Krievi balso par “savējiem”. Bet šogad uz viņu balsīm varot pretendēt arī Sudraba 14
Latvijas politika ilgu laiku mulsināja cilvēku prātus ar bieži lietotiem it kā ideoloģiskiem apzīmējumiem “labējs” un “kreiss”, līdz atklājās, ka šim dalījumam patiesībā ir etnisks raksturs – par tā dēvētajiem labējiem balso pārsvarā latvieši, bet par “kreisajiem” – krievi.
Īpaši izteikti tas kļuva gadsimtu mijā, kad no aktīvās politikas pamazām pazuda LSDSP un par galvenajiem “sociāldemokrātiem” sevi pasludināja “Saskaņas centrs”. Saukļu līmenī krieviskās partijas tiešām parasti centušās izskatīties kreisākas, lai gan tam vairāk bijusi dekoratīva nozīme, jo to firmas zīme bijuši tādi jautājumi kā krievu valodas ietekmes nosargāšana, krieviskās izglītības saglabāšana, žēlabas par nepilsoņu beztiesiskumu, uz Maskavu orientēta ārpolitika un ekonomika, vēstures jautājumu iesaiņošana atbilstoši sava elektorāta interesēm (okupācijas noliegšana, padomju laiku slavināšana, 9. maija svinēšana, leģionāru apsaukšana u. tml.). Protams, ir iespēja spēlēties ar šīm tēmām, dažos jautājumos kādā brīdī ieņemot šķietami mērenu pozīciju vai tos izveicīgi ignorējot, taču, ja kāda partija cer iegūt krievu vēlētāju balsis, tad bez šīm tēmām līdz šīm elektorāta sirdīm tikt ir grūti. Tam neizbēgami ir arī pretējs efekts – sākot koķetēt ar krievu tautības vēlētāju, ir lieliskas izredzes pazaudēt latviešu vēlētāju balsis, beigās paliekot pie sasistas siles, tas ir – bez pārstāvniecības parlamentā. Pretēji kādreiz izskanējušajām cerībām (ar to īpaši aizrāvās kreisi noskaņoti politologi) etniskais balsojums gadu gaitā kļuvis tikai izteiktāks.
Mobilizējas un sašķīst
Ņemot vērā līdzšinējo politisko attīstību, paredzēt, par kurām partijām Latvijas krievi balsos 12. Saeimas vēlēšanās, nav īpaši grūti. Jautājums ir tikai par balsu sadalījumu starp tām. Ne tik sen bija jūtama tendence, ka visas balsis savāc “Saskaņas centrs”, kas 11. Saeimā deva apvienībai 31 deputāta vietu – Ušakova partijai tas bija rekords. Tobrīd “Saskaņa” bija ļoti tuvu līdzdalībai valdībā, jo tās aizstāvja lomu bija uzņēmusies arī jaundibinātā Zatlera Reformu partija. Divām partijām pietika balsu, lai izveidotu Ministru kabinetu. Vienošanās tomēr nenotika, kam sekoja saskaņiešu atbalstītais referendums par valsts valodas statusu krievu valodai, un tas pārvilka treknu svītru “SC” iespējām 11. Saeimas laikā nonākt valdībā.
