Estētiski racionalizēts Čehovs. Normunds Akots vērtē iestudējumu „Kaija” Liepājas teātrī 1
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vērīgākā publikas daļa droši vien būs ievērojusi, ka Dmitrijs Petrenko dažādās kamertipa zālēs veido lieliskas reālpsiholoģiskā teātra izrādes ar apbrīnojami precīzām personāžu rīcības motivācijām, laikmetīgām uzvedības izpausmēm un atjautīgiem darbības pavērsieniem, kas skatītājam dod iespēju dziļāk ielūkoties tajos cilvēka dabas segmentos, kur saduras mūsu sirds un prāta diktētās vēlmes. Tas, kā mēs tās sevī salāgojam – kuras izvirzām priekšplānā, kuras apspiežam un kurām ļaujam dominēt savā rīcībā –, veido mūs kā cilvēciskas būtnes un ievelk laikā to neatkārtojamo līniju, ko mēdzam saukt par dzīvi. Pasaules dramaturģijā viens no pašiem talantīgākajiem šo ārēji grūti pamanāmo procesu atainojumiem nenoliedzami pieder Antona Čehova spalvai. Viņa lugās caur it kā visiem labi pazīstamo varoņu savstarpējo attiecību tīklojumu, caur jūtām un domām, kas tajā ikdienišķi cirkulē, cilvēka dvēseliskās norises ir iemūžinātas kā nerimtīgs kustības avots, turklāt tik niansēti, ka atliek vien pamainīt apgaismojumu, un tas atkal iemirdzēsies laikmetam atbilstošā zaigojumā. Šis dzīvais avots nepielūdzami liek teātriem atkal un atkal atgriezties pie viņa lugām, un tāpēc Dmitrija Petrenko pievēršanās “Kaijai” Liepājas teātrī šķiet teju vai pašsaprotama.
Režisora apgalvojums programmiņā, ka “tieši šobrīd ir tik viegli gan saprast lugas varoņus, gan just tiem līdzi”, liek domāt, ka iestudējums šādu iespēju dāvās arī skatītājam, taču jau pēc pirmajām izrādes ainām kļūst skaidrs, ka tā ir tikai ilūzija, aiz kuras slēpjas režisora centieni “skaidrot” Čehova varoņu dzīves caur liberālisma pamatpremisas (individuālā autonomija) mānīgo prizmu un paplašināt vai padarīt daudzveidīgāku savu izteiksmes līdzekļu paleti. Apzināti vai neapzināti trivializējis lugas varoņu iekšējo dzīvi un iedvesmojies no slavenās Trepļeva replikas – “vajag jaunas formas” –, Petrenko šoreiz dodas sev neierastu formu meklējumos: izdomā mūsdienīgu konceptu, sašķērē lugu, shematizē situācijas, transformē apstākļus, samulsina aktierus un galu galā ”sapinas pats savā meistarībā”.
Izvēloties stilizēt lugu kā performanču sēriju, ko sterili baltajā izstāžu salonā saviem viesiem uz skatuves (un līdz ar to arī publikai zālē) reprezentē Trigorins, režisors sevi nostāda visai neapskaužamā situācijā, kas paģēr radoši atrisināt vairākus ar formu un saturu saistītus jautājumus. Pirmkārt, pārejot no lugas uz izrādi, ir jāveic pamatīgs lēciens iztēlē un jāliek publikai, kas tomēr kaut ko zina par Čehova lugu, sekot režisora piemēram. Paškonstruētā ievadaina ar izstādes atklāšanu zināmā mērā ieintriģē skatītāju, un varam uzskatīt, ka ar šo uzdevumu režisors vairāk vai mazāk ir ticis galā. Pirmās replikas ieskicē lomu sadalījumu, un mēs loģiski sākam gaidīt, kuras no norisēm klātneesošā Sorina muižā Trigorins būs piefiksējis savā neiztrūkstošajā piezīmju grāmatiņā un kā tās atspoguļosies solītajās performancēs.
Izvērstākā no tām izrādē ir Trepļeva lugas uzvedums totāli arhaiskās dekorācijās, kas Arkadinas replikai par dēla “dekadentisko murgu” piešķir lielāku svaru, un Dorna mēģinājums to pēcāk izlīdzsvarot neko vairs nemaina. Pretenzija acīmredzami paliek bez piepildījuma un dabiski raisa Trepļevā dusmas, kas līdz ar šaubām par savu talantu un Ņinas pragmatiskos mērķos ieplūdināto mīlestību pret Trigorinu lēnām pārvēršas izmisumā un noved Kostju līdz traģiskajam finālam. Starp citu, Kostjas atveidotājs Kārlis Ērglis izrādē laikam ir vienīgais, kuram, neraugoties uz visām režisoriskajām nekonsekvencēm, izdodas savu lomas zīmējumu savilkt daudzmaz atzīstamā veselumā.
