Atklāj Mežaparka Lielās estrādes pirmo kārtu. Saruna ar Austri Mailīti 0
Pirmdien, 18.jūnijā, Mežaparka Lielās estrādes pirmās kārtas restaurācijā paveikto atklāj žurnālistiem, un jau 20. un 21. jūnijā jauno vizuālo tēlu varēs novērtēt ikviens Rīgas iedzīvotājs un viesis. Arhitekts AUSTRIS MAILĪTIS ir viens no tiem, kas stāv aiz pārbūves idejām, un jau pirms pieteikuma iesniegšanas konkursam bijis cieši saistīts ar Dziesmu un deju svētku kustību.
“Estrāde ir tikai fons notikumam, Dziesmu svētkiem – korim un dejotājiem, visiem dalībniekiem, kuri tajā nāk savos tautastērpos,” saka Austris Mailītis, salīdzinot to ar labu instrumentu, kuru dalībniekiem spēlēt, bet kurš nekādā ziņā nedrīkst dominēt.
Taču arī instruments, piemēram, “Steinway” klavieres, var būt skaists…
A. Mailītis: – Taisnība, instruments var būt skaists, bet tam jāpilda savs uzdevums, un galvenie estrādē ir Dziesmu svētku dalībnieki. Mēs centāmies iekļaut vienotā sfērā arī skatītājus, jo tas ir kopīgs rituāls. Šajā laikā, 11 gados, kopš mūsu projekts uzvarēja konkursā, konceptuālais pamats saglabājies nemainīgs, bet tehnoloģijas dažviet jau varējām izmantot labākas. Piemēram, estrādes jumts – tā konstrukcija, skaņu atstarojošie vairogi – izskatās pavisam vienkārša, tomēr pasaulē unikāla. Tik lielas būves tik lieliem koriem – tāda pieredze ir tikai Baltijas valstīm, mums vienīgie paraugi ir Tallinā un Viļņā, un vēl vēsturiskā pieredze, kas bijusi ar pagaidu estrādes būvēm agrākajiem Dziesmu svētkiem. Tas ir solis nezināmajā.
Ir tāda joma arhitektūrā – parametriskā arhitektūra, ko veido faktiski ar datorprogrammēšanas palīdzību, rēķina brīvas, liektas, plastiskas formas, izejot no daudziem parametriem, saules ietekmes un tamlīdzīgi. Arī estrādes jumts ir parametriskās arhitektūras paraugs, un mums pašiem bija jāsastāda programmas parametri – konstruktīvā izturība, ņemot vērā formu, vizuālais tēls – mēs zinām, kādu efektu vēlamies panākt, dabisko sidraba birzs efektu, to iedodam programmai, matemātiski pasakot, kā jāizskatās birzij – zinām, ka stumbriem jābūt resnākiem, žuburiem – tievākiem, zariņiem – vairāk un pavisam maziem, un šos parametrus arī iemācām programmai. Un vēl akustika, kas estrādē ir ļoti īpašs un unikāls aspekts.
Kādēļ īsti tika lemts sākt ar skatītāju daļas atjaunošanu? Būtu taču varēts vispirms radīt brīnišķīgu tribīni dziedātājiem…
Protams, būtu, bet tas ir sarežģītāks, dārgāks process, šis ir savā ziņā ievads. Mums tagad ir krietni daudz vairāk pieredzes, simtiem cilvēku, kas iesaistīti šajā procesā, apzinātas iespējamās vides problēmas. Es domāju, tā bija dabiska izvēle, pareizs solis – izdarīt visu šo, un tad tikai ķerties pie tribīnes, paša sarežģītākā. Turklāt, protams, vajadzīga ietilpība skatītājiem, jau redzam, ka arī šoreiz uz Noslēguma koncertu nepietika biļešu visiem gribētājiem. Pirmajā kārtā diezgan ievērojami paplašināta teritorija, tagad arī mežā ir vietas, kur cilvēkiem gan izklīst, gan pulcēties. Teritorija ir liela, un ap pašu estrādi veidojam joslu, kur netiks izvietotas nekādas tirdzniecības un ēdināšanas vietas, tā paliks skatītājiem un dalībniekiem pastaigu, pārvietošanās josla. Visus ēdināšanas uzņēmumus var izvietot skatītāju zonas pirmajā stāvā, un tad vēl ir meža pļaviņas, kur tiem būs vieta. Tas nozīmē, ka ar tuvākajām pārdotavām netiek traucēta akustika, un es domāju rosināt ideju, ka pļaviņās varētu uzstādīt lielos ekrānus un tajās pārdot īpašas biļetes. Tādā veidā tu vari būt klāt šim notikumam, klausīties izpildījumu “dzīvajā”, piedalīties, kaut arī ne skatītāju laukā. Man tas šķiet feins variants, jo daudzi tāpat grib svētkos satikt radus, draugus, pabūt piknikā, nevis visu koncerta laiku sēdēt solos.
