Alus etiķetes – viss par sastāvu, bet ne tikai… 0
Ikviena alus etiķete var pastāstīt par vēsturi – ne tikai alus darītavas vai paša alus, bet bieži arī atspoguļot tā laika politiskos un pat sociālos notikumus
No alus ražošanas un lietošanas vēstures zināms, ka tā dzeršanas tradīcijas attīstījušās līdz ar civilizācijas attīstību. Senajā Asīrijā alus dzerts, sūcot to no kopējā trauka ar caurulīti, bet vēlāk to dzēra jau no amforām. Arī Eiropā ir izmantotas amforas. Latvijas teritorijā alu gadsimtiem ilgi pildīja mucās un tā lietošanai izmantoja koka kanniņas un kausus, vēlāk keramikas, porcelāna, stikla un arī metāla kausus.
Alus muca kā aizguvums pie mums parādījās reizē ar kristietības ieviešanu. Zināms, ka zemnieku saimniecībā alus mucas minētas jau 1300. gadā. Līdz 19. gs. Latvijas teritorijā alu galvenokārt brūvēja pašu vajadzībām. Bet ar 19. gs. alus darīšana daudz plašāk attīstījās tieši uz komerciāliem pamatiem. Alus kļūst par plaša patēriņa preci. Jau 18. gs. beigās, bet īpaši ar 1800. gadu alus pildīšanā parādās pirmās keramikas pudeles (krūkas), bet desmit gadus vēlāk alus tiek pildīts arī stikla pudelēs.
Tendence pārdot alu stikla pudelēs nostiprinās visa 19. gs. laikā. Sākumā produkciju fasēja patentētās pudelēs, kas piederēja alus ražotājam. Uz pudeles norādīja ražotāja nosaukumu un vietu, bet uz dibena – stikla ražotāja iniciāļus un tilpumu. Lai gan stikla pudeles bija pārāk dārgas, lai tajās pildītu visai lēto dzērienu, tomēr dzert alu no pudeles kļuva arvien prestižāk.
Straujā 19. gs. industrializācija ienes lielas pārmaiņas alus darīšanas procesos, kas tiek pārkārtoti uz rūpnieciskiem pamatiem. Gadsimta vidū parādās uz stikla pudelēm līmējamās papīra etiķetes. 1901. gadā angļa Maikla Ouena izgudrotā automātiskā pudeļu ražošana sāk savu uzvarošo gājienu, pakļaujot tālāko pudeļu un etiķešu izmantošanas procesu nepārtrauktām pārmaiņām līdz pat mūsdienām.
Mūs Priekuļu pagasta Jāņumuižā laipni uzņēma Latvijā zināmais alus etiķešu kolekcionārs Raimonds Zaķītis. Bērnībā krājis dažādu dzērienu etiķetes, bet interese tieši par alus etiķešu kolekcionēšanu veidojusies pusaudža gados, mērķtiecīgi apmeklējot visas Rīgas alus darītavas. Pārliecību par pievēršanos Latvijas alus darītavu etiķešu kolekcionēšanai nostiprinājusi tikšanās nu jau ar mūžībā aizgājušo etiķešu kolekcionāru Jāni Lismani. Raimonda Zaķīša kolekcijā ir ap 15 000 Latvijas alus darītavu etiķešu no 19. gs. otrās puses līdz mūsdienām, un tā tiek nemitīgi papildināta.
Dzīvu interesi raisīja viņa rīcībā esošā, Lietuvā izdotā Žigimanta Šalkauska grāmata Latvija – alus darītavas, etiķetes, paliktņi. 19. gs.–1946 (izdevniecībā Dirva, 2015. gads). Šis unikālais izdevums tapis, pateicoties kolekcionāriem no Latvijas, Lietuvas, Krievijas un Vācijas, kuri atvēra savas kolekcijas un sniedza padomus. No Latvijas savas kolekcijas piedāvāja izmantot: Artūrs Altbergs, Guntis Avotiņš, Jānis Dišlers, Valts Linde, Guntis Radziņš, Uldis Veršūna, Raimonds Zaķītis, Nikolajs Ivanovs un Andris Rankevics. Grāmatā pirmo reizi sistemātiski sakārtotas visas zināmās un līdz mūsdienām saglabājušās Latvijas teritorijā pastāvējošo alus darītavu etiķetes.
