Espens Eide: mums ir bijusi ļoti laba partnerība 0
Norvēģijas bijušais aizsardzības ministrs Espens Eide, kurš pēc izmaiņām valdībā tagad ieņem ārlietu ministra amatu, stāsta “LA” par Norvēģijas dalību starptautiskajos miera uzturēšanas spēkos Afganistānā, sadarbību ar Latvijas karavīriem un iekšējo drošību Norvēģijā pēc labējā ekstrēmista Breivīka pērn sarīkotā slaktiņa.
– Viens no starptautiskās drošības un NATO politikas svarīgiem jautājumiem ir stāvokļa stabilizācija Afganistānā, kur 42 valstu starptautisko miera uzturēšanas spēku misiju paredzēts pabeigt līdz 2014. gada beigām, atbildību par valsts drošību uzņemoties afgāņu armijai. Talibi, kas aktivizē savu darbību, uzskata starptautisko miera uzturēšanas spēku gaidāmo izvešanu par savu uzvaru. Oktobrī apritēja 11 gadi kopš ASV iebrukuma Afganistānā, kas izvērties par ilgāko karu ASV vēsturē. Bojā gājuši vairāk nekā trīs tūkstoši koalīcijas spēku karavīru, to skaitā vairāk nekā divi tūkstoši ASV karavīru. Afganistānā bojā gājuši arī desmit norvēģu karavīri. Kāda ir Norvēģijas sabiedrības attieksme pret karu Afganistānā?
– Manuprāt, Norvēģija ir viena no tām valstīm, kur sabiedrības attieksme pret iesaistīšanos stāvokļa stabilizācijā Afganistānā ir visatbalstošākā. Vairākums aptauju liecina, ka Norvēģijas karavīru piedalīšanos starptautisko miera uzturēšanas spēku misijā Afganistānā atbalsta iedzīvotāju vairākums. Visas Norvēģijas parlamentā pārstāvētās politiskās partijas atbalsta norvēģu karavīru piedalīšanos misijā Afganistānā.
– Vai Norvēģijas militārie speciālisti ir piedalījušies stratēģijas izstrādē NATO misijai Afganistānā un vai NATO štābā un komandpunktos ir militārpersonas ar vietējo valodu un tradīciju zināšanām?
– Jā, bet nepietiekami. Norvēģijas armijā dien daži afgāņu izcelsmes karavīri, kas ir Norvēģijas pilsoņi. Viņu devums ir bijis ļoti noderīgs saziņas veicināšanā un tradīciju izpratnē. Mēs esam parūpējušies, lai mūsu izlūkdienestos strādātu arī afgāņu izcelsmes darbinieki.
Jāatzīst, ka mūsu, tas ir, NATO sabiedroto, kopīgā izpratne par afgāņu dzīvesveidu un mentalitāti bija nepietiekama, īpaši misijas sākuma posmā. Tā ir uzlabojusies, bet vēl ir daudz darāmā. Apspriežot NATO misijas stratēģiju Afganistānā, Norvēģijas eksperti bija pret militārās un saimnieciskās palīdzības apvienošanu vienā programmā, un, šķiet, mums bija taisnība.
– Kas, jūsuprāt, ir svarīgākais stāvokļa normalizācijā Afganistānā: militārā spiediena pastiprināšana pret talibu kaujiniekiem, valsts ekonomikas stabilizācija, dzīves līmeņa celšana, vietējo iedzīvotāju paražu un tradīciju respektēšana?
– Ļoti svarīgi ir iegūt iedzīvotāju vairākuma atbalstu. Mūsu lielākā problēma Afganistānā ir mūsu draugu un atbalstītāju vājums, nevis mūsu pretinieku spēks. Vāja valsts pārvalde nevar nodrošināt nepieciešamos pakalpojumus iedzīvotājiem. Tā ir lielāka problēma nekā talibu militārais spēks. Rīcībspējīga valdība piesaista iedzīvotāju atbalstu, un tas ir labākais veids, kā apkarot talibus. Ideja par talibu kaujinieku fizisku iznīcināšanu kaujas laukā nav pareiza; drīzāk jācenšas stiprināt valdības rīcībspēju, lai tā efektīvi darbotos visās jomās. Afganistānas valdības rīcībspēja ir uzlabojusies, tā nav perfekta, bet labāka nekā agrāk.