Apmeklētāji nāks, novērtēs estrādes izskatu, bet ir lietas, kuras nespeciālists nevar pamanīt, arī to, cik viens vai otrs elements bijis sarežģīti izveidojams. Vai bija kas tāds, par ko būvnieki teica: “Ko jūs tur esat sazīmējuši, mēs to nevaram izdarīt!”?
Bija, jā, un dažas lietas tādēļ tika pamainītas. Es neesmu par to īsti priecīgs, no arhitektūras viedokļa mēs gribētu citādi, bet konkrētajā situācijā to nevarēja izdarīt. Piemēram, celiņiem skatītāju laukā bija paredzēts betons ar īpašu apstrādes virsmu, un būvnieki teica, ka viņi to nevar ziemā izbūvēt, kvalitāte nebūs pietiekama. Bija lielas cīņas, bet mums nācās piekāpties – tika izmantots gaišs bruģis. Tas nav slikts, kopumā izskatās atbilstoši – galvenais, lai būtu nodrošināta gaišā atmosfēra –, bet man bruģis asociējas ar kultūru, audumu, pilsētas materiālu, to, ka cilvēks iemācījies salikt lietas tādā veidā, kādā to nedara daba. Ir ļoti skaisti, ka cilvēks māk aust, mūrēt un salikt bruģi un radīt skaistas lietas, bet mūsu vīzija bija, ka estrāde tiek veidota līdzībās ar dabu, jo mēs, latvieši, esam ļoti tuvu dabai. To pierāda arī tautasdziesmas, ka dzīves gudrību smeļamies caur dabas metaforām. Estrādei ir līdzīga formula, tādēļ gribējām to veidot pēc iespējas abstraktās metaforās, līdzībās ar dabu, lai būtu pludmales, smilšu lauka sajūta, viena lējuma materiāls. Bruģim bija šādi tādi tehniskie ieguvumi, bet es palieku arhitektūras pusē.
Agrāk, turklāt ne tikai padomju, bet arī Ulmaņa laikā, Dziesmu estrāde tika veidota ar pavisam citu vēstījumu – politisku. Ar dabas koncepciju cenšamies iet prom no politiskajiem motīviem, tuvāk vispārcilvēciskām vērtībām.
Vai arī pats iesiet uz Noslēguma koncertu?
Jā, iešu gan. Mēs darbnīcā arī izmēģinājām to ripulīti (domāts gaidīšanas režīms “Biļešu paradīzes” tiešsaistes veikalā. – L.K.-Š.), paspējām nopirkt vairākas biļetes uz ģenerālmēģinājumu, jo darbnīcā gadiem visi strādājuši pie estrādes projekta, un dažas biļetes nopirkām arī uz Noslēguma koncertu. Es iešu un tīri profesionāli skatīšos no dažādām pozīcijām, kā viss darbojas.
Pagājušajos svētkos man kopā ar kori “Burtnieks” bija gods stāvēt dziedātāju tribīnē, to izbaudīju arī profesionālos nolūkos. Iepriekš daudz esmu bijis Dziesmu svētkos kā skatītājs, palīdzējis arī tētim un mammai (mākslinieki Ivars un Inese Mailīši. – L.K.-Š.), kas ilgus gadus bijuši Dziesmu svētku scenogrāfi un mākslinieki. Tā daudz uzzināts par procesu, lai izprastu atmosfēru, tēlu sistēmu, kas darbojas Dziesmu svētkos. Tētis un mamma, un brālis (arhitekts Matīss Mailītis (1986 – 2016). – L.K.-Š.) bija iesaistīti arī sākuma procesā, kad tikai veidojām jauno estrādes ideju, tēlu, savukārt es esmu bijis iesaistīts scenogrāfijas ideju veidošanā iepriekšējos Dziesmu svētkos. Patīkami un gods strādāt šādai lietai, tā ļoti motivē, un motivācija ilgajos gados nav pazudusi.
Pieminējāt, ka par estrādi jau bijusi interese arī no ārzemju kolēģu puses.
Jā, pamazām veidojas, pirms dažiem mēnešiem biju Londonas Karaliskajā arhitektu institūtā (RIBA) – lasīju lekciju par dažiem objektiem, ko veidojam, par to, kā tie saistīti ar Latviju. Šī lekcija izraisīja plašāku interesi, mani pēc tam aicināja uz Venēcijas biennāli. Nupat viesojās žurnālisti no Londonas, viņi interesējās par daudziem mūsu objektiem, arī par Šaoliņas Lidojošo mūku templi, bet tas jau ir mazliet noiets etaps, šobrīd pirmajā vietā ir estrāde. Interese ir, jo unikāla ir gan būve, gan arī mūsu Dziesmu svētku process.
