21. gadsimts vairs nav autoritātes laiks. To nomaina īslaicīgas slavenības. Saruna ar Skaidrīti Lasmani 3
Filozofes, Latvijas Universitātes emeritētās profesores Skaidrītes Lasmanes interešu lokā ir ētika, filozofijas vēsture un komunikāciju zinātnes. Līdzās pētniecībai viņa darbojas biedrībā “Latvijas Mediju ētikas padome”.
Nesen, klausoties sarunu ar jums Latvijas Radio raidījumā “Krustpunkti”, mani pārsteidza apgalvojums, ka Latvijā valdot provinciālisms. Vai tas nav paradoksāli? Latvija nekad savā vēsturē nav bijusi tik ļoti integrēta starptautiskās struktūrās. Mēs zinām svešvalodas, varam ceļot, mums ir eiro, mēs patērējam globālos medijus – un jūs runājat par provinciālismu!
S. Lasmane: Integrācija, mobilitāte un provinciālisms – tās nav pavisam nesavienojamas lietas.
Provinciālisms – tas ir īpašs domāšanas veids, attieksme pret pasauli un pašam pret sevi. Apziņas stāvoklis, kurā mazvērtības sajūta savienojas ar nepamatotu pašpietiekamību. Šaurība, izolētība, noslēgtība un pārmērīgs lokālisms. Ja interese nesniedzas pāri par pagastā notiekošo, ja ir vienaldzīgi procesi valstī un pasaulē, ja neizjūtam un neizprotam savu saistību ar tiem, tad visdrīzāk to var saukt par provinciālismu.
Arī informētība un augstas izglītības dokuments var lieliski sadzīvot ar provinciālismu. Tomēr mūsu vēsturē ir rakstnieki ar visai pieticīgu formālo izglītību, piemēram, Edvarts Virza, kurš meklēja auglīgu saikni ar pasaules kultūru, lai ar to bagātinātu Latvijas telpu. Vai tad tas nebija kultūras globālisms, atvērtība šī vārda labākajā nozīmē? Starp citu, šodien provinciālismu mēdz veicināt mediji.
Viens piemērs – seriāls, mediju notikums visas vasaras garumā līdz pat vēlam rudenim. Proti, nogurdinošā ņemšanās ap notiekošo Latvijas Universitātē sakarā ar rektora vēlēšanām. Lokāla informācija nepārauga Latvijas sabiedrībai nozīmīgā diskusijā par izglītības stāvokli pasaulē un valstī, par tās nākotnes attīstības modeļiem.
Varbūt tā liekas tikai mums? Jo esam izauguši ar tradicionālajiem medijiem – laikrakstiem, radio, televīziju. Tagad valda internets, sociālie tīkli. Pārāk straujas pārmaiņas vienas paaudzes laikā.
Šodien uzmanība pievērsta tehnoloģiskām pārmaiņām, raksta par ceturto industriālo revolūciju un jauno digitālo laikmetu. Pagaidām visredzamāk tas skāris mediju komunikāciju. Pārmaiņas, tostarp arī cilvēku domāšanā, ir milzīgas, tās vēl nav pat apjaustas.
Es neesmu tehnoloģiskā determinisma piekritēja un neuzskatu, ka sabiedrības attīstības pamatā ir vienīgi zinātnes un tehnoloģiju progress. Tomēr, redzot, kā mainās komunikāciju joma un kā cilvēku ietekmē internets un sociālie tīkli, nevar noliegt, ka viedās tehnoloģijas šobrīd ir ievērojams pārmaiņas virzošs spēks.
Mēs dzīvojam laikmetā, kad teju vai katrs cilvēks rada un izplata informāciju, dalās ar to. Bet tas prasa visdārgāko resursu – laiku.
Nepieciešams gribasspēks, lai kontrolētu attiecības ar viedajām ierīcēm. Vajadzīgs saprāts, lai spētu atteikties no nepārtrauktās ielūkošanās ekrānā. Un gudrība, lai pamanītu robežu starp vērtīgu, bagātinošu informāciju un vienkāršu apstulbināšanu.
Diemžēl liela daļa cilvēku uz pasauli skatās ne vairs savām acīm, bet caur medijiem – gan pārnestā, gan tiešā nozīmē. Es baidos, ka daudzi vairs nepamana rudeni ar tā košajām krāsu spēlēm. Arī pārdomām par savu dzīvi vairs neatliek laika.