Tikmēr “Saskaņa” nostiprinājās Rīgā, pārliecinoši uzvarot pašvaldību vēlēšanās galvaspilsētā, taču Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti šā gada pavasarī pēkšņi parādīja pavisam citu tendenci. Krievu vēlētāji atkal bija sadrumstaloti, iespējams, vairāk nekā jelkad iepriekš. Par “Saskaņu” nobalsoja 57 863 vēlētāji (13% no kopējā balsotāju skaita) – gandrīz piecas reizes mazāk nekā iepriekšējās Saeimas vēlēšanās. Ne jau visi partijas atbalstītāji palika mājās, daļa savas balsis atdeva citām partijām, kas atklātāk demonstrēja savu krieviskumu. Pirmkārt, Tatjanas Ždanokas vadītajai Latvijas Krievu savienībai (LKS) (6,38%), kā arī Aleksandra Mirska “kabatas partijai” “Alternative” (3,73%) un Alfrēda Rubika Latvijas Sociālistiskajai partijai (1,54%). EP vēlēšanas notika laikā, kad Krievija nesen bija sagrābusi Krimu, bet Austrumukrainā sāka plosīties Krievijas atbalstītie, Georga lentītēm rotātie separātisti, radot pamatotu satraukumu gan par attieksmi pret šiem notikumiem, gan par Latvijas drošību. Ždanoka uzkurināja krievus, demonstrējot atbalstu Putina īstenotajai politikai un Krimas jaunajai varai, līdzīgu nostāju izvēlējās arī A. Mirskis, savukārt “Saskaņas” laipošana, kas agrāk bija devusi labus politiskos rezultātus, šoreiz izrādījās nederīga taktika – Krievijas impērijas fani aizgāja pie Ždanokas, bet latviešu vēlētāji, kas dažādu iemeslu dēļ (protests, vēlme pēc pārmaiņām, cerības uz sociāldemokrātijas atdzimšanu vai kas cits) bija sākuši apspriest domu balsot par “Saskaņu”, nolēma, ka nav īstais laiks šādiem eksperimentiem.
Kas šoreiz?
Saeimas vēlēšanas nav Eiroparlamenta vēlēšanas. Lai gan starptautiskā situācija ir tikpat saspringta, politiskais izkārtojums dažu mēnešu laikā ir nedaudz mainījies.
Pirmkārt, samazinājies “spēlētāju” skaits – Rubika partija atkal ir kopā ar “Saskaņu”, bet Mirskis vairs nepiedalās. Tātad krievu vēlētāju izvēle it kā sašaurinās, ja vien viņi bez šīm divām neizvēlas vēl kādu citu partiju. Bet kādā veidolā sevi šoreiz piedāvā partijas, kuru atbalstītāju bāze ir krievu vēlētāji?
“Saskaņa”
Darbdienas beigas – daudzi rīdzinieki steidzas mājās, bet stratēģiski labā vietā starp sabiedriskā transporta pieturu un lielveikalu izvietota “Saskaņas” pirmsvēlēšanu telts. Apkārt staigā kandidāti, piedāvā garāmgājējiem aģitācijas materiālus un ir gatavi atbildēt uz interesējošajiem jautājumiem. Ievēroju, ka pie krievu tautības vēlētājiem vēršas aktīvisti, kuru dzimtā valoda ir krievu, bet latviešus uzrunā latvieši. Starp viņiem arī kāds LSDSP veterāns, kurš pacietīgi skaidro, kāpēc tagad iestājies “Saskaņā”.
Te tiek mēģināts realizēt dzīvē partijas līdera Nila Ušakova agrāko apgalvojumu, ka vēlētājiem vairs neesot svarīga etniskā piederība, viņi vienkārši balsojot par labāko politisko piedāvājumu. Bet vai kāds tam patiešām tic? Jo īpaši, ja cits partijas līderis Jānis Urbanovičs presē stāsta par Latvijā valdošo “etnopolitisko aparteīdu” (“NRA”, 2014. gada 3. septembris).
“Saskaņa” tiešām ir piesaistījusi sarakstam vairāk latviešu, daļu no tiem eleganti “noformējot” kā Amerika partijas “Gods kalpot Rīgai!” pārstāvjus. Sarakstā vairs nav dažu skandalozu krievu radikāļu, piemēram, Nikolaja Kabanova un Irinas Cvetkovas, par kuru darbībām un izteikumiem “Saskaņa” parasti saņēma asākos pārmetumus. Tā tomēr vairāk atgādina fasādes piekārtošanu, jo saturiski “Saskaņa” nav īpaši mainījusies. Tā joprojām ir Krievijas advokāts Latvijas politikā. Piemēram, “Saskaņa” ļoti uztraucas par iespējamajām Rietumu sankcijām pret Krieviju, bet ne pārāk uztraucas par Krievijas agresīvo ārpolitiku un impērijas atjaunošanas tendencēm. Krimas pievienošanai esot jābūt kā mācībai Rietumiem, ka nevajagot turpināt kaitināt Krievijas prezidentu Putinu, māca Boriss Cilevičs, kurš reiz minēts kā “Saskaņas” ārlietu ministra kandidāts. “Izdarīt spiedienu uz Maskavu ir ne tikai bezjēdzīgi, bet pat bīstami,” viņš norāda intervijā radio “Baltkom”. Taču tas nav attiecināms tikai uz ārpolitiku. Arī ekonomiskajos jautājumos var manīt līdzīgu tendenci. Piemēram, “Saskaņa” ir gatava zvanīt lielo trauksmes zvanu par “Citadeles” bankas pārdošanu amerikāņu investoriem, bet nav dzirdēts, ka kādreiz būtu satraukusies par šaubīgiem darījumiem no Krievijas.