– Finanšu krīzes apstākļos daudz tiek runāts par “gudro aizsardzību”. Vai iebrukums Afganistānā, lai gāztu talibu režīmu, kas bija devis pa- tvērumu teroristiskās organizācijas “Al Qaeda” vadonim, bija “gudrs lēmums”? Zināms, ka 2001. gadā pirms ASV iebrukuma Afganistānā bija izveidota pret talibiem vērsta koalīcija, kuras viens no vadītājiem bija etniskais tadžiks Ahmads Masuds, modžahedu komandieris cīņā pret Padomijas armiju un vēlākais aizsardzības ministrs Afganistānas valdībā. Jau 2001. gada pavasarī, uzrunājot Eiroparlamentu Briselē, Masuds brīdināja par “Al Qaeda” plānu sarīkot plaša mēroga terora aktu ASV. Masuds tika nogalināts atentātā 2001. gada 9. septembrī, divas dienas pirms teroraktiem ASV, kur gāja bojā gandrīz trīs tūkstoši cilvēku.
– Afganistānā bija izveidota “Ziemeļu alianse”, kas cīnījās pret talibiem, taču viņi bija tālu no uzvaras, kontrolējot tikai nelielu teritoriju valsts ziemeļos. Tūlīt pēc 11. septembra teroraktiem ASV saziņā ar sabiedrotajām valstīm mēģināja izveidot pretterorisma koalīciju un pārliecināt talibu režīmu Kabulā izdot “Al Qaeda” vadoni Osamu bin Ladenu un viņa ļaudis. Talibu režīms atteicās izdot bin Ladenu. Lēmumu par iebrukumu Afganistānā pieņēma ASV, vēlāk šo lēmumu atbalstīja ANO Drošības padome, piekrītot ASV motivācijai par pašaizsardzību un aktīvas rīcības nepieciešamību, lai Afganistāna nekļūtu par drošu patvērumu starptautiskā terorisma grupējumam. Tika saņemts ANO Drošības padomes mandāts uzbrukumam “Al Qaeda” un pasaulē neatzītā talibu režīma, ko bija atzinusi tikai Pakistāna, gāšanai. Es joprojām uzskatu, ka tas bija pareizs politisks lēmums. ASV un Rietumu sabiedrotie sadarbojās ar “Ziemeļu aliansi”, kas atviegloja militāro kampaņu, taču šī sadarbība bija ierobežota, jo alianse pārstāvēja tikai daļu Afganistānas etnisko grupu. Reālistiski novērtējot situāciju un to, ko bija iespējams panākt sabiedrības demokratizācijā, valstisko un militāro struktūru stiprināšanā, vismaz likuma varas aizmetņu iedibināšanā Afganistānā, manuprāt, mēs esam darbojušies samērā veiksmīgi. Septembrī mēs kopā ar Latvijas aizsardzības ministru Arti Pabriku pabijām Farjabas apgabalā, kur starptautisko miera uzturēšanas spēku sastāvā kopīgi darbojās Norvēģijas un Latvijas karavīri. Mūsu valstu karavīri tur paveikuši labu darbu, lai atbildību par militāro drošību varētu pārņemt afgāņu puse. Mēs neatstājam aiz sevis paradīzi, taču stāvoklis noteikti ir labāks nekā pirms desmit gadiem, un “Al Qaeda” šajā apgabalā vairs nav nopietnas ietekmes.
– Kā jūs vērtējat Latvijas karavīru sadarbību ar Norvēģijas karavīriem Afganistānā?
– Tā ir bijusi ļoti laba partnerība jau gandrīz septiņu gadu garumā, kopš mūsu valstu karavīri darbojas līdzās Afganistānā. Mēs augstu vērtējam jūsu karavīru profesionālo sagatavotību, īpaši atzīmējot to, ka Latvija ir saglabājusi gan sava kontingenta skaitlisko sastāvu, gan kvalitatīvo līmeni, nevērojot ekonomiskās problēmas jūsu valstī.
– Norvēģijai ir pieredze diplomātiskajā starpniecībā starptautisku konfliktu risināšanā, piemēram, Tuvajos Austrumos. Ir ziņas, ka neitrālā teritorijā notikušas sarunas starp talibiem un ASV pārstāvjiem. Vai, jūsuprāt, NATO izmantoja visas iespējas Afganistānas konflikta risināšanai sarunu ceļā?
