15
Nacionālā apvienība bija gatava to apspriest, bet tikai vienlaikus ar priekšlikumu par krievvalodīgo skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā.
Lūk, tātad te varētu būt turpinājums…
Jūs atbalstāt pāreju uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā.
Tas ir pavisam cits stāsts. Jautājums ir par plašāku izglītības reformu, kas pirmkārt skar izglītības saturu. Izglītības sistēmai jābūt vienotai, bet tai nevajadzētu būt centralizētai, kā to tagad mēģina virzīt izglītības ministrs Kārlis Šadurskis. Viņš nāk no eksaktajām zinātnēm un varbūt redz izglītības sistēmu kā smalki uzbūvētu mehānismu, kur saskaņoti griežas daudzi zobrati un viss tiek stingri kontrolēts. Taču tā tas pasaulē vairs nedarbojas. Skolai drīzāk jābūt decentralizētai. Valsts var paturēt kontrolē dažas “svētās govis” – latviešu valodu, varbūt matemātiku…
Vēsturi!
Jā, tātad daži priekšmeti, bet citur varētu būt eksperimenti. Īsto veidu, kā vislabāk mācīt, šobrīd neviens pasaulē nezina. Domāju, ka, īstenojot šādu reformu, arī jautājums par mācību valodu tiktu atrisināts un vairs nebūtu politizēts.
Jūs pieminējāt 90. gadus, interfronti un cilvēkus, kas bija pret Latvijas neatkarību. Vai tiešām varam būt droši, ka šodien aina ir mainījusies? Nesen intervēju pazīstamo mūzikas kritiķi Artemiju Troicki, kurš pirms trim gadiem pārcēlies no Krievijas uz Igauniju, viņš secina, ka Baltijas krievi esot pat putiniskāki nekā Krievijas krievi, jo dzīvojot idealizētos priekšstatos par Krieviju.
Diemžēl jāpiekrīt Troicka kungam. Daudzi cilvēki dzīvo Latvijā, kas ir Eiropas Savienības dalībvalsts, un te ir garantētas demokrātiskas tiesības, taču skatās prokremliskos televīzijas kanālus un ir daudz kaismīgāki Putina atbalstītāji nekā liela daļa Krievijā dzīvojošo. Te, protams, sava loma ir arī sentimentam pēc padomju laikiem. Taču, daļai Latvijā dzīvojošo krievu ir sentiments pēc PSRS kā tādas – pēc simboliem, pēc teritorijas un tamlīdzīgi, toties daļā latviešu sabiedrības joprojām vērojami padomju laiku saskarsmes modeļi, kuri ļoti spilgti parādījās “Rīdzenes” sarunās. Šo komunikācijas modeļu izskaušana prasīs ilgāku laiku, ja atceramies, ka Mozus četrdesmit gadus savu tautu vadāja pa tuksnesi.
Padomju mantojumu, protams, nav viegli pārvarēt, tomēr lielāks satraukums ir par to, ka Latvijā dzīvojošie atbalsta, piemēram, Krievijas agresīvo politiku Ukrainā.
Putins lielā mērā izmanto sentimentu pret padomju impērijas šķietamo varenību, bet tā ir tikai viena daļa. Uz Putinu var paskatīties arī kā uz daļu no mūsdienu pasaulē populārā trenda, kas vērsts uz tradicionālismu un veicinājis gan breksitu Lielbritānijā, gan Trampa ievēlēšanu par prezidentu ASV. Visi šie procesi mēģina izmantot cilvēku sentimenta pēc kādreizējās varenības un iedomāto ārējo apdraudējumu, modinot to, ko Umberto Eko sauca par “ur fascismo” jeb “iekšējo fašismu” – mēs esam izredzētie, mums ir vadonis, apkārt ir tumsa, pret kuru mums jākaro… Putina Krievijā tā gan ieguvusi viskrasākās formas.
Jau minētais Artemijs Troickis vērsa uzmanību uz to, kā Latvijas krievus apraksta Krievijas mediji, un minēja arī vienu spilgtu piemēru – kādas Anastasijas Mironovas rakstu interneta portālā “gazeta.ru”, kur viņa apraksta, ka Latvijas krievi dzīvo “geto”, ir slikti ģērbti, nekoptiem matiem, visi strādā tikai netīrākos darbus, saņem vismazākās pensijas un pats galvenais – “viņi visu laiku runā par ēdienu”. Tieši tāds ir arī raksta virsraksts. Kā Latvijas krievi uztvertu šādu raksturojumu?
Krievijas propagandai ir dažādi līmeņi. Reizēm tā ir ļoti rupja, vienkārši skaļi apgalvo, ka Latvijā ir “etnokrātisks režīms”, kur “valda rusofobi”, “neizdevusies valsts” un tamlīdzīgi. Taču ir smalkāks līmenis, kas izmanto stāstījuma formu, daļēji patiesus faktus. Piemēram, rāda, ka padomju laikā te bija rūpnīca, bet tagad palikušas tikai drupas, apkārt viss nekopts, nabadzība. Domāju, ka šādu rakstu auditorija drīzāk ir nevis Latvijas krievi, bet tie Krievijas krievi, kuri vēlas doties prom no valsts un, iespējams, izskata Baltijas valstis kā variantu. Šādos rakstos varbūt nav vērojama Kremļa propagandas āža kāja, bet tāds kā kovārņa melnais spārns – kaut kas mazliet smalkāks un pūkaināks, bet tāpat melns.