“Saskaņas” lielākais trumpis šajās vēlēšanās ir Nils Ušakovs kā līderis (tam, ka viņš izvirzīts premjera amatam, patiesībā nav nozīmes, jo šobrīd galvenais uzdevums ir piesaistīt vēlētāju balsis). Vienlaikus tas ir arī partijas vājuma apliecinājums, jo rāda, ka nekā cita vērtīga īsti nav ko piedāvāt. Ušakovs iepriekš solīja, ka Rīgas domi nepametīs – neiešot ne uz Saeimu, ne uz valdību. Viņš ir “Saskaņas” kampaņas “seja”, bet viņa vārda pat nav vēlēšanu sarakstā.
Latvijas Krievu savienība
Krimas aneksija un sekojošie notikumi, ko krievu nacionālisti mēdz dēvēt par “krievu pavasari”, tiešām ir palīdzējuši Ždanokas partijai uzplaukt tās atbaidošākajā veidolā. Vēl nepatīkamāka ir atziņa, ka partijai ir atbalstītāji Latvijas pilsoņu vidū – vismaz 28 303, kuri par to maijā balsoja EP vēlēšanās. Lai gan socioloģiskās aptaujas pašlaik rāda, ka Saeimas vēlēšanās par to varētu balsot vien nepilni divi procenti vēlētāju, nevajag aizmirst, ka šī ir partija, kuras atbalstītāji bieži nemēdz publiski izpaust savas simpātijas. Par LKS iespējām izteicies arī viens no “Saskaņas” vadītājiem Jānis Urbanovičs. Intervijā “NRA” uz jautājumu, vai Ždanokas partija pārvarēs piecu procentu barjeru, viņš saka: “Domāju, ka jā. Pateicoties tam, ka Ukrainas tēma ir kļuvusi par mūsu valsts iekšpolitisko lakmusa papīriņu. (..) Histērijas sekas būs redzamas vēlēšanās, jo daļa “Saskaņas” līdz šim mērenā elektorāta, iespējams, atbalstīs Ždanokas sarakstu.”
Atšķirībā no 10. un 11. Saeimas vēlēšanām, kad Ždanokas partijai, kas tolaik vēl saucās “PCTVL”, bija grūtības ar atspoguļojumu krievvalodīgajos medijos, šoreiz viss ir citādi. Partijai ir centrālā loma avīzē “Vesti segodņa”, kuras galvenais redaktors Pāvels Kirilovs ir LKS deputāta kandidāts. Turklāt tur ir plejāde ar skandaloziem krievu radikālajiem politiķiem kā Viktors Guščins, Vladislavs Rafaļskis, Vladimirs Buzajevs, Vjačeslavs Altuhovs un citi.
Partijas pārstāvju izteikumi un darbības balansē uz likuma robežas un patiesībā varētu kalpot arī par iemeslu tās aizliegšanai, taču drošības iestādes nav uzskatījušas par vajadzīgu to darīt.
Citi?
Iespējams, daļu krievu vēlētāju var piesaistīt Ingunas Sudrabas tēls. Daudzi fakti liecina, ka viņa ir Krievijai un tās kultūrai draudzīgi noskaņota – regulāri apmeklējusi dažādu Krievijas sabiedrisko darbinieku lekcijas, kuras organizē mediju klubs “A3”, baudījusi “Jaunā viļņa” koncertus, labprāt uzturas Krievijas vēstnieka un citu šīs valsts amatpersonu sabiedrībā. Tiesa, Krievijas pašreizējai ārpolitikai I. Sudraba paudusi nosodījumu. Papildus nāk politiskais svaigums un vēlētāju ausij tik tīkamie, bet ne pārāk konkrētie solījumi “atjaunot taisnīgumu”. Te gan jāpiebilst, ka krievvalodīgajos medijos I. Sudraba nav īpaši reklamējusies (ja neskaita viņas partijas avīzi, kas izdota gan latviešu, gan krievu valodā), Tas liek domāt, ka viņas mērķis tomēr ir latviešu vēlētāju balsis, nevis, piemēram, “Saskaņas” vājināšana.