Grāmatā uzsvērts birofilijas nozīmīgums, kuru vēl maz izmantojam ne tikai alus un alus darītavu, bet arī mūsu vēstures izpētē. Jāatzīst, ka birofilijai nav tik dziļu un senu sakņu kā bibliofilijai vai numismātikai. Lai gan tā radusies gandrīz vienlaikus ar filatēliju (par tās dzimšanas laiku uzskata 1840. gadu), tomēr birofilu ir krietni mazāk nekā miljonos skaitāmo filatēlistu un numismātu. Tikai 20. gs. beigās radās specializētie izdevumi un interneta vietnes, kas veltītas šai kolekcionēšanas jomai.
Cariskā Krievija
Agrīnās drukātās etiķetes nelielas, vienkrāsainas. Latvijā parādās 19. gs. otrajā pusē reizē ar darītavu industrializāciju. Uzraksti vācu valodā (brūži pieder vācbaltiešiem). Attālie brūži (K. Saķis – Kuldīgā) lieto arī latvisko rakstu.
Pilnveidojoties iespiešanas tehnoloģijām, etiķešu formāts kļūst lielāks, etiķetes daudzkrāsainākas. Katra alus darītava izvēlas sev raksturīgu dizainu. Etiķetes ilustrē arī uzņēmumu attēli. Uzrakstos parādās industrializācijas procesā skartās pārmaiņas, rakstot Dampfbierbrauerei – tvaika alus darītava. Darbojas valsts īstenotā pārkrievošanas politika – uzraksti krievu un vācu valodā. Tomēr ir redzams un pašsaprotams izņēmums, ka uz iesala preparāta baltveļas mazgāšanai etiķetes uzraksts ir latviešu valodā.
Uz etiķetēm redzami iegūtie apbalvojumi, kā arī jubilejas reizēm ražotie ali.
Varam iegūt pilnīgu priekšstatu par ražotajām alus šķirnēm, kuras aizgūtas no Vācijas.
Pēc norādēm uz etiķetēm var atrast alus darītavu pārstāvniecības ne tikai Vidzemē, Kurzemē, bet arī Pleskavā, Varšavā un impērijas gavaspilsētā Pēterburgā.
Pirmā pasaules kara gados prakstiski visas alus darītavas darbu pārtrauc, dažas pat iet bojā. Waldschlosschen iekārtas tiek evakuētas uz Krievijas vidieni. Kara gados alu savam patēriņam ražoja mājas apstākļos. Latvijas teritorijā nekad nav bijis aizliegts.
Latvijas brīvvalsts
Nodibinoties Latvijas brīvvalstij, alus ražošanu pilsētās steidz atsākt vācbaltiešiem piederošie brūži. Muižām piederošie brūži tiek pārdoti vai iznomāti. Brūžus iegādājas arī latviešu uzņēmēji.
Baltvāciešiem piederošie brūži izmanto cariskās Krievijas laikā tapušās daudzkrāsainās dizaina etiķetes. Latviešu valodas lietošana uz etiķetēm visiem kļūst par goda lietu.
Uz etiķetēm varam atrast brīvvalsts laikā iegūtos apbalvojumus: 1925. g. izstādē Jelgavā, 1937. g. Zemgales izstādē, arī 1913. g. Vecpiebalgas lauksaimniecības biedrības (turpināja darbu vēl 30. gados) iegūtās medaļas. Dažas alus darītavas turpina dižoties ar cariskās Krievijas laikā (Rīgā, Parīzē) iegūtajiem apbalvojumiem.
