Ētiski jūtīgs pasaules redzējums 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jūlija beigās jau 20. reizi pasniegta Starptautiskā Jāņa Baltvilka balva, suminot ievērojamākos bērnu un jauniešu literatūras autorus un māksliniekus, kuru darbi izdoti laika posmā no 2023. gada maija līdz šī gada maijam. Jāņa Baltvilka balva rakstniecībā tika piešķirta Inesei Zanderei, balvu par debiju bērnu literatūrā saņēma Rute Marta Jansone, bet kā labākā bērnu grāmatu ilustratore atzīta Aleksandra Runde.
Pasniedzot balvu, Jāņa Baltvilka balvas žūrijas pārstāve ilustratore Gita Treice par Aleksandras Rundes radīto grāmatu “Ko darīt, ja esi kails pilsētā” uzsvēra, ka tā ir “ētiski jūtīgs, oriģināls pasaules redzējums – gribas sekot viņas domai, kas pārtop skaidrā zīmējumā, tālāk jau akvareliskā, veiklā gleznojumā”.
Šī Aleksandrai Rundei nav pirmā ievērojamā balva – janvārī Itālijas pilsētā Boloņā norisinājās ikgadējais bērnu grāmatu tirgus, kurā par labāko debiju bērnu literatūrā tika pasniegta balva “Bologna Ragazzi Award” kategorijā “Opera Prima”.
– Kāds bijis jūsu grāmatas ceļš uz konkursu Boloņā?
A. Runde: Šajā konkursā ar citām ilustrācijām piedalījos jau gadu iepriekš un veicās, biju viena no nominantiem. Tā ievēroju, ka izstādē ir konkurss arī grāmatām, kurā piedalās izdevēji. Kad mana grāmatiņa bija gatava, pamudināju savu izdevēju, sakot, ka varbūt ir vērts paskatīties arī šajā virzienā.
Darbs pie grāmatas aizsākās Itālijas studiju laikā, un pēc atgriešanās Latvijā to pabeidzu kā maģistra darbu, pēc tam vērsos pie izdevējiem, aicinot to izdot. Nevienu brīdi mērķis nav bijušas balvas, vēlējos vien izdot grāmatu; projektu veidoju lēnītēm, lēnītēm… Un balvas nāca tik tiešām negaidīti.
– Grāmata “Ko darīt, ja esi kails pilsētā” stāsta par būtiskām lietām – pašcieņu un kauna pārvarēšanu, turklāt ar šādām sajūtām sastopas ne tikai bērni, bet ikviens no mums.
– Man bija sapņi, ka pilsētā esmu kaila, un, par tiem domājot nomodā, sapratu, ka tas saistīts ar kauna izjūtu ikdienā, varbūt sevis meklējumiem, savas īstās vietas atrašanu, cenšanos iederēties, arī par sevis pieņemšanu tādu, kāda esmu. Grāmata jau tikai izskatās kā bērnu grāmata, iespējams, tā pat vairāk domāta pieaugušajiem, mērķa auditorija ir nenosakāma.
– Kā jūs sākāt zīmēt un kāpēc pievērsāties tieši grāmatu ilustrācijai?
– Nesen mamma stāstīja, ka jau kā bēbītis esmu ļoti uzmanīgi pētījusi grāmatas. Grāmatas un to ilustrācijas tik tiešām man vienmēr ļoti patikušas, bērnībā ap mani bija papīru kalni, īpaši patika zīmēt cilvēkus, to portretus. Tomēr Liepājā pabeidzu parastu vidusskolu ar matemātikas ievirzienu, tam sekoja iekšēja krīze, nevarēju saprast, ko darīt tālāk. Zīmēt man tik tiešām vienmēr bija paticis, bet, lai iestātos Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, jāmāk zīmēt aktus un gleznot klusās dabas. Tāpēc nolēmu iestāties Liepājas Mākslas vidusskolā un divus gadus mācījos vienīgi mākslas priekšmetus, tas bija kā sagatavošanās posms akadēmijai. Tad iestājos Mākslas akadēmijā un tur satiku izcilus pasniedzējus – Juri Petraškeviču un Rūtu Briedi, viņi studentus spēj ievirzīt un atvērt. Atceros, vēl Mākslas vidusskolā sāku mēģināt ilustrēt, bet toreiz nevarēju saprast, kā mākslinieks atrod savu stilu, es taču varu uzzīmēt jebkā: ja man pateiks – zīmē visu kantainu, to taču varu, kā atrast to, kas ir tieši mans? Mākslas akadēmijā studenti saņēma dažādus uzdevumus un izjutu, ka beidzot varu darīt tā, kā patiktos, tā tas stils arī atnāca.