Protams, Latvijā netrūkst krievu, kas savā balsojumā nevadās pēc etniskiem motīviem, un arī tādi, kuru lojalitāte valstij varētu būt paraugs latviešiem. Viņu izvēli paredzēt ir grūtāk.
Krievi balso par “savējiem”
Saruna ar žurnāla “Otkritij gorod” galveno redaktori Tatjanu Fastu, kura iepriekš vadījusi Latvijā iznākošās krievvalodīgās avīzes “Telegraf” un “Biznes&Baltija”.
– Kas, jūsuprāt, nosaka Latvijas krievu izvēli vēlēšanās?
T. Fasta: – Tā ir tradīcija. Krievu vēlētāji par savām atzīst divas partijas – “Saskaņu”, kas tiek uzskatīta par mērenu, kreisas ievirzes partiju, un Latvijas Krievu savienību, ko paši krievi vērtē kā radikālu.
– Kāpēc izvēle tiek ierobežota starp šīm divām? Vēlēšanās taču piedalās arī citas partijas.
– Partiju tiešām ir daudz, taču to piedāvājums krieviem nav īpaši jūtams. Tas atspoguļojas arī kandidātu sarakstos. Piemēram, iepriekšējās Saeimas vēlēšanās no “Vienotības” kandidātiem, šķiet, tikai trīs bija cittautieši, šoreiz ir nedaudz vairāk. Rodas šaubas, ka šāda partija sapratīs krievu problēmas.
– Tas ir sajūtu līmenī vai arī tiek gaidīts kaut kas konkrēts?
– Pirmkārt, psiholoģiski, jo cilvēkiem šķiet, ka politiķis ar citu mentalitāti viņus diez vai tik labi sapratīs. Protams, tas ir arī attieksmes jautājums. Bija laiks, kad vara vispār izlikās neredzam, ka ir šāda cita sabiedrības daļa. Politiskā retorika ir ļoti svarīga. Būtu svarīgi no krieviem neveidot ienaidnieka tēlu, bet saprast, ka arī Latvijā dzīvojošie krievi ir ļoti dažādi.
– Tātad viena no iespējām piesaistīt krievu vēlētājus būtu ielikt sarakstā vairāk krievu tautības kandidātu?
– Cilvēki grib redzēt pazīstamas sejas. Viņi meklē tos, kas nākuši no līdzīgas vides. Šāda tendence balsot par “savējiem” noteikti saglabāsies gan šajās, gan nākamajās vēlēšanās. Šim pieprasījumam it kā vislabāk atbilst “Saskaņa”. Par Ždanokas partiju krievi tomēr baidās balsot tās radikālisma dēļ, to parāda arī partijas reitingi. Taču “spēles laukumā” ir parādījušies arī citi spēki, kas varētu pretendēt uz krievu balsīm. Pirmkārt, Ingunas Sudrabas partija, varbūt arī Šlesers. Ja Amerika partija “Gods kalpot Rīgai!” nākotnē nolemtu startēt atsevišķi no “Saskaņas”, iespējams, arī tai būtu daudz atbalstītāju tieši krievu vēlētāju vidū.
– Kā jūs pamatojat iespējamo atbalstu Sudrabai? Viņas sarakstā arī nav daudz krievu tautības kandidātu.
– Viņa sevi pasniedz kā cīnītāju pret korupciju, tas ir pievilcīgs tēls. Viņa nav pateikusi neko krieviem nepatīkamu, un daudzi Sudrabu saista ar to periodu, kad viņa bija valsts kontroliere. Tolaik aptaujās par populārākajām amatpersonām Sudraba bija līdere gan latviešu, gan krievu vidū. Šlesers varētu būt populārs noteiktās biznesa aprindās.
– Kā krievu vēlētājus ietekmē Ukrainas notikumi?