– NATO sabiedrotajiem ir kopīgs viedoklis, ka jābūt dialogam un talibi jāiesaista konflikta risinājumā.
Jebkura saprātīga militāra teorija paredz, ka, vēl turpinoties karadarbībai, jārisina sarunas, jābūt sakaru kanāliem arī kara laikā. Savulaik ASV prezidenta Džordža Buša administrācija nebija noskaņota sarunām, bet pēdējos gados ir notikušas pozitīvas pārmaiņas ASV nostājā.
– Norvēģijā notikušas diskusijas par iekšējās drošības apdraudējumu pēc labējā ekstrēmista Andersa Breivīka pērn sarīkotā slaktiņa, nogalinot 77 cilvēkus. Kā ieganstu šim briesmu darbam viņš minēja Norvēģijas valdības imigrācijas politiku un, pēc viņa vārdiem, Eiropas islamizāciju. Pēc slaktiņa atkāpušies Norvēģijas policijas un drošības dienesta vadītāji. Norvēģijas premjerministrs paziņojis, ka terorisms nepadarīs Norvēģiju par slēgtu sabiedrību. Kādi secinājumi ir izdarīti? Kā jūs raksturotu iekšējo drošību valstī?
– Iekšējā drošība Norvēģijā ir stabila, noziedzības līmenis ir ļoti zems. Vardarbības risks ir zems, taču pagājušā gada notikumi liecina par atbildīgo dienestu nepietiekamu gatavību straujai rīcībai ārkārtas apstākļos. Esam īstenojuši pasākumus komunikācijas uzlabošanai starp atbildīgajiem dienestiem, pilnveidojuši apmācību un gatavību ātrai rīcībai ārkārtas situācijās, sadarbību starp policijas un armijas īpašajām vienībām un informācijas apmaiņu starp policijas un armijas izlūkdienestiem. Kā uzsvēris Norvēģijas premjerministrs, mēs gribam palikt atvērta un toleranta valsts, kur iespējama brīva viedokļu izpausme. Taču notikušais Norvēģijā ir mācība visām Eiropas valstīm, ka mūsdienās pastāv galēji labējā ekstrēmisma drauds, kas mums jāņem vērā. Šis apdraudējums mums jāizvērtē kopsakarā ar virzību uz vienotu Eiropu, un es to esmu atgādinājis arī NATO apspriedēs. Mums ir jāgādā, lai šodienas ekonomiskā krīze nekļūst par rītdienas drošības krīzi. Atcerēsimies, kas notika pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad saimnieciskā krīze izvērtās drošības krīzē. Mums kopā cītīgi jāstrādā, lai to nepieļautu mūsdienu Eiropā.
– Norvēģija un Krievija nesen panāca vienošanos par kontinentālā šelfa sadali Barenca jūrā, kur ir lieli naftas un gāzes krājumi. Vat tas liecina par attiecību uzlabošanos ar Krieviju?
– Mūsu divpusējās attiecības ar Krieviju ir ļoti labas, mēs sadarbojamies zvejniecības jomā un koordinējam rīcību palīdzības sniegšanai ārkārtas situācijās Barenca jūrā. Bet mēs arī redzam noslieci uz autoritārismu Krievijas iekšpolitikā, pieaugošu varas koncentrāciju, nepietiekamu robežšķirtni starp ekonomisko un politisko varu. Pozitīvi vērtējot mūsu divpusējo attiecību stāvokli, mums izraisa bažas dažas ilgtermiņa tendences Krievijas politikā, ko mēs atzīmējam sarunās ar Krievijas kolēģiem.
Viedoklis  Norvēģu žurnālists Bjorns Helsets, aizsardzības jautājumu eksperts, Norvēģijas armijas rezerves majors. Bijis žurnāla “Norwegian Defence Review” galvenais redaktors (1988 – 1998), laikraksta “Sandefjords Blad” galvenais redaktors (1977 – 1985), strādājis Norvēģijas radio. Konservatīvās partijas deputāts Sandefjordas pilsētas domē un Vestfoldas grāfistes padomē.
Pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem ASV, kad norvēģi bija tikpat satriekti kā pārējā civilizētā pasaule, nebija jautājumu (varbūt izņemot dažus galēji kreisos un bijušos komunistus) par Norvēģijas militāru piedalīšanos starptautiskajos miera uzturēšanas spēkos (ISAF) Afganistānā. Tomēr bija viens skaidrs priekšnoteikums: operācijai Afganistānā jābūt ANO misijai, ko apstiprina Drošības padome. Norvēģija nebūtu piedalījusies, ja tā būtu ASV rīkota misija vai pat NATO lieta. Kā zināms, ANO Drošības padome deva NATO mandātu misijai Afganistānā, dodot iespēju piedalīties arī ANO valstīm, kas nav NATO sastāvā. No politiskā viedokļa Norvēģijas, kam ir robeža ar Krievijas impēriju, lēmums piedalīties misijā Afganistānā, protams, ir saistīts ar mūsu lojalitāti NATO un īpaši ASV, kas ir mūsu svarīgākais sabiedrotais. Īsi sakot: mēs atbalstām jūs Afganistānā, jūs atbalstāt mūs krīžu vai varbūtēja kara gadījumā Eiropā. Izņemot dažus norīkotus virsniekus, visu Norvēģijas kontingentu (aptuveni 500 karavīru) Afganistānā veido profesionāli karavīri, kas pieteikušies misijā brīvprātīgi. Ārzemju misijās dodas karavīri no mehanizētā bataljona “Telemark”, kas piedalījies miera uzturēšanā Bosnijā, Kosovā, Irākā, Afganistānā. Turklāt Afganistānā darbojas Norvēģijas armijas īpašo spēku karavīri un, šķiet, arī izlūkdienesta pārstāvji, kas izvietoti arī Pakistānā. Piedaloties misijā Afganistānā, aptuveni 5000 norvēģu karavīru ir guvuši reālu kaujas pieredzi, kas ir pienesums mūsu pašu drošībai Eiropā. Pateicoties dalībai misijā Afganistānā, tagad mums ir labāk sagatavots armijas un gaisa spēku kodols. Norvēģijas sabiedrībā pastāvīgi ir bijis stingrs atbalsts mūsu karavīru dalībai miera uzturēšanas spēkos. Tas varētu būt mazinājies pēdējā laikā, jo sabiedriskā doma mēdz piemirst, kāpēc šie spēki tika izvietoti. Diskusijas Norvēģijas plašsaziņas līdzekļos nereti ir virspusējas, koncentrējoties uz atsevišķām negatīvām epizodēm. Valdības atbalsts misijai Afganistānā ir bijis nemainīgs, lai gan koalīcijā ietilpstošā kreisā Sociālistu partija ir pret NATO, monarhiju un kapitālismu. Balsojums Norvēģijas parlamentā par piedalīšanos misijā Afganistānā bija gandrīz vienprātīgs. Misija izmaksā dārgi, tajā gājuši bojā norvēģu karavīri, taču plašsaziņas līdzekļos nav bijusi kampaņa pret misiju. Atbildot sabiedrības pārstāvjiem un politiķiem, kas kritizē misiju Afganistānā, valdība un parlaments ir iedibinājuši principu sadalīt Afganistānas misijai atvēlēto naudu divās daļās: pusi militārajām operācijām, bet otru pusi humānajai un attīstības palīdzībai, būvējot skolas, ceļus, tiltus, iekārtojot ūdens un elektrības padevi un izglītojot afgāņu policistus un likumsargus. Vairāk jādara bezdarba mazināšanā. Ņemot vērā nemitīgo karadarbību Afganistānā pēdējos gadu desmitos, jāsecina, ka tur jābūvē ar zobenu rokā, jo nav jēgas uzcelt jaunu skolu meitenēm, ja talibu kaujinieki spēs to nodedzināt nākamajā naktī. Nedomāju, ka talibu režīma laiki varētu atgriezties, pat ja viņiem izdotos atkarot valsti, kas nav ticami, pēc koalīcijas spēku izvešanas. Desmit gados ir izaugusi jauna paaudze, tūkstošiem meiteņu mācās skolās un nesamierināsies ar viduslaiku tumsonības atgriešanos, kas izraisītu sašutumu pasaulē. |
