Etniskā balsojuma upuris. “LA” saruna ar bijušo laikraksta “Čas” žurnālistu Igoru Vatoļinu 15
Pirms trim gadiem bijušais laikraksta “Čas” žurnālists IGORS VATOĻINS paziņoja par savu nodomu saliedēt eiropeiski domājošos Latvijas krievus, kas nepiekrīt Putina politikai. “Pēc Krimas notikumiem jebkuram cilvēkam jāizšķiras, vai viņš ir Latvijas un Eiropas patriots. Vai viņš ir Putina administrācijas atbalstītājs un ir gatavs kalpot kā tāda “piektā kolonna” – pēdiņās pagaidām. (..) Ja būs karadarbība, tad bez pēdiņām…” – toreiz presē izteicās I. Vatoļins. Tomēr nevarētu teikt, ka šīm idejām Latvijā bija daudz sekotāju. Tagad I. Vatoļins nolēmis iesaistījies politikā, gatavojas drīzumā kļūt par partijas “Latvijas attīstībai” biedru, no kuras saraksta nesen kandidēja Rīgas domes vēlēšanās. Viņaprāt, šī partija var piesaistīt krievu vēlētāju balsis. Bet kāpēc lai viņi novērstos no “Saskaņas”, par kuru gadiem uzticīgi balsojuši?
Jūs šogad piedalījāties Rīgas domes vēlēšanās kā Latvijas Reģionu apvienības/”Latvijas attīstībai” saraksta kandidāts. Apvienībai šīs vēlēšanas bija diezgan veiksmīgas – tā ieguva deviņas deputāta vietas, taču jūs sarakstā palikāt vienā no pēdējām vietām, jo saņēmāt daudz svītrojumu. Pēc tam internetā raisījās diskusija par to, cik liela nozīme te bijusi tā sauktajam etniskajam balsojumam – latvieši balso par latviešiem, krievi par krieviem, bet citas tautības pārstāvjus svītro. Un, redz, pat liberālu partiju vēlētāji rīkojas tāpat. Jūs piekrītat, ka tā notiek?
I. Vatoļins: Jā, tā ir. Ja varētu uz politiku attiecināt medicīniskus terminus, es teiktu, ka tā ir Latvijas slimība. Pie mums partijas dalās “latviešu” un “krievu”, turklāt “latviešu” partijas vienmēr pozicionējas kā labējas, bet “krievu” partijas – kā kreisas. Tas ir aplams priekšstats. Piemēram, Nacionālajai apvienībai ir spilgti izteiktas kreisās politikas pazīmes, taču tā nekad netiek raksturota kā kreisa partija…
Tā nu gan nav – bija taču LSDSP un citas kreisas partijas, tikai tās zaudēja vēlētāju uzticību.
Diemžēl tā tas notika, lai gan latviešu sociāldemokrātijai ir ļoti senas tradīcijas. Bet nu mūsdienās šis etniskais dalījums ir kļuvis izteiktāks, un aizvadītajā vēlēšanu kampaņā nebija vērojami nekādi centieni to lauzt. Etniskais balsojums bija vērojams arī citu partiju rezultātos, piemēram, “Saskaņas” sarakstā tāds cienījams cilvēks kā bijušais Latvijas Universitātes rektors Juris Zaķis netika ievēlēts Rīgas domē, diemžēl drīz pēc tam viņš nomira. Protams, nevajag visu skaidrot tikai ar etnisko balsojumu, jāņem vērā arī citi faktori. Saraksta iekšienē ir diezgan liela konkurence. Godīgi sakot, es pats neveicu aktīvu aģitāciju. Mani vairāk interesēja partijas kopējie panākumi, nevis paša rezultāts. Acīmredzot tā bija kļūda, bet tā man bija pirmā politiskā pieredze.
Kāpēc tieši šī partija?
Es sapratu, ka vērot no malas un kritizēt ir par maz, pašam būtu jāiesaistās. Izvēloties partiju, man bija svarīgi trīs kritēriji. Pirmkārt, lai programmā būtu tēze par Latvijas politisko nāciju, kas būtu iekļaujoša – visi cilvēki, kuri ciena Latvijas valstiskumu, atbalsta latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, kuri ir Latvijas patrioti, ir daļa no šīs nācijas neatkarīgi no etniskās izcelsmes. Otrs jautājums, kas man šķiet tikpat nozīmīgs, ir ekonomika. It kā pēdējos gados ekonomiskie rādītāji uzlabojas, cipari aug, tomēr īsti izrāvienu nejūt. Bez pilnvērtīgas ekonomikas attīstības nebūs līdzekļu ne kultūrai, ne veselības aprūpei, ne sociālajai sfērai, ne citām jomām. Treškārt, man bija svarīgi, lai partijā būtu jauni, enerģiski cilvēki. Varbūt mazāk Reģionu apvienība, taču “Latvijas attīstībai” vislabāk atbilst šiem trim kritērijiem – tur ir lieliska, multinacionāla jauniešu komanda.