Rīgā darbojas Miesta alus darītavas, mūsdienu sapratnē līdzvērtīgas mājas vai pat amata alus darītavām, ražojot nefiltrēto alu.
Uzzinām par Rīgā darbojošos vācbaltiešu brūžu dibināto Rīgas alus Centrālbiroju (jeb sindikātu). Rīgas apvienotās alus darītavas izlaiž Svētku un Eksporta alu.
Iļģeciema darītava ražojusi arī kviešu Berlīnes balto alu – Berliner Weisse (Kuhle Blonde).
Etiķetes centrā uzņēmuma attēls ar uzrakstiem latviešu un vācu valodā, ar papildu etiķeti, norādot: “No deenas gaismas sargat, stahwu un aukstā veetā uzglabat un bez sakustinaschanas eeliet!” Alus brūvēts arī īpašiem notikumiem – Tērbatas universitātes vācbaltiešu studentu korporācijas Curonia 125. gadadienai, korporācijas Selonija 50 gadiem.
Alus ar Tip–Top zīmolu, kas ražots gan cariskās Krievijas laikā, gan Latvijas brīvvalsts laikā. Arī Vandzenes un Sinoles P. Galiņa alus darītavas ražojušas alu ar Tip–Top zīmolu. Zīmols apliecina alus augsto kvalitāti.
Vācu okupācijas laiks
Vācu okupācijas laikā darbu turpina visas padomju nacionalizētās alus darītavas. Par to liecina arī etiķetes, uz kurām jebkurš vēstures pētnieks izlasīs norādes par to laiku. Darbu turpina a/d Kymmel Rīgā, Jorka (tagadējā Bruņinieku) ielā 2. Pirmās šķiras Cēsu alus un Gulbenes Gaišā alus etiķetes iespiestas tipogrāfijā Jorka ielā Rīgā.
Okupācijas laikā alus nozari pārvalda Pārtikas nodrošināšanas departamenta Dzērienu rūpniecības centrāle. Okupācijas vara ļauj atjaunot alus darītavas Tannhauser darbu. Tā ražo arī kara apstākļiem piemēroto Iesala dzēriens saldināts ar mākslīgo saldvielu.
Agrīnais padomju laiks 1940.–1941. gads
Uz etiķetēm lasāms, ka uzņēmums nacionalizējams: N/U – nacionalizētais uzņēmums. Var nacionalizēt privātuzņēmumu. Bet nacionalizēt valsts AS Aldaris, kura akcijas piederēja valsts Kredītbankai? Būtu pašsaprotamāk, ja okupētājvalsts struktūra pārņem okupētās valsts uzņēmumu.
Visas nacionalizētās alus darītavas sāk ražot vienveidīgu produkciju: gaišo alu, ar vienkrāsainām un viena tipa etiķetēm ar uzrakstiem latviešu un krievu valodā. Etiķetes apliecina, ka alus tiek ražots ar valsts līdzdalību, jo alus darītavas pakļautas PRTK (Pārtikas rūpniecības tautas komisariāts) Alkoholisko un bezalkoholisko dzērienu rūpniecības trestam.
Uzņēmumu nosaukumi veidoti pēc vienota principa. Nosaukuma pirmo burtu iniciāļi veido jauno emblēmu. Alus darītavas Rīgā zaudē nosaukumus, piešķirot vārdam Rīgas a/d kārtas numuru. Vēlāk savās atmiņās Kārlis Zālītis teiks: “Padomju vara arī šim brūzim bija piešķīrusi savu nekādo nosaukumu Alus darītava nr. 4. Izņēmums bija Aldaris, kurš bez kārtas numura saglabāja savu nosaukumu un emblēmu”. Pirmais padomju laika direktors Pāvils Zariņš atceras, ka “tika ignorēts pārtikas rūpniecības komisāra V. Latkovska priekšlikums atteikties no Aldara emblēmas un rūpnīcu pārdēvēt par A. Mikojana vārdā nosaukto alus darītavu”.