Vēlāk studiju laikā Rūta Briede aicināja ilustrēt grāmatu, savukārt Jāņa Rozes apgāds manus darbus atrada izstādē, līdzīgi aizsākās sadarbība arī izdevniecību “Liels un mazs”.
– Esat gājusi gluži vai izlemtu ceļu! Tomēr – vai māksliniekam par sevi ir jācīnās: jums ir rūpīgi izveidota mājaslapa, Boloņas konkursam savu grāmatu arī pati ieteicāt…
–Mūsdienās tas ir ļoti noderīgi, ja vēlos arvien lielākus projektus, jābūt kā tādam zīmolam. Ir vērtīgi, ja ir sava mājaslapa, sociālie tīkli, piemēram, “Instagram”, citiem pat ir savi ilustrāciju aģenti, kas katram māksliniekam piemeklē darbus, tas gan vairāk notiek Amerikā. Man ļoti patīk šis darbs, sajūta, kad ilustrēju grāmatu un tā tiek izdota, tāpēc vērts pacīnīties un uzrunāt cilvēkus. Man to tik tiešām patīk darīt, tāpēc virzos arvien lielāku projektu virzienā.
– Boloņas balva ir plaši zināma, jūsu vārds izskanējis skaļi, vai jau saņemti kādi ārvalstu piedāvājumi?
– Varbūt. Šobrīd vēl nav pavisam konkrētu piedāvājumu, vien ceru, ka pavisam drīz mani pamanīs arī starptautiski.
– Teicāt, ka patīk zīmēt cilvēkus, kādas ir jūsu zīmētās sejas?
– Mani aizrauj process, kad varu izdomāt tēlus un to sejiņas, tas ir īsts radīšanas prieks. Piemēram, izdomāju kādu onkulīti vai iztēlojos, kā varētu izskatīties pārdevēja, kāda izskatītos lēdija un kas tieši viņu par tādu padara. Tas ir tik interesanti – vispirms novērošana, bieži eju pa ielu un vēroju, kā cilvēki ģērbušies, kā viņi iet, kādas ir viņu sejas izteiksmes. Tas viss mani iedvesmo, un tad varu izpausties, meklēt veidus, kā to visu attēlot. Pēdējā laikā man patīk, ka ilustrācijā parādās arī humors, un mēģinu attēlot kādus jociņus.
– Mūsdienās grāmatu ilustrācijas mainās. Tiesa, arī agrāk ilustrācijas bija mākslas vērtība, bet tagad ne vienmēr tās ilustrē stāstu, tās pašas kļūst par stāstu.
– Piekrītu, ilustrāciju māksla tik tiešām sākusi iet ārpus robežām. Ja paskatās vecākas grāmatas, galvenokārt sastopamas klasiskā veida ilustrācijas – ar tušu vai grafikas tehnikā, tās variē un attēlo galvenos varoņus, bet tagad ilustrācijas mēdz būt pavisam abstraktas. Jāatzīst, ka brīžiem man pat tās vairs nepatīk, īpaši, ja tās ir ilustrācijas bērnu grāmatām. Parādās arī ilustrācijas pieaugušajiem, kuras bērniem nav saprotamas vai arī tās pat nevajadzētu rādīt. Agrāk ko tādu nebiju novērojusi.
Šķiet, Latvijā izdevniecība “Liels un mazs” savas 20 gadu pastāvēšanas laikā visu laiku ir cēlusi ilustrāciju līmeņa latiņu. Viņi jau ilgu laiku piedalās Boloņas izstādē un redz pasaules tendences, to prasa no saviem ilustratoriem. Šis skats Latvijas bērnu grāmatu mākslu tik tiešām ir mainījis, pacēlis augstākā līmenī.