Toties interneta portāli apkopojuši atradumus sociālajos tīklos: “Pašmāju slavenības bauda zelta rudeni.” Un vēl viens paradokss. Mēs esam “satīkloti” kā vēl nekad. Un tomēr bieži dzird, ka cilvēka vientulība modernajā sabiedrībā tikai pieaugot.
Latvijas Universitātes komunikācijas nozares projektā turpinām pētīt, kā jūtas jaunieši, kuri devušies studēt uz ārzemēm, kā viņi internetā dalās savās vientulības izjūtās. Iespējas izglītības ģeogrāfijā mūsdienās ir milzīgas – jo tālāk no mājām, jo labāk.
Un cilvēks piepeši konstatē, ka vecā, ierastā sociālā vide ir pazaudēta, bet jaunas vēl nav. Bijušais draugs atrodas tālumā, bet cits vēl nav atrasts. Vientulības stāsti un tiem veltītie komentāri ir visai emocionāli. Pamestība un skumjas mijas ar nostalģiju. Tomēr tehnoloģiju loma sirsnīgas tuvības iegūšanā bieži izrādās iluzora.
Jūs darbojaties biedrībā “Latvijas Mediju ētikas padome”, kuras viens no uzdevumiem ir privātuma aizsardzība.
Latvijas Mediju ētikas padomei darba netrūkst. Arī sūdzību izskatīšanā par žurnālistu un mediju privātuma tiesību ignoranci. Likums un ētika aizsargā personas datus. Vienlaikus daļa mediju lietotāju priecīgi un aizrautīgi pārtiek no citu privātās dzīves raibajām ziņām. Arī paši visai dāsni eksponējas sociālajos tīklos, neapzinoties publiska atklātuma vēlmju tālejošās sekas.
Nevar noliegt – cilvēkam vajadzīga atzīšana un pamanīšana. Ja ne citādi, tad kaut vai ar izaudzētu puķi vai ar brokastu galda publisku vēstījumu. Tas tomēr ir labāk nekā dalīties ar pāra intīmu dubultselfiju vai kailfoto. Publiska atklātība var izraisīt milzīgu, pat nelabojamu ievainojamību nākotnē. Ne velti mūsu folklora brīdina par briesmām “nonākt ļaužu valodās”.
Tas ir iemesls, kāpēc musulmaņu zemēs sieviete parasti nestaigā viena. Ne jau tāpēc, ka viņai kaut kas draudētu, nepavisam ne. Lai vienmēr līdzās būtu liecinieks, lai “ļaužu valodām” nebūtu pamata.
Kādā latviešu dziesmā māte dod padomu tikumīgai meitenei, kura dodas pastaigā uz Gaujmalu – “tev ir jāņem līdzi mazais brālītis”. Bet modernajā sabiedrībā tāpat uzraudzības un kontroles netrūkst, tikai ar citiem, jau tehniskiem līdzekļiem.
Vērojams paradokss – brīvība pieaug, vienlaikus palielinās kontrole, reglamentācija un sodīšana.
Policisti, apsargi veikalos, radari, novērošanas kameras, dūmu detektori palielina mūsu drošību. Vienlaikus, manuprāt, valstī ir par daudz sīkmanīgas birokrātijas, nevajadzīgu kontroles institūciju, kas tērē lielus sabiedrības līdzekļus. Pajautājiet mazas kafejnīciņas īpašniekam, ar cik inspektoriem viņš spiests saskarties! Diemžēl arī augstskola un zinātne paspējusi apaugt ar milzīgu uzraugu un kontrolētāju birokrātijas slāni.
Radio raidījumā jūs teicāt, ka pētniecības nolūkos esat klausījusies raidījumu “Brīvais mikrofons”. Un konstatējāt, ka laimīgi cilvēki zvana reti, ka pārsvarā šajos zvanos tiek pausts sašutums, bažas, bailes.
Mediju ekoloģijas projektā šī gada janvārī mēneša garumā iepazinos ar “Brīvā mikrofona” publiku. Bija daži laba vēlējumi Jaunajā gadā, sveicieni radio žurnālistiem, reta pateicība ārstiem. Tomēr kopumā dominēja bažas, sašutums, neapmierinātība, pat agresivitāte un neslēpts ļaunums.