Te tomēr ir pretruna – tātad jūs uzrunāja šī partija, kas ir atvērta un multinacionāla, bet intervijas sākumā pats atzināt, ka vēlētāji to uztvēra kā “latviešu partiju” un izsvītroja kandidātus ar krievu uzvārdiem. Tad kāpēc krievi par jums nebalsoja?
Savā ziņā tas bija pārsteigums. Kad norisinājās kampaņa, LRA/”LA” uzrunāja arī krievu vēlētājus, un bija atsaucība. Es pats zinu vairākus cilvēkus, kuri nobalsoja par mums. Protams, precīzus procentus, cik bija krievu vēlētāju, nevarēšu pateikt. Varbūt vajadzēja uzrunāt vēl aktīvāk… Domāju, ka “Saskaņai” nav monopola uz krievvalodīgo vēlētāju balsīm, un, ja parādītos reāla alternatīva, tad tas ātri varētu pazust.
Rīgā ir daudz nejēdzību, kas ir tepat acu priekšā – kaut vai nupat haotiski organizētie un nekvalitatīvie ielu remonti. Cieš gan latvieši, gan krievi, tomēr Ušakova elektorāts ir gatavs to piedot. Kāpēc?
Te jāskatās plašāk – nacionālā līmenī, jo arī galvaspilsētas vēlēšanas tomēr vairāk ir politiskas, un tikai tālāk nāk jautājumi, kas tieši saistīti ar pašvaldības darbu. “Saskaņa” savā politiskajā attīstībā ir izstūmusi Ždanokas partiju, pārņemot arī šīs partijas vēlētāju daļu, kas ilgojas pēc Padomju Savienības. Šis elektorāts asi reaģē uz Nacionālās apvienības priekšlikumiem. Piemēram, savulaik kā atbilde NA ierosinājumam par krievvalodīgo skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā sekoja krievu radikāļu rosinātais referendums par krievu valodu kā otru valsts valodu, un “Saskaņa” to atbalstīja. Tāds politiskais “pinpongs” ar nacionālajiem jautājumiem tiek spēlēts jau gadiem.
Jūs tagad pasniedzat tā, it kā mums būtu tikai divas partijas. Bet tā sauktajā latviešu partiju flangā ir dažādas partijas. Tie vēlētāji, kuriem ir svarīgi nacionālie jautājumi, balso par Nacionālo apvienību, bet ir arī citas izvēles – Zaļo un zemnieku savienība, “Vienotība”, “Latvijas attīstībai” un tagad vēl virkne jaunu partiju. Savukārt krievu vēlētāji jau gadiem monolīti ir par “Saskaņu”. Jānis Urbanovičs vienmēr izsakās ļoti pašpārliecināti, liekot saprast, ka viss tā arī paliks.
“Saskaņa” ir izvēlējusies nacionālā līmenī palikt opozīcijā. Ja tā vēlētos nokļūt pozīcijā, tad vajadzētu izdarīt virkni lietu – lauzt līgumu ar “Vienoto Krieviju”, atzīt, ka 2012. gada referendums bija kļūda, un pārtraukt Ušakova naida retoriku pret varas partijām. Taču viņi to negrib darīt. Varētu minēt, kāpēc tas tā notiek, taču rezultāts ir tāds, ka valdošās koalīcijas sastāvs ir diezgan paredzams. Tā kā pie pašreizējā spēku sadalījuma koalīcija nevar iztikt bez Nacionālās apvienības, tad NA diktē noteikumus valdībai.
Bet jūs taču sākāt meklēt savai pārliecībai atbilstošu partiju un, lūk, atradāt “Latvijas attīstībai”. Kāpēc tā nedara citi krievi?
Sava loma ir inercei. Es arī diezgan ilgu laiku konsekventi balsoju par “Saskaņas centru”, bet pēc tam, kad notika valodas referendums un Krimas aneksija, sapratu, ka man šī izvēle nav pieņemama. Taču līdz šādai atziņai ir jānonāk, un citas partijas arī ne pārāk aktīvi cenšas uzrunāt krievu vēlētājus, lai viņiem šādas pārdomas rastos. Ušakova kungs ir diezgan stiprs retorikā, un pašslavināšanās ziņā ar viņu reti kurš politiķis Latvijā var sacensties. Žurnālista pagātne un lielie ieguldītie resursi palīdz to nodrošināt.