– Vai zīmējat ar roku vai ar datora palīdzību?
– Pārsvarā zīmēju ar roku, ar datoru reizēm vien iekrāsoju kādu fonu. Man ļoti patīk papīrs, man ir mans mīļākais parastais zīmulītis. To nesen dabūju pasūtīt internetā, vairs nekur veikalos nevarēju atrast. Man arī ļoti patīk pirkt mākslas piederumus, zīmulīšus, tas viss iedvesmo, datorā ir vien gluda virsma.
– Grāmata par kaunu ir par visiem būtiskiem jautājumiem, par ko vēl jums liekas svarīgi runāt grāmatā?
– Savai grāmatai prātā turu ideju stāstam par bailēm, zinu, ka daudziem bērniem ir bail no teju visa kā, arī pati biju superbailīgs bērns, naktī mani varēja nobaidīt jebkas! Vēlos bailes parādīt caur humoru, parādīt, ka tie nav nekādi briesmoņi. Šobrīd gan domāt par nākotnes grāmatām nav laika, vairāk domāju par bērniņa audzināšanu. Manam dēliņam šobrīd ir trīs ar pusi mēneši un pie sienas ir sakarinātas ilustrācijas no manas pēdējās grāmatas “Draugi un kaimiņi”. Tagad viņš tās pēta ar lielu interesi, bet vēl īstu grāmatu neesmu rādījusi, viss vēl priekšā.
Man gan arī patīk, ka ideja atnāk pilnīgi nejauši, tā notika ar “pliko grāmatu”, tādu pat nebiju plānojusi taisīt, vienkārši vienā dienā sakrita gan iedvesma, gan ideja un radās grāmata.
– Arvien atskan skaļas runas, ka kultūras jomā nepietiek finansiālo līdzekļu, bet vienlaikus joprojām jauni cilvēki izvēlas savu dzīves ceļu saistīt ar mākslu. Vai ir liela konkurence?
– Tā tik tiešām nav pati ienesīgākā profesija un mākslinieku darbs tiek novērtēts pārāk maz. Atceros, pirmie projekti bija maz apmaksāti, bet manī bija misijas apziņa, manī bija prieks par izdoto grāmatu, prieks par spēju sevi pierādīt. Tad pamazām sāka nākt lielāki projekti un pamazām jutu, ka ar mani sāka rēķināties. Tiesa, bēdīgi, ka daudzi mākslinieki, lai gūtu stabilus ienākumus, spiesti strādāt papildu darbus par skolotājiem vai reklāmas aģentūrās. Projekti jau nāk un iet, Latvija un tās pirktspēja ir maziņa. Taču ir arī otra puse: mums ir tikai viena Mākslas akadēmija, mums ir tikai daži izdevēji, tā kā, ja tiec cauri pirmajiem gadiem un topi pamanīts, ir iespēja strādāt un attīstīties. Vācijā, Francijā, nemaz nerunājot par Ameriku, ir tik daudz mākslas akadēmiju, tik daudz ilustratoru, tiesa, arī daudz izdevniecību, bet konkurence ir daudz lielāka un tikt līdz Boloņas konkursam, to, ka tava grāmata stāv stendā un to ievēro, ir daudz, daudz grūtāk!
– Vai jūs nebaida fakts, ka cilvēki arvien mazāk lasa?
– Jā, esmu pētījusi statistiku, lasa arvien mazāk, un tas saistīts ar to, ka arvien mazāk lasa tieši pieaugušie, bērniem trūkst paraugu. Reti kurš bērns ņems un sāks pats lasīt, ja neviens to neierādīs. Mani tas tiešām satrauc, jo lasīšana ir īpašs process. Tiesa, tas ir lēnāk nekā noskatīties filmu vai vienkārši skrullēt telefonu, bet teksta uztvere ir ļoti būtiska. Savam dēliņam lasīšu un stāstīšu par grāmatām, cik vien varēšu!