Milzīga psiholoģiska slodze žurnālistiem, kuri uzklausa šos zvanus. Psihologi ir izpētījuši, ka patiesībā daudzi cilvēki vēlētos otru nogalināt, ja vien par to neviens neuzzinātu, vismaz domās viņi apsvēruši tādu iespēju. Bet kas tad ir ļauna anonīma vēstule vai komentārs internetā? Cenšanās nogalināt otru cilvēku ar vārdu.
Patlaban viena no visbiežāk pieminētajām personībām pasaulē un nu jau arī Latvijā ir zviedru jauniete, vides aktīviste Grēta Tūnberga. Kā skaidrot viņas popularitāti?
Jaukās un gudrās Grētas pārsteidzošā popularitāte bez kādas interešu grupas atbalsta, bez mediju līdzdalības, protams, nebūtu iespējama. Mazo ielas malā sēdošo protestētāju ievērotu vien garāmgājēji un labi ja daži Zviedrijas parlamentārieši.
Bet Grēta nav tikai vides aizstāvju un mediju konstrukcija. Sekotāju miljoni visos kontinentos liecina par lielas, vienojošas idejas, pat par nākotnes pravieša pieprasījumu. Un Grēta izcili veic šo viņai uzticēto lomu.
Vai nav dīvaini – pasaule ieklausās meitenē, kurai vēl nav tiesības balsot vēlēšanās. Kura “basto” skolu un “noliek pie vietas” pieaugušos. Pirms gadiem sešdesmit pat Zviedrijā viņa tiktu nostrostēta, ielikta kaktā, vecāki izsaukti uz skolu.
Bet šo “bastotāju” skaits ir milzīgs. Viņu pārliecība lai paliek pašu ziņā. Var jau būt, ka šie skolēni ar sirdi un dvēseli patiešām iestājas pret politiskās elites vienaldzību. Nav gan izslēgts, ka daži vienkārši izmanto iespēju neierasties uz matemātikas kontroldarbu.
Tas, ka skolotāji viņiem nav autoritāte, īpaši netiek slēpts.
21. gadsimts patiešām vairs nav autoritātes laiks. Mēs dzīvojam pēcautoritātes laikmetā. Autoritāte saistīta ar pazemīgu cieņu, jūsmīgu glorifikāciju, bijību, kas atrodas uz robežas starp bailēm un apbrīnu. Tradicionālās autoritātes šodien nomaina fanu kustības, mediju radītas īslaicīgas slavenības un to apbrīns.
Drīz paies gads kopš tā saukto čekas maisu atvēršanas Latvijā. Kā jums šķiet – vai sabiedrība spējusi tikt galā ar šo informāciju?
Pa daļai jā. Arhīvā, kur var iepazīties ar čekas materiāliem, rindu nav. Diemžēl pārāk ilgs un novēlots process, vienpusīga čekas kartīšu publicēšana un to izvērtējums. Patiesībā jautājums ir dziļāks un sarežģītāks – ne tikai par sadarbību ar šo represīvo padomju iestādi, bet par sadarbību ar komunistisko sistēmu, par pielāgošanos.
Par sistēmas deformējošo ietekmi, sekām un atbalsi mūsdienās. Paaudze, kura dzīvoja padomju laikos un varētu par to liecināt, pamazām aiziet. Savukārt jauniešiem par šo vēstures posmu ir citādi priekšstati. Visbiežāk vienaldzība, vēl dažiem nekritiska vecvecāku jaunības nostalģija vai viela uzjautrinājumam par padomju laiku absurdu.
Kā fiziķis varu teikt, ka reālajā pasaulē nav pilnīgi izolētu daļiņu. Tas pats attiecināms uz cilvēku un sabiedrību. Katrs, kurš dzīvoja Padomju Savienībā, bija spiests kaut nedaudz sadarboties ar valdošo sistēmu.
Protams. Tomēr iespēju robežās cilvēki centās domāt un rīkoties ētiski. Jo kas tad ir ētika? Tā ir kopsakara domāšana. Ētika rosina vēlmi dzīvot kopā ar citiem – planētu, valsti, vienam ar otru. Ja liela mūsu tautas daļa tā nebūtu dzīvojusi arī padomju okupācijas gados, diezin vai Latvijas valsts šodien būtu iespējama.