Visas pārējās izrādes epizodes, ko dīvaini novecinātais un indeferentais Trigorins režisora interpretācijā liek mums priekšā, ir baltā rāmī iemānītas lugas ainiņas, kas shematiski fiksē personāžu savstarpējo attiecību attīstības vai virzības dinamiku. Ņinas nemākulīgi mērķtiecīgā koķetēšana, Trigorina bailīgās atbildes reakcijas, Arkadinas meistarīgi inscinētā greizsirdība, Polīnas un Dorna maskētais sakars, Mašas bezcerīgā mīlestība utt. iestudējumā ir pārvērstas telpā izkārtotu runājošu ķermeņu estetizētās variācijās, kurām vajadzētu konkretizēt un atklāt lugas varoņu rīcības motīvus, bet kuras netiek tālāk par sižeta ilustrācijām.
Otrkārt, secīga stāstījuma vietā piedāvājot publikai baltas skatuves baltās gaismās sterilizētu kompozīciju ar lugas svarīgāko ainu, tēmu un attiecību izspēli performatīvā formā, režisors kardināli maina vēstījuma uztveres nosacījumus, bet dīvainā kārtā pats ar tiem nerēķinās. Aktieri šādā spēlē tiek pārvērsti par figūrām, un visu scēnisko darbību jēgas slānis pārvietojas uz asociatīvi metaforisko koordinātu lauku. Priekšplānā izvirzās stilistiski vizualizēta ķermeņa fiziskā darbība, kurā katrs žests ir mākslinieciska informācija un runātais vārds ir tikai viens no tēla veidošanas instrumentiem. Par būtiskāko izrādes mākslinieciskās kvalitātes rādītāju kļūst aktiereksistences veids, kuru režisoram kopā ar aktieriem iestudējuma procesā ir jāatrod, jāizstrādā un jānoslīpē. Ar aptuvenu spēli, kas svārstās diapazonā starp reālpsiholoģisku un distancētu, šajā gadījumā nepietiek. Atsevišķās izrādes epizodēs var just, ka režisors, iespējams, aktieru impulsēts, ir mēģinājis kaut ko meklēt dotajā virzienā, bet līdz pārliecinošam rezultātam tā arī nav ticis. Viss smalkais Čehova varoņu jūtu, vēlmju, iedomu utt. skaidrojums izrādē ir devalvējies līdz mūsdienīgi racionāliem rīcības apsvērumiem, un nez vai tās var uzskatīt par jaunām atklāsmēm, kuras skatītājs šodien gaida no klasikas interpretācijām.
Protams, eksperimentēt var un vajag, jo kā citādi lai teātris pie tām “jaunajām formām” tiek. Patīkami, ka liepājnieki to dara, taču pagaidām izskatās, ka Dmitrijs Petrenko ir iestrēdzis satura un formas labirintos, kur viņa eksperiments ir izvērties remdenā scēniskā kompozīcijā par Čehova lugas tēmām.
VIEDOKLIS
Artis Sarti (“liepajasteatris.lv”): “Spēcīga izrādes pēcgarša. A. Čehovs ir pasmējies par cilvēku savstarpējām attiecībām, un režisors Dmitrijs Petrenko to prasmīgi attēlojis uz skatuves. Tā ir sāpīga ironija par cilvēku likteņiem… Par iedomātiem elkiem, kuri tevi it kā paceļ, bet tajā pašā laikā nodod. Par to, ka pat savu sapņu piepildījums nerada gandarījumu, bet diemžēl vilšanos.”
UZZIŅA
Antons Čehovs, “Kaija”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisors: Dmitrijs Petrenko, scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, mūzikas autors Jūlijs Melngailis (“Bel Tempo”), gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš.
Lomās: Agnija Dreimane, Kārlis Ērglis, Inese Kučinska, Leons Leščinskis, Edgars Pujāts, Karīna Tatarinova, Armands Kaušelis, Edgars Ozoliņš, Madara Kalna, Kintija Stūre, Artūrs Irbe.
Nākamā izrāde: 15. aprīlī.