– Man bija bažas, ka krievi varētu radikalizēties un sašķelties šajā jautājumā, taču esmu patīkami pārsteigta, ka tas tomēr nav noticis. Neviens negrib konfliktu Latvijā…
– Un Ždanoka?
– Es nezinu, vai viņa tiešām grib konfliktu, taču viņas partija, protams, pasteidzās izmantot šo situāciju. Viņas pozīcija Krimas jautājumā, draudzība ar Krievijas televīzijām un citas darbības ir provocējošas, taču, šķiet, partijai nav izdevies atrast daudz piekritēju. Latviešu mediji bieži kļūdās, domājot, ka visi Latvijas krievi ir Kremļa politikas atbalstītāji. Jā, mums ir saites ar Krieviju, iespējams, kaut kādas intereses, taču tas nenozīmē automātisku atbalstu Putina politikai.
– Taču “Saskaņa” kritiku Kremļa politikai baidās paust.
– Zinu, ka arī “Saskaņā” ir dažādi viedokļi. Nedomāju, ka vajadzētu pārspīlēt tās līgumu ar “Vienoto Krieviju”, tas drīzāk ir mēģinājums nesaraut attiecības ar Krieviju – ir jāsaglabā kāds “kanāls”, caur kuru varētu sarunāties. Pat attiecībās ar ienaidnieku tāds var noderēt. Arī tie Latvijas krievi, kas ir neapmierināti un neieredz Putinu, tomēr nepārmetīs “Saskaņai” to, ka Ušakovs brauc uz Maskavu.
Pieņemu, ka pašai “Saskaņai” nemaz nepatīk, ka to dēvē par “krievu partiju”, tāpēc tagad ir mēģinājumi piesaistīt latviešus un uzsvērt sociāldemokrātiskās idejas. Taču Ušakovs grib arī signalizēt savam elektorātam, ka partija nav kritusi otrā galējībā un no saitēm ar Maskavu atteikties nedomā. Taču būtiski atzīmēt, ka tūlīt pēc tam viņš devās uz Vašingtonu un Briseli.
– Vai pieļaujat, ka nākotnē varētu tapt kāda jauna krievu partija ar citiem politiskajiem uzskatiem nekā “Saskaņai” un LKS?
– Potenciāls tam būtu. Cita lieta, ka gan krievi, gan latvieši no politikas ir noguruši, trūkst motivācijas. Cilvēki – gan krievi, gan latvieši – varbūt tieši pretēji – cenšas paslēpties no politikas. Lai gan tas, protams, nav iespējams – ja tu nenodarbosies ar politiku, tad politika nodarbosies ar tevi.
Viedoklis
“Aptaujas rāda – nekas nav mainījies”
Ko par krievu politisko izvēli saka pētījumi? Stāsta tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš: “Aptauju dati liecina, ka krievvalodīgo vēlētāju izvēle paliek tāda pati kā līdz šim – pamatā tā ir “Saskaņa”. Tradicionāli kāds procents balsu no šīs elektorāta daļas tiek arī Zaļo un zemnieku savienībai. Vai tas ir Lemberga faktors? Ne tikai! Domāju, ka tur ir virkne faktoru. Ir taču arī krievu vēlētāji, kas dzīvo ārpus lielajām pilsētām un nodarbināti lauksaimniecībā. Tāpat ZZS rindās ir, piemēram, Rihards Eigims no Daugavpils, kuram ir savi atbalstītāji krievvalodīgo vidū. Neliela daļa krievvalodīgo ir gatava balsot par Ingunas Sudrabas partiju. Protams, Latvijas Krievu savienība, jo skaidrs, ka tās atbalstītāji ir tikai krievi, latvieši par šo partiju nebalsos. Es šaubos, ka Krievu savienība iekļūs Saeimā, jo šīs vēlēšanas nav Eiroparlamenta vēlēšanas, kur izvēli noteica personības.
Kopumā var teikt, ka kopš iepriekšējām Saeimas vēlēšanām krievu izvēlē nekas būtiski nav mainījies. Varbūt neliela daļa pārgājusi no “Saskaņas” pie Latvijas Krievu savienības. Bet ne pie tā sauktajām latviešu partijām.”
