radītajā džeza mūzikas albumā “Zarbugans”?
– Pasaule ir skaista savā daudzveidībā. Pēdējā laikā man ļoti tuva atkal ir melodiskā, tīrā “Sidraba” puse, ko daudz nācies spēlēt ārzemēs, tostarp Upsalas koncertzālē Zviedrijā garīgās mūzikas festivālā. Taču vienlaikus gandarījumu sagādājis arī “Zarbugans”, ko atvēra festivāla “Rīgas ritmi” ietvaros pērn 6. jūlijā tieši manā dzimšanas dienā. Ir ļoti aizraujoši kokles spēli papildināt ar dažādiem efektu pedāļiem un laikmetīgiem paņēmieniem. Sajūtas atšķiras, domāju, ka klausītāji arī.
– Vai kokle ir dārgs prieks?
– Pasaules kopskatā lēts, ja vēl turklāt ņem vērā lielo darbu kvalitatīva instrumenta izgatavošanā. Tiku saņēmusi komplimentus no somiem, kuriem ļoti patika, kā skan mani meistara Jāņa Rozenberga gatavotie instrumenti, kuru cenas cipars tieši par vienu nulli mazāks nekā Somijā radītajiem.
– Un ja nu balva ar visu naudas prēmiju šovakar tiek tieši tev, vai esi domājusi, kā to izlietot?
– Ļoti šaubos, vai tas notiks. Bet, ja nu tiešām, nauda aizies izglītībai, studijām. Nekur pasaulē nav nevienas tādas augstskolas, kur varētu iestāties uz etnogrāfiskās kokles studijām. Līdz ar to jāapgūst ļoti daudz kas cits. Šobrīd man tas saistās ar laikmetīgās improvizācijas maģistriem Tallinā. Tur var gan apgūt, gan papildināt kā dažādas improvizācijas tehnikas, tā arī kompozīciju, aranžēšanu, modernās tehnoloģijas un citas radošām aktivitātēm nepieciešamas prasmes un zināšanas.
Radošā vizītkarte
LAIMA JANSONE
Absolvējusi Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu (2003 – 2007), J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (2007 – 2011), mācījusies “Erasmus” apmaiņas programmā Žana Sibēliusa Mūzikas akadēmijā Helsinkos, Somijā (2010 – 2011).
Pēdējā laika spilgtākie radošie veikumi: starpnozaru darbs “Cilvēks. Pūlis” etnodziedātājai, koklēm, laikmetīgajam dejotājam un kamerorķestrim “Sinfonietta Riga” (2014), koncertprogramma “Zarbugans” festivālam “Rīgas ritmi” (2013), mūzika laikmetīgās dejas izrādei “Ornaments. Krustu krusti” (2013), skaņdarbs stīgu kvartetam un koklei “Saullēkts” Politiski represēto piemiņas dienai (2013), skaņu ainavas “Wilderness” projekta ietvaros “Dejas anatomijai” Norvēģijā (2013), skaņdarbs korim un koklei “Spēka vārdi” Eiroradio koncertam Lielajā ģildē (2013). Par mūziku laikmetīgās dejas izrādei “3/4 ūdens” Ģertrūdes ielas teātrī izvirzīta “Spēlmaņu nakts” balvai (2013).