Dažas jaunās partijas ir paudušas gatavību piesaistīt krievu vēlētājus, piemēram, “Kustība Par”.
Tas ir labi, ka gudrās galvas sāk iesaistīties politikā. Tur ir daudz cilvēku, kas līdz šim vairāk komentēja politiskos procesus, bet paši izvairījās piedalīties. Mani gan mulsina kreisuma pazīmes šajā partijā. Manuprāt, šobrīd svarīgāk ir nevis domāt, kā sadalīt naudu, bet kā to nopelnīt.
Bet vai tad “Saskaņas” vēlētāji nav kreisi?
“Saskaņa” pozicionējas kā sociāldemokrātiska, taču es teiktu, ka tā vairāk ir populistiska.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis nesen mēģināja izvirzīt jautājumu par automātisko pilsonību nepilsoņu bērniem. Ir viedoklis, ka prezidents ar savām darbībām nevis veicināja saliedētību, bet drīzāk tai kaitējis. Kā izteicās deputāts Ingmārs Līdaka: “Tiem, kas jau samierinājušies ar nepilsoņa statusu, atkal atgādināts vecais aizvainojums. Tie, kuri jau bija aizmirsuši, ka nepilsoņi viņus traucē, atkal to atcerējušies.”
Es Valsts prezidenta ierosinājumu vērtēju pozitīvi. Pēc 2014. gada Krimas notikumiem nepilsoņu jautājums ir ieguvis citu aktualitāti, nekā tas bija agrāk, bet diemžēl Latvijā šī problēma nav pietiekami vērtēta. Līdz tam nepilsoņu jautājums bija saistīts ar cilvēktiesībām, integrāciju, bet pašlaik tas jau kļuvis par valsts drošības jautājumu. Putina režīms ir izsludinājis karu pret kolektīvajiem Rietumiem, un cīņā pret Latviju nepilsoņu jautājums ir viens no centrālajiem. Tas padara valsti par vieglu uzbrukuma mērķi. Būtu pienācis laiks izvirzīt ideju, ka šo jautājumu vajadzētu slēgt.
Ko nozīmē “slēgt”?
Varētu piedāvāt visiem nepilsoņiem un viņu pēctečiem izšķirties, vai viņi gribētu kļūt par Latvijas pilsoņiem. Protams, viņi var atteikties, bet tad tā būs viņu izvēle.
Tāpat vien visiem piešķirt? Un kā tad tie, kas gāja un kārtoja naturalizācijas eksāmenus?
Es jau teicu – tagad tas ir drošības jautājums. Agrāk tā nebija. Putins viņiem var piedāvāt Krievijas pilsonību, pat kādus īpašus bonusus. Un tad tā jau būtu ievērojama Krievijas pilsoņu masa Latvijā, ar kuru var manipulēt.
Krievija var manipulēt arī tāpat, tāpēc jau aktīvi tiek izmantoti tādi termini kā “krievvalodīgie” un “tautieši”, kas jau šobrīd tiek plaši lietoti gan propagandā, gan oficiālajos paziņojumos. Pilsonības “izdāļāšana” šo problēmu nerisina.
Savulaik nepilsoņu statusa radīšanai bija juridiski apsvērumi, kas saistīti ar Latvijas valsts nepārtrauktības principu, taču bija arī praktiski apsvērumi, jo 90. gados viss nebija tik vienkārši, kā tagad reizēm stāsta. Interfrontes atbalstītāju skaits bija diezgan liels, un bija vajadzīgs risinājums, lai nostiprinātu valsts neatkarību, veiktu pirmās reformas un tamlīdzīgi. Bet 2004. gadā Latvija iestājās Eiropas Savienībā un NATO, un tagad šādu draudu vairs nav. Es uzskatu Vējoņa kunga iniciatīvu par ceļa sākumu. Tas, ka pirmajā piegājienā tā nedabūja atbalstu Saeimā, vēl neko nenozīmē. Politiķi skaidri pateica, ka priekšlikums noraidīts nevis tāpēc, ka viņi tam nepiekrīt, bet tāpēc, lai negrautu valdošās koalīcijas vienotību gadu pirms vēlēšanām. Stingri pret bija tikai Nacionālās apvienības frakcija.
