Māris Antonevičs: Etniskā kārts un citi ministres aizstāvju argumenti 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kādi tik argumenti pēdējās dienās nav tikuši izmantoti, lai mēģinātu paturēt iekšlietu ministra krēslā “Attīstībai/Par” politiķi Mariju Golubevu. Viņas partijas biedra, veselības ministra Daniela Pavļuta ieraksts tviterī, ka “Golubevai uzbrūk, jo viņa ir sieviete un krieviete”, jau robežojās ar kaut kādu izmisumu, kad neko citu vairs nevar izdomāt.
Kaut ko līdzīgu, sajūtot, ka būs ziepes, pirms diviem gadiem mēģināja izmantot arī toreizējais Rīgas mērs un “Saskaņas” līderis Nils Ušakovs. Laikā, kad galvaspilsētā viens pēc otra atklājās nepatīkami korupcijas skandāli un arvien skaļāk skanēja prasība par politisko atbildību un Rīgas domes atlaišanu, Ušakova atbalstītāji rīkoja kampaņu ar saukli “Tāpēc, ka krievs…”, it kā visa neapmierinātība būtu tikai mēra tautības dēļ.
Mikrorajonos pat tika izlīmētas lapiņas, kurās Ušakovu satvēruši un kaut kur velk cilvēki nacistu uniformās.
Tam, ka “Saskaņa” tikai kongresa runās ir “sociāldemokrāti”, bet pie pirmās iespējas tiek izvilkta etniskā kārts (kā to parādījuši arī šī gada 9. un 10. maija notikumi), gan nevajadzētu būt pārsteigumam. Cita lieta, ja šādu pašu taktiku sāk lietot liberāļi no “Attīstībai/Par”… Plašu atsaucību Pavļuta tvīts gan neguva, un arī viņš pats ir kā kautrēdamies bija piebildis, ka to esot dzirdējis vienā raidījumā. Stāstiem par krievu politiķu it kā diskrimināciju Latvijā viņu tautības dēļ 2022. gadā ir arī cits emocionālais svars nekā kaut vai pirms gada – tas nu tā kā būtu jāsaprot.
Daudz lielāks uzsvars bija uz citu Golubevas aizstāvības taktiku – pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos izmaiņas valdībā esot bezatbildīgas. Kāpēc? Kā tieši Golubeva, kurai iekšlietu jomā līdz šim gājis kā pa celmiem, var garantēt mūsu iekšējo drošību labāk nekā kāds cits ministrs?
Var, protams, izdarīt secinājumu, ka šī ir kaut kāda “Attīstībai/Par” iekšējā problēma, jo viņiem trūkst kandidātu, kas varētu un, uzsvērsim, gribētu līdzšinējo ministri nomainīt. Kā tas dažreiz tiek tēlaini raksturots – īss rezervistu soliņš. Tomēr tā jau vairs īsti nav valstiska līmeņa problēma – galu galā, Iekšlietu ministrija nav piesieta vienam politiskajam spēkam, vienmēr var pārskatīt atbildības jomas.
Varētu, protams, uz šo jautājumu skatīties tīri tehniski – cik liela jēga mainīt kādu ministru piecus mēnešus pirms vēlēšanām?
Te patiesībā nonākam pie vienas būtiskas problēmas – visas politiskās dzīves pakārtošanu vēlēšanu ciklam. Vēlēšanas kā demokrātiskas varas nomaiņas mehānisms neapšaubāmi ir ļoti svarīgs instruments, un mēs labi varam redzēt, kas notiek tajās valstīs, kur tas tiek kaut nedaudz vājināts.
Tomēr politiskajiem lēmumiem un rīcībai nav jābūt atkarīgai no tā, vai vēlēšanas ir pēc trim gadiem vai pēc trim mēnešiem. Piemēram, aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kurš kopš Krievijas uzbrukuma Ukrainai 24. februārī ļoti labi un pārliecinoši bija komunicējis ar sabiedrību, kopā ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču radot pārliecību, ka mūsu valdība zina, ko dara, pēc 10. maija skandalozajiem notikumiem pie okupācijas pieminekļa Pārdaugavā, politiski sapinās savos vēstījumos. Mēģinājumi pasniegt vienu ainu, lai gan visi labi redz kaut ko citu, lai tikai pasargātu apvienības biedri no kritikas, tas nepiedien valstsvīram.
Atbilde uz to, kāpēc Pabriks šoreiz tā rīkojās, nebija tālu jāmeklē – “Attīstībai/Par” interneta sociālajos tīklos jau bija ievietojusi savu vēlēšanu kampaņas plakātu, kur Pabriks ar Golubevu redzami plecu pie pleca pie saukļa “Droši kopā”. Ja reklāmas doma ir, ka partijas biedri jūtas drošāk kopā, kad viens par otru raksta cildinošus ierakstus soctīklos, tad ideja skaidra, taču, ja runā par valsts drošību, tad te būtu svarīgi paraudzīties arī tālāk un spēt atzīt kļūdas, pat ja tas maksā kādu zaudētu balsi vēlēšanās.
Stāsts par Golubevu, kura pirmdien tomēr paziņoja, ka, lai gan kļūdas neatzīst, esot gatava atkāpties no amata, arvien vairāk atgādina viņas partijas biedres, bijušās veselības ministres Ilzes Viņķeles demisiju pirms pusotra gada.
Tāpat kā tagad, arī toreiz tika pārmests, ka ministres demisija tiek prasīta tik smagā laikā, kad pasaulē plosās Covid-19 pandēmija, un tas esot bezatbildīgi, bija mēģinājumi atbildību norakstīt uz citiem, tika stāstīts par daudzajiem Viņķeles sasniegumiem amatā utt. Atšķirība vien tā, ka tolaik demisijas prasītājs bija premjers Krišjānis Kariņš, kurš arī tagad ir noteicošā figūra, bet ne pārāk ieinteresēts, tāpēc vēl pēdējā brīdī centies izspēlēt politiskā pokera partiju – ja jau atkāpjas Golubeva, tad jāiet arī kādam Nacionālās apvienības ministram. Kurš te pirmais pa rokai… lūk, ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam…
Tomēr ir vismaz divas lietas, par ko Mariju Golubevu vajadzētu paslavēt. Viņas kļūdas ir iekustinājušas nozīmīgus procesus. Pirmkārt, dodot vaļu 9. un 10. maija norisēm Pārdaugavā, ministre ir ļāvusi saprast, ka nekāda saliedēšanās vai izlīguma meklēšana ar šiem svinētājiem nebūs iespējama. Viņi šādu valodu nesaprot. Tas ir vienojis to sabiedrības daļu, kas uzskata – okupācijas piemineklis ir jānojauc, tāpat licis lēmumu pieņēmējiem rīkoties izlēmīgi un ātri. Otrkārt, tas ir atklājis vājās vietas iekšlietu struktūrā. Pie šo jautājumu risināšanas savā iestādē jau enerģiski ķēries Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks, un te būs daudz ko darīt arī nākamajiem iekšlietu ministriem.
